— Nē, — Baiba strupi atteica. — Bez tam ņem vērā, ka šūšana arī zināmā mērā ir māksla.
— Tur nu es tev nevaru piekrist. Šūt var iemācīties katrs, kas nav gluži kretīns, bet kļūt par labu aktieri vai dziedātāju vis nevar, — Pēteris iebilda.
— Par mūsu skaisto rītdienu! — Daumants no jauna piepildīja glāzes. — Čau!
Pludmale izskatījās pamesta. Vējš spēlēja sunīšus ar smiltīs nomestajiem papīriem. Divi padzīvojuši resnīši lēnā riksī bēga no infarkta. Pelēkas kaijas dzelteniem knābjiem šūpojās vēsajos apriļa ūdeņos un brīdi pa brīdim spalgi iekliedzās. .
— Vai tu atceries to vasaras pēcpusdienu, kad mēs iesniedzām dokumentus?
Baiba pamāja.
— Nepilni tris gadi, bet šķiet, ka pagājusi vesela mūžiba, vai ne?
Dace un Pēteris, uz priekšu aizsteigušies, par kaut ko strīdējās. Pēteris satraukumā mēdza strauji žestikulēt.
— Tev nav vēsi? Nem manu šalli! To māsa uzadīja. Brīnumsilta.
Baiba, redzēdama, ka Daumantam tas sagādā prieku, ļāva aptīt šalli ap kaklu.
«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik labi?» Baiba prātoja. «Vai tā būtu mīlestība? Pavisam citādi kā ar Tagilu. Muļķības! Toreiz es vēl biju tīrais bērns.»
Vējš plivināja izirušos matus. Pa debesīm traucās pavasarīgi mākoņi, brīžiem atsegdami spilgti zilas debesis.
— Uz izlaiduma balli ņemšu un nogriezīšu, — Baiba, pīdama atirušo bizi, teica.
— I nedomā! Bize tevi padara vienreizēju, tādu, kādas nav citas.
— Es tev uzdāvināšu to bizi. Varēsi nolikt blakus manai bildei uz galda un priecāties.
— Es labāk dodu priekšroku tev pašai.
— Apkaunies!
— Kādēļ? Neesam vairs maziņie. Bez piecām minūtēm pieauguši.
— Dace, pagaidiet! Kur jūs tā steidzaties?
Daumants pārmetoši pavērās Baibā.
14. nodaļa nelaime
Bija nemīlīgs, vēls aprīļa vakars. Ārā uz palodzes bungoja lietus. Vējš raustīja kailos ābeļu zarus. Lampas gaismā šķita, ka tie dejotu. Daumanta vecākais brālis Kristaps, ieracies biezā angļu grāmatā, lūpas kustinādams un klusi bubinādams, lasīja. Daumants ar mātes veco rokas šujmašīnu kaut ko cītīgi šuva. Uz grīdas un gultas atradās velveta drānas atgriezumi.
— Nesaprotu tavu piegājienu, — Kristaps, brīdi viņu vērojis, ieteicās. — Kāda velna pēc tu līdi tajā proftehskolā?
— Piegājiens ir skaidrāks par skaidru — pēc dažiem mēnešiem stāvēšu pats uz savām kājām. Bet tu vēl gadu sēdēsi večiem uz kakla.
— Es arī saņemu honorārus.
— Kapeikas. Atradis, ar ko lielīties. Es pa nakti uzrauju velvetenes — un cēneris kabatā. Mātei pulētājas darbs par smagu. Kolīdz sākšu pelnīt, viņai jāiet prom no fabrikas. Lai padzīvo pa māju, paārstējas. Brīžiem viņa vairs nav savā ģīmī.
— Es gan neesmu pamanījis.
— Ko tu vispār bez savas apbrīnojamās personas redzi?
Strīdēties ar jaunāku un dumjāku Kristaps uzskatīja par nevajadzīgu.
Brīdi valdīja klusums. Vecais sienas pulkstenis tēva istabā, aizelsdamies kā ast- matiķis, noklepoja divpadsmit. Vecāki un māsa ar bērnu sen jau gulēja.
Daumantam pēkšņi šķita, ka pie ārdurvīm kāds klauvē. Saimnieces suns sāka riet. Tumšajā loga četrstūrī parādījās kaimiņienes izbijusies seja.
Iekšā ievesta, večiņa visa trīcēja un no bailēm krietnu brīdi nespēja sakarīgi parunāt. Daumanta māte uz cukura uzpilināja baldriāna pilienus.
— Pie mums bija bandīti! Vecajam slikti… — viņa beidzot izdvesa.
— Kādi tie izskatījās? — Daumants apvaicājās.
— Visiem melnas brilles uz acīm, motociklistu kaskas galvā, ādas cimdi rokās. Vienam liecoties noripoja cepure, tam bija tādi gaiši, sprogaini mati.
— Un kumpains deguns?
— Ko nemanīju, to nemanīju.
— Droši vien Čirkainais. Mamm, es aizskriešu līdz milicijai un pie viena piezvanīšu ari ātrajai palīdzībai.
— Vai nu prāts: to gaisa gabalu tagad naktī, — māte atgaiņājās. — Bandīti droši vien tepat tuvumā glūn.
— Lai tik panāk priekšā! Neesmu vairs vakarējais. Kā nekā — boksa čempions.
— Vienu nelaidīšu. Lai Kristaps iet līdzi, — māte cieti noteica.
— Prātīgāk pagaidīt līdz rītam. — Varēja redzēt, ka vecākajam brālim negribas rausties ārā no siltās guļvietas un doties aukstajā, lietainajā naktī.
— Lieciet viņu mierā! Vai neredzat, ka brālītim svina pakaļa, grūti piecelties?
Daumants uzrāva vējjaku, noklaudzēja ārdurvis, un prom viņš bija.
Vienģimeņu mājiņu rajons grima tumsā. Uz ielas dega tikai reta spuldzīte. Daumants atcerējās, ka vēl pirms gadiem četriem pieciem viņš kopā ar citiem tādiem pašiem puišeļiem bija uzjautrinājies, metot uz spuldzēm akmeņus. Toreiz tā šķita esam milzīga varonība. Nemanīja neviena paša gājēja. Daumants mēģināja apturēt pāris vieglo mašīnu, bet tās, apšļākdamas zēnu ar dubļiem, aizdrāzās garām. Pie pārtikas veikala durvīm Daumants apstājās ievilkt elpu. Te bija aizvējš un lietus nelija aiz apkakles.
Ko darīt? Čirkainais dzīvoja tepat netālu. Vienam riskanti iet, bet paskatīties nebūtu par nāvi. Savilcis kapuci ciešāk ap kaklu, Daumants rikšoja tālāk. Pamatīgā Didriķu dzīvojamā māja bija tumša. Vienīgi pa kādu otrā stāva rūpīgi ar tumšu aizkaru aizvilktu logu spiedās cauri gaismas stari. No turienes atskanēja mūzika. Pieskrēja suns. Atslējis kājas pret augsto drāšu sētu, tas sāka skaļi riet. Otrā stāva logs pavērās, kāda balss uzkliedza: — Kas tur, velns parāvis, dauzās? Kārav, sē, būdā!