Rožainas, zaļganas, zilas, dzeltenas garās kleitas, mirdzošas acis, smiekli — tās
taču viņējās.
— Nu, meitenes, tas gan ir pārsteigums! — Kristīnes Liepas seja savilkās priecīgās krunciņās. — Pa kuru laiku jūs to paguvāt?
Baiba pirmā piegāja pie meistares, iztaisīja zemu reveransu kā karalienes priekšā un pasniedza baltu neļķu pušķi: — Paldies par visu, ko jūs mums iemācījāt. Jūs mums vienmēr būsiet paraugs. Paldies par stingrību un prasīgumu, par mīlestību, par labestību.
Viņas pēdējais izlaidums. Vairāk nebūs, to Liepa zināja skaidri. Arī viņai šīs bija atvadas ne tikai no grupas, bet arī no skolas. Bet viņa nekā neteica, noslaucīja
aizkustinājuma asaras un aicināja visus pie galda.
* * *
Dace un Baiba stāvēja uz restorāna jumta terases. Aiz priežu galotnēm kā milzīga perlamutra bļoda laistījās jūra. Nekustējās ne zariņš. Mūzika bija apklususi. No lejas atskanēja sienāžu čīgāšana. Tālumā iedziedājās gailis.
— Tu rudenī iesi uz politehnisko?
— Nezinu, gribētos mazliet atvilkt elpu, padzīvot tāpat. Pēteris gan vārdo, lai ejot, citādi visas skolas gudrība^nākšoties kalt atkal no jauna. Un tu?
— Mēs ar Daumantu gadiņu vai pāris pastrādāsim, labāk apgūsim arodu, tad jau manīs.
Reaktīvā lidmašīna, griezīgi kaukdama, kā bulta pāršķēla debesis.
— Re, kur viņas nolīdušas! Un mēs meklējam pa malu malām. Pat uz jūru bijām aizskrējuši.
Daumants aplika roku Baibai ap pleciem.
— Ejam dejot, muzikanti atpūtušies.
— Labāk tepat uz vietas, te vēsāks.
Svetlana dejoja ar Mārču.
— Šī ir laimīgākā diena manā mūžā. Skola pabeigta. Un tik skaistas un smaržīgas rozes es vēl nekad neesmu saņēmusi.
— Speciāli tev. Zini ko, braucam uz mājām.
— Tūlīt?
— Jā, ar rīta gaismu būsim galā.
— Bet kur es palikšu?
— Man ir tava jaunā dzīvokļa atslēgas.
— Parādi!
Mārčs izvilka no bikšu kabatas riņķīti, kurā karājās trīs spīdīgas atslēgas.
— Bet man kopmītnē mantas, — Svetlana vēl šaubījās.
— Aizlaidīsim kādu vakaru pakaļ.
Svetlana brīdi pētīja Mārča seju, vai tik viņā neslēpjas kāds nelāgs nodoms, bet puisis raudzījās nopietni un godīgi.
— Braucam! Kas izlemts — izlemts!
Balle turpinājās. Neviens pat nepamanīja Svetlanas aizbraukšanu.
— Tūlīt lēks saule. Skrējām apsveikt!
No restorāna ārā, augšā pa lēzeno kāpu. Smailpapēžu kurpītes pilnas ar smiltīm. Meistarei Kristīnei pie vienas rokas Dace, pie otras Elita.
— Pagaidiet, meitenes, elpu rauj ciet!
— Ātrāk, meistarīt, ka nenokavējam pašu pirmo staru. Runā, ka tas, tāpat kā pēdējais, esot zaļā krāsā.
Kurpes nost! Zeķes nost! Vēsais ūdens glaužas ap sakarsušajām pēdām. Uh, cik labi!
Pirmie stari izlauzās cauri mākonim, kas bija nogūlies pie apvāršņa tieši saulei priekšā.
— Meitenes, kur Baiba?
— Re, kur viņi tālu priekšā!
— Paskat, kādi, grib no mums aizlaisties! Skrējām, meitenes, kura pirmā viņus panāks?
— Nevajag, — jurāte jurjāne satvēra Elitu aiz rokas. — Viņiem pašiem savs ceļš ejams.
Beigas
SATURS
Bez piecām minūtēm pieauguši
1. nodaļa. Izvēle………………………………………………………………………………………….. 135
2. nodaļa. Sākums………………………………………………………………………………………. 153
3. nodaļa. Tikšanās ar zelta rudeni ……………………………………………………………… 166
4. nodaļa. Greizsirdība………………………………………………………………………………… 171
5. nodaļa. Kāpnes ved augšup, bet ari lejup…………………………………………………. 184
6. nodaļa. Svetlanas lielais noslēpums …………………………………………………………. 195
7. nodaļa. Ne vien arodam, bet arī garam …………………………………………………….. 206
8. nodaļa. Ārkārtējs notikums …………………………………………………………………….. 212
9. nodaļa. Atvadas …………………………………………………………………………………….. 224
10. nodaļa* «Es nespēju notēlot mīlestību» ………………………………………………….. 231
11. nodaļa. Svetlana rūda raksturu ……………………………………………………………… 238
12. nodaļa. Šaubas …………………………………………………………………………………….. 250
13. nodaļa. Eksāmeni………………………………………………………………………………….. 262
14. nodaļa. Nelaime……………………………………………………………………………………. 273
15. nodaļa. Bez piecām minūtēm pieauguši …………………………………………………. 291
MĀKSLINIEKS EDGARS OZOLIŅŠ