Fēlikss gulēja ciešā dzērāja miegā. Visapkārt bija manāmas dzīru pēdas: tukšas un pusizdzertas pudeles, atgrieztas konservu kārbas, aizkosti maizes gabali.
— Jūsu dēls ir liels izēdājs un izdzērājs, — inspektors ironizēja.
— Ēst un dzert, paldies dievam, nevienam mūsu zemē nav aizliegts, — māte atcirta.
Ekspertu ieinteresēja pusizsmēķēts Kubas cigāra gals, kas atradās pelnu traukā starp cigarešu nodeguļiem. Viņš uzmanīgi ar pinceti to pacēla, paoda un ielika polietilēna maisiņā. Māte jūtami nervozēja.
— Pēc traukiem spriežot, bijuši trīs viesi, — izmeklētājs konstatēja.
— Un aizgājuši viņi pavisam nesen, ne vēlāk kā pirms pusstundas, — eksperts pie-bilda. — Kafija vēl remdena.
— Ne es ko redzēju, ne dzirdēju, — Fēliksa tēvs itin kā taisnojās. — Darba cilvēks pa naktīm guļ.
«Darba cilvēks atradies,» Daumants pie sevis nodomāja. «Spekulants. Viss dārzs pilns ar tulpju sīpoliem. Abi ar sievu fiktīvi izšķīrušies un sadalījuši mantu, lai varētu uzbūvēt divas siltumnīcas, bet patiesībā dzīvo kopā.»
Fēliksa mātei nācās krietni nopūlēties, līdz izdevās dēlu uzmodināt. Ieraudzījis miličus un pie tam vēl ar suni, viņš satraucās.
Jā, pie viņa bijuši divi čaļi. Skatījušies futbola reportāžu: Rīgas «Daugava» — Viteb- skas «Dvina». Pie viena mazliet iemalkojuši. Aiz kreņķiem, ka «Daugava» pagrūda.
— Kāds beigās bija rezultāts?
— Gribat paķert mani uz dullo? Neizdosies. Viens pret trīs.
— Kā sauc puišus, ar kuriem kopā dzēri?
— Hronists un Rižiks, — Fēlikss bez domāšanas atbildēja.
— Nav tiesa! — Daumants nenoturējās.
— Bokseris? — Fēlikss izbrīnijās. — Vai tad tevi arī?
— Hronistam un Rižikam šovakar bija boksa nodarbības pie trenera Roberta Strauta.
— Pārbaudīsim. — Inspektors atzīmēja abus vārdus bloknotā. — Un kas bija trešais?
— Kāds trešais? — Fēlikss tēloja nezinīti.
— Tas, kurš pīpēja cigāru.
— Nebija trešā. Puiši paši paniekojās, sadomāja pamēģināt.
— Kad puiši aizgāja?
— Tūlīt pēc reportāžas. Ap vienpadsmitiem.
— Nav tiesa, — Daumants atkal metās starpā. — Aplaupīšana notika starp pusdivpadsmitiem un divpadsmitiem, bet ap vieniem te dzīroja pilnā sparā.
— No tevis, Bokseri, es gan to negaidīju! — Čirkainā balsī skanēja atklāts naids. — Sargies palaist mēli, baigi norausies! Rētainais atzāģēs!
— Kas tas par Rētaino? Vārds, uzvārds? — inspektors painteresējās.
— Ir viens tāds čalis, — Fēlikss, manāmi satrūcies, atbildēja.
Nekā no nozagtajām mantām neatrada. Eksperts konstatēja, ka ar motociklu, kas stāvēja garāžā blakus volgai, nesen braukts; dubļi uz blakusvāģa riteņiem vēl nebija nožuvuši. Viņš ilgi pētīja riepas, līdz atrada iesprūdušo akmentiņu. Fēlikss noliedza, ka būtu braucis ar motociklu. Viņš neesot spēris ārā ne soli, māte to varot apliecināt.
Kad dēlu veda prom, māte sacēla traci: — Ar kādām tiesībām? Es sūdzēšos augstākās instancēs! Paši bandīti, bet citus par tādiem tur!
— Pilsone Didriķe, par milicijas darbinieka goda aizskaršanu saskaņā ar kriminālkodeksu draud brīvības atņemšana līdz sešiem mēnešiem vai simt rubļu naudas sods, — milicis aizrādīja.
— Nospļauties man uz jūsu kriminālkodeksu, bērnu bendētāji gatavie! Pasaule pilna visādu zagļu un slepkavu, kādēļ neķerat tos ciet?
— Apklusti! — virs viņu apsauca. — Gan viss nokārtosies. Par naudu pats velns danco, — Daumants dzirdēja, kā viņš pačukst sievai.
Starp vairākiem vīriešiem ar gaišiem matiem aplaupītā večiņa nemaldīgi norādīja uz Čirkaino. Inspektors saprata, ka atradis pavediena galu, kas veda uz bandu, kura jau ilgāku laiku darbojās pilsētas nomalēs. Rokraksts visur bija viens un tas pats: divi vai trīs motociklistu kaskās un tumšās brillēs tērpti vīrieši ielauzās mājās, kur mitinājās vientuļi, paveci cilvēki, aptīrīja nelielos priekšpilsētas veikaliņus, iepriekš izpētot, kad tajos būs vērtīgāks pievedums, un pazuda bez pēdām. Izmeklētāji bez panākumiem apstaigāja komisijas veikalus, uzpirkšanas punktus, pat publiskās tualetes, nozagtās mantas tajos neparādījās.
Kāds īrnieks, Didriķu kaimiņš no pretējās mājas, zināja stāstīt, ka drīz pēc pusnakts manījis pie Didriķu grunts piebraucam automašīnu ar lielu kulbu. Kad tā aizbraukusi, nezinot, jo aizvēris logu un devies pie miera.
Kā jau tādās reizēs parasts, visa tuvākā apkārtne mēļoja par notikušo.
— Večuks esot nomocīts līdz nāvei. Bandīti gribējuši izspiest, kur šis glabājot dārglietas. Vēl līdz šim brīdim esot nolēmēts un bez valodas, — sievas, satikušās pie veikaliem, tenkoja. Mātes savas pusaugu meitenes nelaida pa vakariem uz kino un gāja pretī uz autobusa pieturu kā pirmklasniekiem.
Boksa treneris Roberts Strauts apliecināja, ka jaunieši ar iesaukām Rižiks un Hronists tajā vakarā cītīgi trenējušies, bet pēc tam kopā ar brīvprātīgajiem kārtības sargiem devušies apgaitā pa savu rajonu. Neko aizdomīgu viņi netika manījuši.
— Kādēļ Fēlikss nosauca tieši jūs? — kriminālmeklēšanas inspektors, atnācis uz «Asā cimda» boksa nodarbībām, zēniem apjautājās.
— Kādreiz mēs bijām vienā kompānijā, klārs? — Rižiks paskaidroja. — Un tagad viņš grib iezāģēt.
— Vai jūs nevarētu uzzināt, ar ko Fēlikss pēdējā laikā turējās kopā?
— Paprasiet viņam pašam!
— Nesaka. Klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Mēģinājām iztaujāt vecos Didriķus, bet tie apgalvo, ka nekā nezinot.
— Jāaprunājas ar čaļiem. Piekāpšu pēc pāris dienām, — Daumants apsolīja.
Tas, ko uzzināja Daumants, izrādījās pārsteigums — Fēlikss visbiežāk pēdējā