Jurātei tikai divdesmit pieci, viņai arī patika izkustēties. «Piedod, Upīt!» viņa
saudzīgi uzklāja «Zaļās zemes» sējumam savu lakatiņu un pievienojās spēlētājām.
Zibenīgā gremde gandrīz vertikāli paralēli tīklam vēl nebija aizmirsusies. Pretinieces noelsās vien. Tikai tagad viņas uzzināja, ka Jurāte Jurjāne spēlējusi republikas studentu izlasē.
***
Trešajā kursā audzēkņi izpildīja vienīgi pasūtījuma darbus. Tas bija daudz interesantāk nekā vienveidīgā masu produkcija.
Skolas šūšanas darbnīcām bija sava pastāvīgā ilggadīgā klientūra, iecietīga, ja meitenēm kaut kas nepadevās, kā iecerēts. Pasūtījumus pieņēma meistares, kuras labi pazina savas pasūtītājas.
— Žēl, ka mēs neredzam sievietes, kurām šujam šis kleitas, — Baiba ieminējās blakus sēdošajai Dacei.
— Apmēram jau var iztēloties pēc izmēra, pēc izvēlētā fasona. Piemēram, manējā noteikti ir pusmūža sieviete, jo fasons atturīgs, liela auguma, padrukna. Nopietna — par to liecina pelēcīgā krāsa, vecmodīga — tagad tādas krādziņas vairs neizvēlas. Viņa varētu būt skolotāja.
— Toties manējā vieglprātīga jauniete, tieviņa, droši vien blondiem matiem. Tādām piestāv zila krāsa. Paskaties — kleita vienos volānos, esmu gluži nomocījusies.
— Aiziesim pie meistares, pajautāsim, vai esam uzminējušas.
— Tu domā, viņa teiks?
— Kādēļ ne?
— Baibai gandrīz taisnība, tā ir kādas meitenes izlaiduma kleita. Bet Dacei tikai daļēja patiesība. Pasūtītāja strādā ministrijā.
Brīdi abas draudzenes šuva klusēdamas. Baiba cīnījās ar nepaklausīgajiem vo- lāniem, kas negribēja un negribēja veidot vienādus viļņus. Dace rūpīgi piestrādāja apkakli. Drāna bija irstoša, tādēļ nācās ļoti uzmanīties.
— Žēl, ka mūs sagatavo tikai par izpildītājām. Cits izvēlas fasonu, cits piegriež, mums atliek vienīgi sašūt. Pats svarīgākais un interesantākais ir izvēlēties katra cilvēka augumam, vecumam un raksturam vispiemērotāko modeli. Man gribētos visu darbu no sākuma līdz beigām veikt pašai. Tev ne?
— Nezinu, neesmu par to domājusi.
— Mamma saka — tad jābraucot uz Tallinu, tur mācot modelēšanu.
— Meistari Liepu lūdz uz pieņemšanu, — kāda meitene, durvis pavērusi, sauca.
Pasūtījumu noformēšanas telpā sēdēja vecākā meistare un sveša sieviete.
— Importa trikotāža. — Kliente pabīdīja uz meistares pusi spilgtu, puķotu audumu. — Es gribu šito, — atšķirusi biezā itāļu modes žurnāla Linea jaunāko numuru, viņa ar smailu, tumšsarkanu nagu norādīja uz ekstravagantu modeli.
Liepa kritiski novērtēja klientes pakuplo augumu, gadus, kas tuvojās pusmūžam, un nezināja, ko iesākt.
— Vai drīkstu paskatīties? — viņa palūdza žurnālu.
— Taisnā ceļā no Itālijas. Vīrs atveda.
— Šis arī ir ļoti glīts modelis.
— Nē, tas ir pārāk vienkāršs un prasts. Man vajag šikāku.
Liepa paslepus nopūtās, noņēma mēru un nozīmēja uzlaikošanas dienu.
— Vai ātrāk nevar? — Kliente bija neapmierināta.
— Meitenes ir ļoti noslogotas. Un viņām vēl ari tik veikli nevedas.
— Kam tad esat jūs?
Vecākā meistare klusēja. Nebija vērts klāstīt, ka viņai jāseko divdesmit astoņām audzēknēm, kurām galva tāpat pilna ar jaunību, dziesmām, mīlestību, dejām un citam par šūšanu daudz interesantākām nodarbībām.
— Man citi pienākumi, — viņa atteica.
— Es iedošu pa virsu.
Liepa nosarka.
— Es neesmu restorāna šveicars. Pie mums dzeramnaudas neņem.
Dāma izbrīnā sacēla uz augšu uzacu lokus.
— Kāda dzeramnauda? Piemaksa par ātrumu pie mums ir gluži normāla parādība: ātrā veļas mazgāšana un ķīmiskā tīrīšana. Viss maksā dārgāk.
— Te ir skola.
— Ja ne — ne. — Dāma paraustīja plecus un cēli izgāja no pielaikošanas kabīnes.
Meistare negribīgi ķērās pie piegrieztņu izgatavošanas. Parasti darbs viņai ritēt
ritēja, bet šoreiz nevedās.
«Kādi tik cilvēki nav mūsu mīļajā zemītē. Lielum lielais vairums godīgi strādā un dažreiz ar pūlēm savelk galus kopā, bet dažiem kā pasakā zelta dālderi no debesīm krīt.»
Darbnīcā visas meitenes čakli strādāja, vienīgi Dēzija garlaikoti vīlēja nagus.
— Pielūko, ka nesabojā. — Meistare nolika izgrieztos gabalus Dēzijai priekšā. — Tā ir dārga drēbe, kas pie mums nav nopērkama. Un neceri uz Svētas, Daces vai Baibas palīdzību. Es pati sekošu, lai tu katru vīli, no pirmās līdz pēdējai, paveiktu savām rokām. Parādi, ko vari!
Dēzija negribīgi ķērās pie darba. Līdz praktisko nodarbību beigām bija tieši divas stundas sešpadsmit minūtes.
Mīkstais audums glāsmaini kļāvās pie rokām. Dēzija sadiedza sānu vīles un uzvilka kleitu sev mugurā.
— Nu, kā?
— Tajā jau var sabāzt divas vai pat trīs tādas kā tu, — Dace smējās.
— Nemaz nerunā, tagad plandošās modē.
— Panāc šurp, apskatīsim! — Kristīne Liepa pavēlēja. — Es jau domāju, kur nu tik ātri. Lūk, te viena vīle šaura, otra atkal pārāk plata. Un sadiegts nekārtīgi. Vajag mazākiem dūrieniem, lai klientei pie pirmās uzlaikošanas kleita nenokristu no muguras. Ārdi ārā un šuj par jaunu!
— Kādēļ viņa manī tā ieēdusies? — Dēzija šņāca.
— Vai tu ko teici? — meistare apjautājās.
— Nē, neko.
«Šūt jau nu viņa iemācīsies, bet laba šuvēja laikam gan nekad nebūs,» Liepa, noskatoties Dēzijai pakaļ, prātoja. «Vieglas dzīves tīkotāja.» — Uzdziediet, meitenes, kaut ko jautru, man šodien tāds drūms prāts.
— Vēl trīs nedēļas — un Jaungada brīvdienas. Vai jūs varat to aptvert, meitenes? — Dace ierunājās. — Ja mēs arī šoreiz būsim pirmās, brauksim ekskursijā uz Maskavu.