— Es esmu tik vientuļa, — Svetlana šņukstēja. — Citiem ir vecāki, vecmāmiņas, krustmātes. Bet kam lai es prasu padomu?
— Tu neesi vientuļa. Tev esam mēs. Un vēl meistare Liepa, audzinātāja Jurjāne un direktore.
Svetlana izvilka no strīpainā darbatērpa kabatas saņurcīto Dēzijas mātes vēstuli. Dace ātri pārskatīja, tad izlasīja priekšā visai grupai. Meitenes klusēja. Jautājums bija nopietns. Izšķīrās cilvēka liktenis.
— Es tavā vietā nedomātu ņe mirkli, — meistare ierunājās pirmā. — Darbs tāds pats gan pilsētā, gan laukos. Te tu gadiem ilgi nīksi kopmītnē, vienā istabā ar citām, tur tev piedāvā savu dzīvokli. Mūsu laucinieki vairs nav nekādi atpalikušie. Katru nedēļu viņu autobusi rindām vien stāv pie teātriem un koncertzālēm.
— Ekskursijās, pat uz ārzemēm, viņi brauc vairāk nekā mēs, pilsētnieki, — Dace piebilda.
— Es gan Svētas vietā nebrauktu, — Ina paziņoja. — Man lauki līdz kaklam. Vasarā vēl nekas, bet rudeņos un pavasaros dubļi līdz ceļiem. No mājām uz skolu un atpakaļ diezgan izbridos, pietiks visam mūžam. Cita lieta šeit, pilsētā.
— Es jau neko, man lauki patīk. Vienīgi basketbola dēļ, — Svetlana stostījās.
— Vai tad tur nav sporta zāles?
— Ir gan. Pat daudz labāka nekā mūsu skolā.
— Kas tev liedz sportot?
— Jā, bet… — Svetlana aprāvās. Viņa kautrējās citiem stāstīt par pašu slepenāko sapni — kļūt par slavenu basketbolisti.
— Sportista slavas laiks ir īss, — Dace, itin kā uzminējusi Svetlanas domas, turpināja. — Kamēr tu izcīnīsies līdz meistarkomandai, būs — gribi vai negribi — drīz vien jāiet prom. Citas — jaunākas, veiklākas — nāks tavā vietā.
— Kā tad Silvija Krodere spēlēja līdz divdesmit deviņiem gadiem, bet Dzidra Karamiševa pat līdz trīsdesmit četriem? Man tikai septiņpadsmit.
— Karamiševa ir izņēmums.
— Dēzij, vai tu sestdienas vakarā brauksi uz mājām? — Svetlana nākamajā dienā apjautājās. Viņa bija izlēmusi.
— Jā. Un kas tad ir?
— Es došos tev līdzi.
— Nekas nesanāks. Mašīna jau pilna. Edīte ar savu draudzeni arī pošas.
Sestdienas vakarā Svetlana piezvanīja uz Dēzijas dzīvokli. Atsaucās Edīte.
— Dēzija aizbrauca uz laukiem. Kas zvana?
— Svēta. Vai viena pati? -Jā.
Svetlana pakāra klausuli. Ir gan tā Dēzija riebekle. Aiz skaudības viņa uz visu spējīga. Svetlana sameklēja papīru un ķērās pie rakstīšanas.
«Mīļā Dēzijas mamm!
Lūdzu, paziņojiet kolhoza valdei, ka esmu ļoti pateicīga un labprāt pieņemtu tās priekšlikumu. Gribēju aizbraukt un pati paziņot, diemžēl Dēzija teica, ka viņas mašīnā man neesot vietas.
Šī vasara bija pati skaistākā manā mūžā. Paldies par rūpēm un mīlestību, kuru jūs abi ar vīru man parādījāt. Sirsnīgi sveicieni fermas darbiniecēm. Manam mīļajam Negantniekam, lūdzu, iedodiet maizes riku.
Jūsu
Svetlana Sērmūkse.»
Tajā pašā vakarā Svetlana vēstuli iemeta pastkastītē.
* * *
— Kur Svēta? — māte noprasīja, kad novakarē mašīna iebrauca pagalmā.
— Nav.
— Kā — nav? Vai viņai kas noticis?
' — Ko tu uztraucies, mamm! Svētai tavi lauki pie viena gala vai otra. Viņai tagad galvā basketbols un cits nekas. Pat divniekus noķēra un nācās atskaitīties komjaunatnes komitejā.
— Neticu. Tu kaut ko slēp, Dēzij! Paskaties man acīs!
— Tev tikai Svēta tā labā, es vairs neesmu nekas! — Dēzija dusmās kliedza un ieskrēja mājā.
— Kur viņa mums, tēv, tāda radusies? Ļauna, nenovīdīga, slinka, izlaidīga.
— Izlutinājuši esam, māt, pie darba neesam radinājuši. Savā vaļā auga, ko gribēja, to darīja.
— Bet kā tad Edīte?
— Edīti pieskatīja vecāmamma. No mazotnes abas kopā strādāja.
— Tūkstošiem teļu esmu izaudzējusi pa šiem gadiem, — māte sarūgtināta noteica, — bet pašas meitu neesmu pratusi kā nākas pieskatīt.
— Nebēdā, māt! Vēl jau viss nav zaudēts, varbūt nav par vēlu.
— Baidos, ka ir gan. — Māte ar priekšauta stūri izslaucīja asaras.
***
Meitenes, galvas noliekušas, rakstīja sacerējumu «Trūcīgā zemnieka tēls Andreja Upīša darbos». Temats pietiekami plašs, lai ikviens spētu kaut ko uzrakstīt. Upīts garajā un darbīgajā mūžā sarakstījis vai veselu bibliotēku. Bet mūsdienu jaunieši negrib lasīt. Kā ieinteresēt?
Skolotāja Jurjāne ar savu grupu aizbrauca uz Skrīveriem, izstaigāja «Zaļās zemes» takas, apskatīja Andreja Upīša muzeju, paša stādīto dārzu.
— Palasiet, cik grūti dzīvoja lauku cilvēki vēl pirms simts gadiem. Zarēnu Kārlis zemes un māju dēļ upurēja Lienas mīlestību, Liena par naudu pārdeva savu jaunību vecajam, pretīgajam Sveķāmuram.
Jurāte Jurjāne sēdēja zem nosārtušas kļavas Upīša dārzā un lasīja «Zaļās zemes» fragmentus. Meitenes, apkārt satupušās, domīgi klausījās.
— Liena bija mūsu vecumā,^
— Es gan pie tāda pretīga veča neparko neietu.
— Toreiz bija pavisam citi laiki. Viņai nebija citas izejas.
— Vienalga, brauktu uz Rīgu kā Ošu Anna.
— Mūsdienu meitenes nav tādas aitiņas kā Anna, zina, kā bērni rodas.
— Un zina arī, kā tikt no tiem vaļā, — Dēzija piebilda pietiekami skaļi, lai citi sadzirdētu.
— Labi, ka tie laiki pagājuši uz neatgriešanos.
— Tā jau ir, skolotāj, bet Upīša grāmatas ir tik bezcerīgi biezas un par sen pagājušiem laikiem. Skujiņa, Dripes darbi — cita lieta. Tos izraujam vienā paņēmienā. Lieciet, skolotāj, to grāmatu nost, labāk uzspēlēsim bumbu.
«Žēl, ka mīlestību uz literatūru nevar iedēstīt kā puķi. Bet puķei arī vajag labas augsnes un rūpīgas kopšanas, tikai tad tā krāšņi ziedēs. Vai esmu bijusi uzmanīga un pacietīga dārzniece?» jaunā skolotāja domāja.
— Skolotāj, nāciet spēlēt mūsu pusē, citādi Svētas komanda mūs sasitīs lupatās.