— Visi nevar zubrīties tikai uz piecniekiem kā tu. Varbūt man nav tieši to smadzeņu kroku, ar kurām cilvēks apjēdz algebru, ģeometriju un visādas citādas muļķības. Neuztraucies, gan učuki uz truļiem izvilks. Neies jau blamēt skolu.
— Negribi mācīties — nevajag. Neviens tādēļ tavā priekšā ceļos nekritīs un nelūgsies, — Vita, Leonam par lielu izbrīnu, vēsi noteica un piecēlās. — Trešdien pēc sestās stundas pedagogu padomes paplašinātā sēde. Pamēģini neierasties!
«Nav ko ņemt galvā,» Leons sevi mierināja. «Ko viņi man var padarīt? Parunās, pakauninās. Nav jau pirmā reize. Es noskaitīšu parasto: «Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos.»»
Direktores kabinetā valdīja saspringta atmosfēra. Šķita, ka pietiktu nelielas dzirksteles, lai nograndētu sprādziens.
— Pirmkārt un galvenokārt mums jāiemāca arods, un to mūsu skola veic godam. Ražošanas apmācībā un speciālajos priekšmetos nav neviena nesekmīgā. Diemžēl to nevar teikt par vispārizglītojošiem priekšmetiem, īpaši matemātiku. — Direktore paskatījās uz skolotāju Kalēju, kas visu laiku nervozi virpināja pirkstos pildzīmuli.
— Mums jāieaudzina arī atziņa: kāds darbs, tāda alga. Ja audzēknis nenāk uz stundām un kontroldarbos saņem divniekus, tad nav godīgi izvilkt viņu uz trijnieku. Tāds, pieradis skolā ne par ko saņemt «avansus», gaidīs tos arī nākamajā darbavietā, — matemātiķis kā skaldīt noskaldīja.
— Varbūt vajadzētu nodarboties ar viņiem papildus pēc stundām? — mācību daļas vadītāja Skuja iejautājās.
— Es labāk nodarbojos ar tiem, kuri gatavojas iestāties augstskolās, — Kalējs atteica. — Sliņķiem man nav laika.
Direktore nopūtās. Savu kolēģi viņa pazina pietiekami labi, lai saprastu, ka šoreiz viņš nepiekāpsies. Kalējs bija matemātikas fanātiķis. Kabinetu pats savām rokām iekārtojis pēc visjaunākajiem tehnikas sasniegumiem. Viņš nežēloja spēkus, lai viņa priekšmets būtu saprotams visiem, lai mājās būtu jāgatavojas pēc iespējas mazāk.
— Sāksim ar otro grupu. Nesekmīgo nav?
— Nav. Grupas caurmēra atzīme četri, — meistare Liepa palepojās.
— Paldies! Septītā grupa?
— Nesekmīgais Leons Lācis. Četros priekšmetos divnieki. — Meistars Krauklis nelaimīgs pavērās savos kolēģos. — Puisim zelta rokas, labākais šuvējs grupā, bet mācīties nemācās. Izmēģinājāmies visādi, ņēmām priekšā grupā, komjaunatnes komitejā, nekas nelīdz.
— Ar tādiem nav ko auklēties, — Kalējs cieti noteica. — Varbūt ar laiku nāks pie prāta, ja ne, jo ļaunāk viņam pašam.
Leons pa tam sekretāres istabā centās uzmundrināt pārējos «divnieku karaļus».
— Veči, nav ko ņemt paurī. Bez visādiem sinusiem un kosinusiem var dzīvot, bet bez biksēm — staigāsi plikiem stilbiem. Amatam ir zelta pamats, trādi ridi rā, amatnieks, tas netiek lamāts, trādi rīdi rā, — viņš uzvilka tēva iemīļoto dziesmu.
— Leonu Lāci pie direktores!
Iegājis kabinetā un ieskatījies klātesošo sejās, meistara Kraukļa trīcošajās rokās,
Leons pēkšņi saprata, ka šoreiz piedošanas nebūs. Puiša bravūra saplaka.
***
Naktī Baiba pamodās no neparasta trokšņa. Šķita, kāds ar pirkstu galiem klusu bungotu pa loga rūti. Pēkšņi istaba pielija ar baltu gaismu, un tūlīt atskanēja pērkona dārdiens. Sāka spēcīgi līt.
Nākamajā rītā virs pilsētas pletās zila debess. Kirova parkā zvirbuļi pērās peļķēs un priecīgi čivināja. No valgās zemes spraucās tulpju un narcišu asie šķēpi. Kā violets lakats zaļajā zālē pletās krokusu lauks. Baiba uzsmaidīja večiņai, kas nesteidzīgi tipināja pa dārza ceļu, cienījamam pilsonim ar diplomāta koferīti rokās. Tas izbrīnījies paskatījās meitenē, tad kā atbildes smaidu savilka uz augšu virslūpu ar šauru ūsu svītriņu.
— Čau, Baiba! Es tevi gaidīju.
— Čau, Daumant!
— Pārākais laiciņš, vai ne?
— Kad iedomājos par eksāmeniem, man stingst kājas.
— Ko nu tu ar saviem četriniekiem un piecniekiem. Man gan drūmi. Sabiedrības mācībā trulis, latenē ari. Ak, gan jau kaut kā izgrozīšos.
— Gribi, mācīsimies kopā? Tāpat kā agrāk.
— Nevajag, tavs Naikovskis mani pirmajā dienā nolidinās pa trepēm lejā. Viņam uz mani baigais zobs.
— Nav tik traki. Pa dienu viņš strādā.
— Gan jau es pats kaut kā… Būsim nolauzuši šos trīs gadus. Tu nenožēlo?
— Nē. Skolotāja Jurjāne cenšas pierunāt mani iet uz filologiem un strādāt par skolotāju. Kaut kā nevelk. Tad jau labāk šūt. Ko tur tik daudz prātot — vispirms jānoliek eksāmeni un jāatstrādā gadiņi.
— Tas jau gan.
-
* * *
Pēdējā zvana diena skolā lieli svētki. Bundzinieces savos skaistajos tērpos, uz trepēm līdz pat zāles durvīm sastājušās, tāpat kā pirms turpat trim gadiem pirmā zvana dienā, dārdināja savas bundžiņas. Zālē gar vienu malu blīvējās pirmais kurss — saposušies, ar ziediem rokā.
— Daudz visādu zvanu jūs dzirdēsit savā dzīvē. Tie aicinās uz darbu, uz teātri, uz satikšanos ar mīļoto cilvēku, bet pēdējais skolas zvans neskanēs vairs nekad, — direktore uzrunāja absolventus. — Atcerieties, es jums pirmā zvana dienā novēlēju čaklas rokas, gudras galvas, pacietību, neatlaidību. Jūs esat labi mācījušies un krietni strādājuši. Diemžēl pirmo reizi mūsu skolas vēsturē viens zēns nav pielaists pie gala eksāmeniem. Tas ir septītās grupas audzēknis Leons Lācis. Meistars Krauklis gan slavē Lāci par viņa veiklajām rokām un nevainojamo darbu, bet gandrīz visos galvenajos mācību priekšmetos viņam ir divnieki.
— Ļaujiet man nolikt tos eksāmenus rudenī. Es mācīšos tā, ka galva kūpēs. Es pierādīšu, ka varu! — Leonam izlauzās.
— Tagad jau par vēlu. Pēc gada — lūdzu. Gaidīsim.
Kā jau parasts, svinību reizēs bāzes uzņēmumu pārstāvji neskopojās ar ziediem un labiem novēlējumiem.