' — Daumant! Nekad, nekad vairs nestrīdēsimies. Norunāts?
Daumants iedeva Baibai zīmējumu: — Tā esi tu, kāzu tērpā. Trūkst tikai līgavas plīvura.
— Tik skaista, kādu tu esi uzzīmējis, es neesmu.
— Esi gan un vēl tūkstošreiz skaistāka.
— Atjauj man uz kāzām nogriezt bizi!
— Tikai pār manu līķi.
— Tu esi tikpat vecmodīgs kā mana mamma. Matu dēļ man katru rītu jāceļas pusstundu agrāk, ^
— Es pats sasukāšu un sapīšu. Bet pa nakti tavi mati pārklās mani kā sega.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Es mīlu, mīlu, mīlu! Droši vien es viņu iemīlēju jau sen, tikai pati to neapjautu. Daumants ir drošsirdīgs, stiprs un maigs. Vai skaists? Nezinu. Toms Sūna ir skaistāks, bet Daumantu pret viņu es nekad nemainītu. Meitenes mani apskauž Daumanta dē(.»
«Cik dažādas mēdz būt mīlestības. Katram savādāka. Kādēļ precējās Dēzija? Droši vien seksa un daļēji arī aprēķina dēļ. Apmainīt savu jaunību pret nodrošinātu dzīvi un īgnu, piekasīgu vīramāti, nu nē! Mums ar Daumantu nepieder nekas, bet mēs tomēr esam daudz bagātāki un laimīgāki par Dēziju. Mēs paši veidosim savu dzīvi, kā būs, tā iztiksim. Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas, nesaticību un asaras atstāsim aiz durvīm.»
— Vai noticis kaut kas labs? Tu šodien staro kā saulīte, — Dace otrā rītā, brīdi vērojusi draudzeni, nenocietās.
— Apsoli, ka nevienam neteiksi! Mēs ar Daumantu vakar…
— Beidzot! Apsveicu! Par kāzām arī runājāt?
— Šonedēļ ejam iesniegt dokumentus.
— Laimīgā! Mēs ar Pēteri arī kaut tūlīt. Bet viņa māte domā, ka Pēterim vispirms jāpabeidz universitāte un jākļūst patstāvīgam. Tas nozīmē gaidīt vēl piecus garus gadus.
Pamanījušas meistares nosodošo skatienu, meitenes apklusa un sāka cītīgi strādāt. Meistare bija gadījusies prasīga. Katru dienu viņa stingri novērtēja padarīto un atzīmēja žurnālā. Šos ierakstus ņemšot vērā, piešķirot kvalifikāciju, bet no tās savukārt būs atkarīga izpeļņa.
«Vecā labā formene. Trīs gadus mēs esam bijušas kopā, sākot no pirmā līdz pēdējam skolas zvanam, ikdienā un svētku reizēs, un nu es tevi uzvelku pēdējo reizi.» Baiba, šūdama balto apkaklīti, domās sarunājās. «Šodien pēdējais eksāmens.»
Daumants Baibu gaidīja lejā pie ieejas durvīm.
— Kādēļ atnāci? Tev eksāmens pēcpusdienā, — Baiba pārmeta.
— Gribējās redzēt tevi. Sirsniņa trīc?
, — Drusciņ, — Baiba atzinās.
Otrās grupas meitenes pulcējās trepju telpā pie darbnīcas durvīm, rādīja cita citai pašdarinātos suvenīrus, kurus atstās skolai. Dace uzmezglojusi smalku kaklā karamu rotājumu, Baiba izšuvusi salvetes.
— Bet es aizgāju uz veikalu un nopirku, — Ina atzinās. — Kas tad zinās? Ja prasīs, teikšu, ka pati. Cik labi, meitenes, ka skola pabeigta. Es visas tās algebras un gramatikas krāsnī iekšā un uguni klāt! Tagad tik sāksies īstā dzīve! Ko gribēšu, to darīšu. Senči uz laukiem, es pa Rīgu.
No direktores kabineta iznāca eksaminācijas komisija: pati direktore, vecākā meistare, bāzes užīTĒmumu pārstāves, kāda sveša, pēc izskata barga sieviete ar tumšām brillēm uz acīm.
— Kas tā tāda? — Dace pajautāja meistarei Liepai.
— No proftehpārvaldes.
Visi sagāja darbnīcā. Absolventes sastājās rindā gar sienu.
— Ierinda, mierā! Skaitīties! Ziņoju, ka kvalifikācijas eksāmenam ieradušās divdesmit piecas audzēknes. Divas iztrūkst attaisnojošu iemeslu dēļ.
— Jums pienācis pats atbildīgākais brīdis, jāparāda, ko esat iemācījušās. Novēlu jums attapību, izturību. Visu labi apdomājiet, nesteidzieties ar atbildēm, — direktore teica, pasmaidīja savu sirsnīgo smaidu un ar acīm itin kā noglāstīja meitenes.
Meitenes izgāja no darbnīcas.
— Pēc alfabēta tev, Baiba, jāiet pirmajai.
— Ej tu, Dace! Es pēc tam, labi?
— Otrās grupas audzēkne Dace Ērgle ieradusies uz kvalifikācijas eksāmenu. Dace nolika komisijas priekšā glīti iesietu darba aprakstu, suvenīru un izklāja uz
galda balto kleitu.
— Dace Ērgle, grupas komjaunatnes sekretāre, deju pulciņa dalībniece, mācību un darba teicamniece, laba, saticīga, sabiedriska. Iesaku piešķirt ceturto kategoriju.
Šūšanas apvienības «Tēvija» pārstāve ilgi grozīja Daces kleitu, apskatīja vīles.
— Kādus nošuvju veidus tu zini?
— Vienkāršā, divpusējā, pretņošuve, robotā, — Dace skaitīja.
— Un vēl? Dace klusēja.
— Platā divpusējā nošuve. Pastāsti par divpusējo nošuvi. Kā to veido?
— Sašuj vienkāršo vīli, malas izgludina uz abām pusēm, pēc tam no virspuses nošuj gar abām malām ar mašīnu vienādā attālumā no savienojuma vietas.
Meistare Liepa apmierināta pamāja ar galvu.
— Vai tu pati mezgloji šo kareklīti?
— Pati.
— Ļoti glīts, — vecākā meistare paslavēja.
— Paldies, vari iet.
— Lieliski nostrādāts darbs. Priecājos, ka šī meitene strādās pie mums, — «Rīgas tērpu» pārstāve paslavēja.
— Nu, kā? — Meitenes saklupa Dacei apkārt.
— Normāli. Nav ko uztraukties.
— Otrās grupas audzēkne Baiba Baltiņa ieradusies uz kvalifikācijas eksāmenu.
— Komjauniete, grupas kultordze, mācās bez trijniekiem, piedalās mākslinieciskajā pašdarbībā, dzied ansamblī. Klusa, noslēgta. Strādā mazliet pagausi, bet ļoti kārtīgi. Ierosinu piešķirt ceturto kategoriju.
— Kas veicina darba kvalitātes celšanu?
— Augsta strādnieku kvalifikācija, darba organizācija.
— Un vēl?
— Labi materiāli un mašīnas, — Baiba, brīdi padomājusi, teica.
— Ja netiksi trolejbusā, nokavēsi darbu, būsi nikna, vai darbs labi veiksies?
-Nē.
— Kādu drānu izlieto mitrai gludināšanai?
— Nebalinātu linu.