Visa skola pavadīja savu direktoru pēdējā gaitā. Viņš bija labs skolotājs, taisnīgs priekšnieks, godīgs un saprotošs kolēģis.
Uzzinājis par tēva nāvi, Alfons beidzot visu izstāstīja. Ar Čirkaino un Rudo viņi sadarbojušies jau puikas gados. Suņu zagšana viņam šķitusi kolosāls bizness un tikpat kā bez riska. Senči viņu gan apgādājuši ar pieklājīgu apģērbu un uzturu, bet lieku rubli no viņiem grūti nācies izspiest, tūlīt sākusies taujāšana: kādēļ, uz kurieni un tā tālāk. Bija patīkagji aizvest meiteni uz kafejnīcu un izmaksāt viņai šampanieti, viesmīlim nevērīgi pasniedzot cēneri, nevis skaitīt sīknaudu kā pēdējam ubagam. Bet kur vidusskolnieks lai rauj tik daudz naudas? Rūdis un Čirkainais pa šo laiku bija pārgājuši pie nopietnākām lietām.
— Kas ir Rētainais? — izmeklētājs stingri noprasīja.
Alfons jūtami nobālēja.
— Ņemiet vērā, ka vaļsirdīga atzīšanās var ievērojami samazināt soda laiku.
— Rūdis teica, esot briesmīgs cilvēks. Tādu bandu kā mēs, — Alfons sastosti- jās, — viņam esot vairākas. Nozagtās mantas Rētainais realizējot citur: Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā. Pāri pierei viņam stiepjoties sarkana rēta, tādēļ ari tāda iesauka.
— Vai tu viņu redzēji?
— Vienu vienīgu reizi — pēc zādzības Silavas ielā. Viņš atbrauca pēc mantām, kuras noslēpa mūsu šķūnītī.
Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki aprakstīt Rētainā izskatu, apģērbu, iespējamo vecumu.
Arestētais Rūdis klusēja. Inspektors nolēma vēlreiz aiziet uz Rūda dzīvokli. Ar labi trenētu skatienu viņš aplūkoja istabu — piemēslota, neslaucīta grīda, savandīta gulta, pelēki, sen nemazgāti aizkari pie logiem. Minna Rudā sēdēja pie nenokopta galda un remdēja bēdas vīnā.
— Nav Rūda, — viņa šņukstēja. — Vīrs cietumā, dēls cietumā, ko es viena iesākšu, nelaimīgā sieviete? Iedzersim pa glāzei, kamēr jauni mēs. — Rūda māte trīcošām rokām ielēja netīrā tējas glāzē vīnu. — Varbūt tu mani uzskati par prastu?
— Steidzīgi jāsatiek Rētainais, — izmeklētājs teica. — Rūdis jāglābj, un to spēj vienīgi viņš.
— Dēliņ manu, kādēļ viņi tevi saņēma ciet? — Minna lēja dzērāja asaras.
— Kur Rētainais?
— Nezinu, nekā nezinu.
Kad inspektors parādīja mājas saimniecei Matildei Caunei dienesta apliecību, viņa kļuva runīga.
— Vai tas fakts, ka divi Rudie atrodas cietumā, bet trešā ved amorālu dzīvesveidu, nevarētu noderēt par iemeslu viņu izlikšanai no dzīvokļa? — viņa painteresējās.
— Ļoti iespējams, — milicis piekrita, — tomēr būtu vēlams aprunāties ar juristu.
Pie Minnas nākot visādi, dzerot, trokšņojot, kaujoties, diemžēl neko citu saimniece nezināja, Minna neatrodot par vajadzīgu viņu ar saviem viesiem iepazīstināt.
Mājā vēl dzīvojot ļoti solīds īrnieks jau gados, Tēvijas kara invalīds, kaujā smagi ievainots galvā un kontuzēts. Vēl tagad saglabājusies rēta pāri visai pierei. Pašreiz īrnieks esot aizbraucis pie kāda drauga. Valsts viņam piešķīrusi invalīdu vāģi.
— Ļoti solīds un pieklājīgs cilvēks, — saimniece vēlreiz uzsvēra.
Nākot atpakaļ, inspektors domāja: «Ļaudis godīgi strādā, bet turpat netālu kā zvērs alā slēpjas noziedznieks, kuram uz sirdsapziņas ne viens vien noziegums. No prāta neizgāja divi vārdi: «rēta pāri pierei» un «invalīdu vāģis».
— Ar ko velns reizēm nejoko, — viņš sacīja ekspertam. — Aizej un nofotografē tā vāģa riepu nospiedumus, grantētajā ceļā tie labi redzami.
Riepu raksts sīkumos atbilda tam, ko atstāja mašīna, no kuras tika izdarīts uzbrukums Daumantam.
Nākamajā dienā Matildei Caunei parādijās vēl viens solīds īrnieks. Viņu pilnā mērā apmierināja neapkurināmā un sen neapdzīvotā bēniņu istabiņa.
— Tikai pa vasaru, — viņš teica, samaksādams mēnesi uz priekšu. — Te pie jums gluži kā uz laukiem — zaļumi, puķes. Pierakstīt nevajag. Aizbēgu no ģimenes, lai pabeigtu iesākto romānu. Mājās bērni trokšņodami skraida pa istabām, sieva liek stāvēt rindās pēc gaļas. Te pie jums būs ilgotais miers un klusums.
— Ooo! — saimniece izdvesa. — Jūs esat rakstnieks?
— Varbūt saimniece neatteiktos uzvārīt viņam rītos un vakaros tasīti tējas?
— Un pusdienas ari, ja vēlaties, — Caune piesolīja.
Nākamais īrnieks galanti noskūpstīja viņai roku. — Tad man būs viss, kas nepieciešams raženam darbam.
No rītiem un vakaros jaunais īrnieks, sporta tērpā izmeties, skraidīja pa dārzu, pēc pusdienām skaldīja malku, pārējā laikā cītīgi strādāja. Tā tas turpinājās nedēļu.
Nākamās pirmdienas nakti 0.57 ieskanējās radiotelefons: — Centrs! Centrs? Te Rakstnieks! Medījums atradies.
— Rakstniek, būsim pēc piecpadsmit minūtēm. Viens nekā neuzsāc, dzirdi? Pārraidi beidzu.
Matildes Caunes «solīdais» īrnieks Jānis Zariņš novietoja vāģi šķūnītī un cauri verandai iegāja savā istabā. «Rakstnieks» klusītiņām nokāpa pa stāvajām bēniņu kāpnēm lejā. Aiz durvīm varēja dzirdēt, kā atbraucējs mazgājas, tad iečīkstējās gultas atsperes un nodzisa gaisma. Izdzirdis neatlaidīgos klauvējienus, Rētainais metās ārā pa logu un nokļuva tieši miliču rokās.
Galvenais noziedznieks nu bija aiz restēm, bet izmeklēšana turpinājās, kamēr nebija atmudžināti visi pavedieni. Izrādījās, ka Rētainais izbēdzis no kolonijas, kur bija sēdējis kopā ar Rūda Rudā tēvu.
* * *
Jau otro nedēļu Daumants gulēja dziļā nemaņā. Māte neatgāja no viņa ne soli. Bridi pa brīdim viņa saslapināja dēla karstumā sasprēgājušās lūpas. Sāpīgie vaidi, kas izlauzās no guļošā, kā nazis griezās mātes sirdī.