— Tā nu gan ir baigi aptaurētā, — Dēzija, atsēdusies blakus piņņainajai meitenei, nočukstēja. — Kā tevi sauc?
— Sveta, tas ir, Svetlana.
— Tu no laukiem?
Sveta klusēdama pamāja.
— Es arī. Vai tu dzīvo kopmītnē?
— Mm.
— Es gan pie māsas. Viņa ir šuvēja, beigusi šo pašu skolu.
Meistare turpināja stāstīt par skolas kārtības noteikumiem.
— Ikvienam audzēknim obligāti jādarbojas kādā no mākslas vai tehniskās jaunrades pulciņiem. Skolā ir divi deju kolektīvi — tautiskais un modernais, koris, vokāli instrumentālais ansamblis, dramatiskais kolektīvs…
Atskanēja zvans.
— Neizklīstiet! Iesim saņemt formas tērpus, — meistare piekodināja
— .[1] [1] *
•
— Tajā skolā vēl trakāk nekā viduslaiku klosterī, — Dēzija, mājās gludinādama jauno formas kleitu, skaļi šķendējās. — Kāda velna pēc vajadzīgi šie idiotiskie, baltie priekšauti? Kā ķēkšām. Nu, paskaties pati, pēc kā es izskatos. Pēc ķēma, vai ne? For- mene ari kā maiss.
Dēzijas vecākā māsa Edīte smaidot noraudzījās uz jaunāko.
— Balts vienmēr bijis svinību krāsa. Līgavas tērps arī ir balts. Tu redzēsi, cik jūs visas kopā būsit glītas ar saviem baltajiem priekšautiem.
— Un pēc kā izskatās strīpainais darba tērps? Pēc vīriešu pidžamas. Ja jau viņi tik briesmīgi grlStās formas, nu lai, bet to es tev saku — kolīdz stundas cauri, tā formu nost.
— Plika iesi uz māju, vai?
— Kādēļ tad plika? Atstāšu mājas tērpu garderobē un pārģērbšos.
— Manā laikā garderobes tantiņa neļāva, neesot vietas.
— Nu, tad noslēpšu darbnīcā skapī vai citur kur. Vecāko kursu skuķi visi tā dara, tikai pēdējās naivules staigā pa ielu formenē.
— Modes dāma atradusies!
— Ar tevi jau nevar parunāt kā ar cilvēku. — Dēzija apskaitusies izskrēja no virtuves.
^
Pilsēta pirmā septembra rītā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, kļuvusi itin kā jaunāka un priecīgāka. Pirmklasnieki ar somām uz muguras un tikpat garām gladiolām kā paši rokās soļoja mātēm līdzās nopietni un svinīgi. Vecāko klašu skolnieki, satikuši klasesbiedrus, sasaucās: — Čau, vecīt! Kā sviežas? Pa pirmo! Un tev?
Baiba uz jauno skolu gāja dalītām jūtām. Vecajā viss pierasts, visi pazīstami — Profesors, Klāvs, Marga, Rita, Anna… Un viņu uz brīdi pārņēma skaudrs žēlums, ka pametusi savus klasesbiedrus.
— Apsveicu jauno strādnieku maiņu! — Daumants pie skolas ieejas pasniedza Baibai baltu asteres ziedu.
Pirmo kursu sagaidīja īpaši svinīgi. Tāda bija viena no skolas tradīcijām. No ieejas durvīm līdz pat zālei uz kāpnēm stāvēja bundzinieces baltos, īsos svārciņos, baltās zeķēs, sarkanās vestēs, sarkanām cepurītēm galvā. Bungu dārdoņas pavadīti, jauniņie iesoļoja aktu zālē un izvietojās gar malām, vidū atstājot brīvu laukumu. Koris skandēja skolas himnu.
— Ar šodienu adatiņa būs arī jūsu rokās, — direktore uzrunāja jaunos audzēkņus. — Svarīgi, cik čaklās rokās tā nonāks. Jūs esat izvēlējušies skaistu profesiju — padarīt cilvēkus glītākus. Labs apģērbs — tā ir liela lieta, tas dod valkātājam pašapziņu, piešķir staltāku gaitu, apslēpj auguma trūkumus. Trīs gadus šī skola būs jūsu otrās mājas. Mēs nesolām vieglas dienas. Nāksies daudz strādāt un pūlēties, lai apgūtu gan arodu, gan vidusskolas kursu un vēl pagūtu piedalīties daudzajos sabiedriskajos pasākumos.
Jūtīgai Svētai, dzirdot vārdu «mājas», acīs sariesās asaras. Viņa tik ļoti ilgojās pēc savām mājām. Izņēmusi kabatlakatiņu, viņa sparīgi izšņauca degunu.
— Jocīgā! — Dēzija izbrīnījās. Pagrūdusi kursabiedrenes, viņa izspraucās pirmajā rindā.
Septītās uzvalku grupas zēni smīnīgi vēroja notiekošo. Daumantam blakus stāvēja Toms Sūna, slaiks, sievišķīgi skaists puisis, ģērbies nevainojami pašūtā uzvalkā. Dēzija ar savām apaļajām acim un gaišajām matu cirtām tūlīt pievērsa zēnu uzmanību.
— Baigais eņģelītis, vai ne? — Toms piebikstīja Daumantam.
— Kura?
— Tā ar uzrauto snīpīti.
— Nav mans tips.
— Viņējā ir tā ar bizi, — sika auguma sarkanmatis pazobojās. — Es pats redzēju — abi kā mīlnieki gāja, rociņās saķērušies.
— Pa zobiem negribi? — Daumants piesolīja.
Sarkanmatis apklusa.
Mainījās apsveicēji no ražošanas apvienībām «Dzimtene», «Rīgas tērpi», kādreizējie audzēkņi.
— Mūsu apvienības sešus tūkstošus lielā strādnieku saime apģērbj visus, sākot ar zīdaini un beidzot ar sirmgalvi. Mēs ļoti gaidām jūsu jaunās rokas. Vēlam panākumus mācībās, labu veselību.
— Beidz liet, tantiņ. Veči, aizlaižam uz Ķīsīti nopeldēties, — Toms čukstēja. — Man tur motorene.
Pāri krāšņajam rudens ziedu kalnam, ar kuru apsveicēji un audzēkņi bija apkrāvuši prezidija galdu, direktore Vija Čoldere skatījās jaunajos un smaidīja savu
laipno smaidu. Bet sirds viņai bija nemierīga. Kādi būs šie divsimt četrdesmit jaunie? Vai grupās izveidosies ciešs, vienots kolektīvs? Viens vienīgs darvas piliens var sabojāt veselu mucu medus. To pašu var padarit delverīgs, slinks, izlaists audzēknis.
Daumants ar acīm sameklēja Baibu un pamāja viņai ar roku.
Baiba atsmaidīja pretī.
Pēc svinīgā akta visi devās nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa. Pa priekšu soļoja bundzinieces, tad karognesēji, audzinātāji, beidzot septiņsimt skolēnu lielā kolonna, plecu pie pleca, vienotā solī. Ļaudis uz ielām apstājās, draudzīgi smaidīja un māja ar rokām.