Daumants skriešus metās prom. Beidzot parādījās jaunceltņu rajona ugunis. Tur blakus universālveikalam atradās milicija.
Dežurējošais milicis pašreiz pieņēma ziņojumu: — Nozieguma pazīmju nav? Dokumenti, pulkstenis, nauda ir klāt? Uz atskurbtuvi!
— Pazīstams rokraksts, — milicijas leitnants, noklausījies Daumantu, teica. — Banda uzdarbojas galvenokārt pa nomalēm.
Daumants ieminējās arī par Čirkaino.
— Zinām, — leitnants atbildēja. — Tas ir mūsu sens kadrs. Sīkais huligāns.
— Ātro palīdzību uz Silavas ielu 9!
— Operatīvā grupa, sedlos!
Pavērās blakusistabas durvis. Vairāki miliči, ap galdu sasēdušies, spēlēja šahu.
— Pagaidi brītiņu! Tūlīt beigsim partiju.
— Nevar. Lietus aizskalos pēdas.
— Vai pilnā sastāvā?
— Pilnā. Ar suni.
Kinologs ar savu četrkājaino palīgu — vācu aitu suni Rēksi — atsēdās blakus šoferim. Kriminālmeklēšanas inspektors, eksperts kriminologs un Daumants saspiedās aizmugurē.
Iekaucās sirēna. Zilganus zibšņus mezdama, operatīvā mašīna traucās pa dubļainajām nomales ieliņām. Savu rajonu milicijas šoferis pazina teicami.
Daumanta māte un aplaupītā kaimiņiene jau bija paguvušas večuku apkopt un iecelt gultā. Istabā virmoja validola smarža. Daumanta māte, bijusī frontes sanitāre, šo to saprata medicīnā. Pašreiz viņas abas piekopa zagļu izvandīto istabu.
— Kādēļ jūs aiztikāt? — eksperts novaidējās. — Pagalam visas pēdas un pirkstu nospiedumi.
Tik ļauni tomēr nebija. Uz bēniņu trepju pakāpieniem varēja skaidri redzēt dubļainu zābaku pēdas. Arī pie šķūnīša mīkstajā, samirkušajā zemē manīja vīriešu kedu nospiedumus. Kinologs nezaudēja laiku. Suns, brīdi ošņājis, metās uz vārtiņiem.
Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki jo sīki izstāstīt, kā viss noticis.
— Mēs ar vīru jau gulējām. Dzirdam — suns tā kā ierejas, tā kā iekaucas, bet tad atkal apklust. Dzirdam — pie durvīm klauvē! Domājām — dēls atbraucis vai kāds cits pazīstams, ja jau Duksis nerej. Vecais vēra vaļā durvis. Trīs bandīti tumšās brillēs iegāzās iekšā un aizslēdza durvis no iekšpuses. Vienam rokā revolveris, lai nedomājot kliegt un saukt palīgā, tad uz vietas pataisīšot mūs aukstus. Taujāja, kur esot nauda, kur zeltlietas. Bet mēs vairāk par simtiņu skaidrā naudā mājās neturam, pārējais uz grāmatiņas. Šie tincināja, kur esot nauda, kuru mēs esot ieņēmuši par puķītēm. Atbildēju, ka atdevām dēlam, kas krāj mašīnai.
Bandīti pievāca visu, kas vērtīgāks: sudraba biķerišus, kristāla vāzes un bļodas, manu veco karakula kažociņu, vīra uzvalku. Viens bēniņos uzlīda, visas pažobeles izlodāja. Pat grīdas tepiķi gribēja paņemt, sarullēja, uzlika uz pleca, bet tad nometa zemē, esot par smagu. Pieteica līdz rītam no mājas nespert ne soli un citiem ne vārda, citādi lode ribās un dziesma nodziedāta.
Kad bandīti bija aizgājuši, es prasīju savam večukam, ko darīt. Bet šis sēž sa- kņupis krēslā un neatbild. Nolēmēts.
Izmetos ārā — viss tumšs un kluss. Sunītis, atvilcies pie durvīm, guļ beigts, laikam bandīti ģipti iedevuši. Labi, ka pie kaimiņiem gaismiņu pamanīju.
Ātrās palīdzības ārsts bija īgns un nerunīgs. Mazo Silavas ieliņu viņi bija meklējuši turpat pusstundu.
— Insults. Kreisā puse nekustīga. Jāguļ uz muguras. Celties nedrīkst. Rīt jāizsauc poliklīnikas ārsts. — Ievadījis slimnieka muskulī ampulu ar nomierinošām zālēm, viņš aizbrauca.
— Vai dieviņ, tavu nelaimi! — večiņa vaimanāja. — Ko es iesākšu?
Arī kinologam nepaveicās. Kvartālu tālāk noziedznieki bija iekāpuši motociklā ar blakusvāģi. Acīgais inspektors ievēroja, ka riepas rievā iespiedies akmentiņš atstājis tikko manāmu apaļu nospiedumu.
— Braucam pie… Kā viņu sauc?
— Čirkainā, — Daumants pateica priekšā.
Inspektors piezvanīja. Iekšpusē atskanēja suņa rejas, un tikai pēc krietna brīža nelaipna vīrieša balss noprasīja: — Kas tur ir?
— Milicija.
— Tā jau katrs bandīts var pateikt.
Iededzinājis lampu pie ārdurvīm, vīrietis krietnu brīdi pa apaļo durvju actiņu vēroja miličus, tad varēja dzirdēt noskrapstam vienu atslēgu, otru, trešo. Durvis atvērās. Čirkainā tēvs, tērpies strīpainā pidžamā un uzmetis virsū halātu, no visa spēka turēja teļa lieluma bokseri aiz siksnas. Baltus ilkņus spīdinādams un siekalas šļākdams, tas rāvās ienācējiem virsū.
— Kārlis Didriķis. Ko vajag?
— Kas vēl atrodas mājā?
— Mana šķirtā sieva Emma un dēls Fēlikss.
— Un vairāk<«eviens?
-Nē.
— leslodziet suni! — kriminālmeklēšanas inspektors pavēlēja.
— Kur dēls?
— Nezinu. Viņi ar manu šķirto sievu dzīvo augšstāvā.
Reksis, saodis pazīstamās pēdas, vilka pavadu uz trepju pusi.
— Nāksiet līdzi! — inspektors teica.
Augšstāvā iedegās gaisma. Kāpņu galā parādījās paveca sieviete garā naktskreklā ar steigā uz pleciem uzmestu rītakleitu. Nesukātie, spilgtie mati nekārtīgās šķipsnās krita pār seju.
— Kārli, ko tas nozīmē?
— Viņi meklē Fēliksu.
— Vai dieniņ! Bērns jau sen guļ.
— Vai viņš šovakar nekur nebija izgājis?
— Feliksiņš visu laiku rātni sēdēja mājās un skatījās televizoru. Viņš jau kā uzburts uz sporta pārraidēm.
Reksis, atsēdies pie kādām durvīm līdzās sabristām kedām, ausis saslējis, skatījās uz savu saimnieku.
— Neticat? Lūdzu, pārliecinieties paši. — Māte atvēra durvis un iededza gaismu. Visi iegāja Fēliksa istabā. Daumants ievēroja, ka eksperts kriminologs uzmanīgi ielika Čirkainā kedas katru savā plastmasas maisiņā.