— Egoista filozofija, — meistars viņu pārtrauca.
— Kāpēc egoista? Es dodu labu darbu un prasu, lai par to man labi samaksā.
— Cilvēks var pieēst tikai vienu vēderu un uzvilkt mugurā tikai vienu uzvalku.
— Tas gan. Bet man nav vienalga, vai ēst kotletes ar makaroniem piesmakušā ēdnīcā vai vistu ar šampinjoniem restorānā «Intūrists». Un nepavisam nav vienalga, vai vilkt mugurā žaketi, kādas šūšanas fabrika «Tēvija» izlaiž tūkstošiem, vienādas kā olas, vai arī pēc jaunākiem ārzemju paraugiem, tieši man šūtu apģērbu. Diemžēl mūsu šūšanas industrija izlaiž masu tērpus — uniformas. Ja man būtu teikšana, es to aizliegtu. Riebjas skatīties, kā pa ielām staigā tūkstošiem vienādi tērptu cilvēku. Citās valstīs, piemēram, pēc viena modeļa šūtus apģērbus izlaiž nelielām partijām.
— Tur tev zināmā mērā taisnība. Mums vēl nav tik daudz individuālo šūšanas darbnīcu, kur katram iedzīvotājam pašūtu savu uzvalku, kleitu vai mēteli. Iestājies Vissavienības vieglās rūpniecības tehnoloģijas institūtā, kļūsti par augsti apmācītu speciālistu un cīnies par šūšanas rūpniecības reorganizāciju.
— Paldies! Es tāpat bez tālākas mācīšanās nopelnīšu četras reizes vairāk. Un bez liekām raizēm.
Meistars pamanīja, ka viņa un Toma sarunā uzmanīgi klausās visa grupa.
— Visu nevar mērīt ar naudu. Pašu skaistāko prieku par dabu — saules lēktu, sarmainu koku, caurspīdīgu miglas plīvuru virs ezera — cilvēks iegūst bez maksas. Man, piemēram, sagādā lielu gandarījumu tas, ka es šajā skolā esmu izaudzinājis desmitiem labu meistaru, kaut arī te es nopelnu daudz mazāk nekā ateljē. Dieva dēļ, nekļūstiet par naudas vergiem, citādi būsiet pagalam. Tā padara cilvēku skopu, augstprātīgu, nežēlīgu vai, kas vēl ļaunāk, par mietpilsoni.
— Dzīvot grib visi, arī pats pēdējais nelietis, — sarunā iesaistījās Leons. — Tomam taisnība, skanošā nekad nevar būt par daudz. No saules rietiem, dzejolīšiem un visādas citādas lirikas paēdis nebūsi. Klientus interesē uzvalks, vai tas labi sēž, un par to viņi ir gatavi samaksāt. Un kāpēc neņemt?
Divus kursus kaut kā uz trijniekiem izvilcis, Leons tagad atradās izvēles priekšā — vai nu saņemties un beidzot sākt mācīties, vai arī beigt skolu bez atestāta.
— Tu gremdē visu grupu, — Vita Venta nikni nozibināja briļļu stiklus. — Tevis dēļ mums šogad nav nevienas «uguntiņas».
— Visvairāk viņš gremdē pats sevi, — Vitas draudzene grupas profordze Ada, kura pati mācījās uz četri un pieci, piebilda.
— Ļaunākais ir tas, ka Leons nav nekāds debilais, galva viņam strādā, vienīgi smadzenes aiz slinkuma ierūsējušas.
— Pagriez ausi, es ieeļļošu! — Toms, paķēris eļļas kanniņu, pieliecās pie Leona.
— Kā tu iedomājies savu turpmāko dzīvi, Leon? — apvaicājās meistars. — Pēc dažiem mēnešiem sāksi strādāt. Nostrādāsi savas stundas, esmu pārliecināts, ka darīsi to labi. Pārnāksi mājās. Un ko tālāk? Ar sportu tu nenodarbojies, grāmatas nelasi. Teātris tev nepatīk; kad visa grupa gājām uz teātri, tu bēgi prom. Koncerti, muzeji, izstādes tevi neinteresē. Tu pats sevi apzodz.
Meistars iedomājās Leona dzērāju tēvu, veco mājeli Pārdaugavā, neuzkoptās telpas, novārtā pamesto dārzu, un itin kā auksta roka sažņaudza viņa sirdi. Vai tiešām viņš pats un šī skola, kur tik lielu vērību veltīja estētiskajai audzināšanai, uz šo puisi nebija atstājusi gandrīz nekādu iespaidu?
— Vai jums nešķiet, ka ir it kā divas dzīves? — sarunā iesaistījās Daumants. — Viena parastā — ar rindām veikalos, ar blatiem, ar cilvēkiem, kuri spēj sev sagādāt visu, un ar tādiem, kas to neprot vai nespēj. Un tā otra — ideālā, par kuru runā un raksta skaistus vārdus. Bet starp abām — bezdibenis.
— Atklājis jaunu Ameriku. Tā vienmēr ir bijis un būs! Bērtulsoni ir tikai rakstnieku fantāzija, — Toms paklusām teica Daumantam.
Meistars to dzirdēja un aizdomājās. Vai viņš pats arī nav tāds naivs «bērtulsons»? Ir taču tā, ka reizēm mēs mācām vienu, bet dzīvē jaunietis redz pavisam ko citu. Un kļūst par ciniķi. Lai nu ko, bet liekulību viņam, vecam pagrīdniekam, pārmest nevar. Ikviens vārds, ko viņš teicis saviem audzēkņiem, saskan ar viņa pārliecību.
— Ceru, ka jūs būsiet dzīves cēlāji, nevis gremdētāji.
— Es domāju, ka pats galvenais ir darbs, kas tuvs sirdij, — ierunājās Vita. — Kāzu uzvalks gatavs. Meistar, pieņemiet darbu! Es viņam kabatā ielikšu kartiņu ar laimes vēlējumiem. Vai drīkst?
Antons Krauklis rūpīgi pārbaudīja Vitas darbu.
— Malacis, — viņš paslavēja. — Mugurpusē pie piedurknēm mazas grumbiņas, padampē ar mitru drēbi, lai iziet. Un iekar skapī!
Aiz loga virpuļoja sniegpārslas. Cīruļputenis, droši vien pēdējais šogad. Dūca mašīnas. Kāds klusi svilpoja. Meistars domīgi raudzījās uz saviem audzēkņiem. Vēl daži mēneši — un viņi izies dzīvē. Kuri būs kalnā kāpēji, kuri samierināsies ar pieticību?
***
— Jāaprunājas! — Vita Venta kādu dienu piesēdās blakus Leonam.
— Tinies vienu māju tālāk! Tavu runāšanu zinu no galvas: algebrā seši divnieki, latviešu gramatikā — pieci, apkaunojis mūsu slaveno septīto grupu un tā tālāk.
— Gluži bezcerīgs tu neesi, — Vita vienā mierā turpināja. — Specpriekšmetos tev ir normālas atzīmes.