Tik zibenīgi kā tagad, lai izsauktu ātro palīdzību, Kristaps savā mūžā nebija skrējis.
— Ko gaidāt? Ienesiet istabā, ielieciet gultā! Nāciet palīgā! — Daumanta mājas saimniece sarosījās.
— Neaiztieciet! Nedrīkst aiztikt! — māte, uz ceļiem nometusies, atkārtoja nemaņā.
Kaimiņi samulsuši un bezpalīdzīgi raudzījās uz ievainoto.
— Celies augšā! — mazais māsas dēliņš Andris sauca.
— Labā roka. Un viņš sapņoja kļūt par mākslinieku. Nu viss pagalam.
Dežurējošais ķirurgs Vilnis Grava, ērtā atpūtas krēslā atlaidies, malkoja kafiju.
Magnetofons atskaņoja Mocarta «Mazo nakts mūziku». Pa atvērto logu no dārza plūda valgas zemes un plaukstošu lapu aromāts. Ārsts uzlika kājas uz ķeblīša un pievēra acis. Mūzika aiznesa uz astoņpadsmito gadsimtu, kad reaktīvās lidmašīnas vēl netraucēja klausīties putnu dziesmas, kad…
Ātrās palidzības sirēnas skaņas pārtrauca sapņaino noskaņojumu. Pēc pāris minūtēm pavērās kabineta durvis. — Dakter, steidzama operācija!
Pirmsoperācijas rituāls pierasts un mehānisks kā elpošana: roku mazgāšana, spilgti dzeltenais ķitelis, gumijas cimdi, cepurīte, maska uz sejas, gatavs! Uz brīdi ārstam šķita, ka ievainotais uz operācijas galda guļ, aizmidzis ciešā miegā. Ķirurga jutīgie pirksti ātri iztaustīja galvaskausu — kauli kārtībā, droši vi'en smadzeņu satricinājums. Pats galvenais — roka. Tievs dzīvības pavediens — pāris centimetru plata ādas strēmele atrauto plaukstu vēl tur pie dzīvības. Bet nagi jau metas zilgani. Viens šķēru grieziens — un plauksta būtu amputēta. Un puisis uz visu mūžu kļūtu invalīds.
Ķirurga smadzenes strādāja kā skaitļojamā mašīna. Amerikāņi pirmie piešuva amputētu locekli. Tad japāņi, ķinieši. Un Maskavā. Un Lietuvā. Visā pasaulē tikai dažas tādas operācijas. Mūsu republikā nevienas. Amputēt varēs vienmēr. Riskēt? Kādam ir jābūt pirmajam.
Jāsašuj artērijas un vēnas, jānostiprina kauli. Vienam to nepaveikt. Jālūdz dakteri Silvija Kaidiša un Pēteris Kauliņš no Medicīnas institūta. Pēteris pats lielākais speciālists, asinsvadu un nervu mikroķirurgs, Silvija — draugs un domubiedrs, kas tāpat kā viņš nebaidās riskēt. Ārste Dana Jinīte atbildēs par narkozi.
— Sagatavot mikroķirurģiskos instrumentus un mikroskopu!
Vispirms sastiprināt kaulus un cīpslas.
— Urbi!
— Kišnera stiepli! — Uz Viļņa Gravas pieres no piepūles izspiedās sviedru lāses. — Skalpeli! Pinceti! Diegu! Šķēres! Gatavs!
Roku iestiprina mikroskopā. Pētera Kauliņa pirksti tur līko atraumatisko adatu ar diegu, tievāku par matu. Viena artērija sašūta, otra, trešā… Tagad nervi. Bez tiem pirksti paliks nejūtīgi uz mūžu un roka pilnvērtīgi nebūs lietojama.
— Šķēres! Adatu!
Ausa gaisma, taču ārsti to nemanīja. Trīs acu pāri bija noliekušies pār mikroskopu. Skatieni koncentrējušies asi kā lāzeri, rokas šuva milimetru tievās caurulītes, varmācīgi pārrautos asins ceļus, mata resnuma nervus.
— Rit! Rit! — Sašūtajos asinsvados sāka cirkulēt asinis.
Tikai tagad, deviņas stundas pēc operācijas sākuma, ārsti atviegloti atvilka elpu: — Māsiņ, kafiju, melnu un stipru!.Pieckāršu!
Trīs ārsti, noguruši līdz nāvei, pieres kopā saspieduši, rokas viens otram ap pleciem aplikuši, smējās. Viņi uzdrīkstējās būt pirmie! Izdevās!
— Slimnieks jāievieto oksibarokamerā, lai bagātinātu asinis ar skābekli.
— Var rasties trombi. Artērijā pastāvīgi jāievada heparīns. — Vilnis Grava mēģināja paredzēt iespējamos sarežģījumus. — Es palikšu dežūrēt.
— Un es tevi pēc pusdienas nomainīšu.
***
— Smagi ievainots trešā kursa audzēknis Daumants Pētersons, — direktore pirmdienas rītā pa iekšējo translāciju ziņoja. — Viņš zaudējis daudz asiņu. Lūdzu brīvprātīgi pieteikties dažus donorus, asins grupa nav svarīga.
Nākamajā starpbrīdī donoru rinda aizsniedzās no medicīnas kabineta otrajā stāvā līdz pat skolas ārdurvīm. Pirmās pieteicās Baiba un Dace.
— Kurš tas ir? — pirmkursnieki taujāja.
— Tas, kurš zīmē baigi foršās karikatūras sienasavlzei.
— Un dekorācijas uzvedumiem.
— Esot pārākais čalis.
— Jaunatnes boksa čempions.
— Ar boksu vecītim nu cauri. Runā, ka labā roka esot galīgi čupā. Žēl!
Nākamajā naktī Baiba nespēja aizmigt. Senlaicīgais pulkstenis dobji nodimdināja
divpadsmit, tad vienu. Pamazām aprima mašīnu švīkoņa uz ielas. Kā viņš gulēja bāls, aizvērtām acīm cieši līdzās, un sīka asins strūkliņa — dzīvības pavediens — plūda no viņas uz Daumantu.
— Tev jādzīvo, tev jākļūst veselam, tu esi man vajadzīgs, dzirdi! Es nevaru bez tevis, — viņa klusu čukstēja, bet slimnieks to nedzirdēja, pirmo reizi neatsaucās uz viņas aicinājumu.
Mēs nejūtam, ka elpojam, ka sit mūsu sirds. Bet, tiklīdz notiek kāda nelaime…
— Es esmu pieradusi pie Daumanta kā pie savas elpas. Viņš panesa visu — manu slikto omu, zobgalības. Kaut tikai viņš izveseļotos, apzvēru, ka nekad, nekad vairs nebūšu ļauna pret viņu, nezobošos… — kā zvērestu atkārtoja Baiba.
* * *
Visbriesmīgākais ir, kad otram sāp, Pats visas elles var paciest. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un kad viņš skatās tev acīs Un mēmi klusē, un nelūdz nekā, Lai sāpju smagums tiek dalīts. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un tu nezini, kā lai palīdz.
Šo Imanta Ziedoņa dzejoli Baiba ierakstīja savā dienasgrāmatā vakarā.
«Man nav tiesību audzināt simtiem citu bērnu, ja neesmu spējis un pratis tikt galā ar savu vienīgo. Labāk mirt nekā visu mūžu dzīvot ar vainas apziņu.» Pēc desmitkārtīgas miega zāļu devas arestētā Alfona tēvs vairs neatmodās.