Biedrs mauzeris

Šīs priekšrocības gan vēl nekad nebija izmantotas, un Robis cerēja, ka policijai tā arī neizdosies uzokšķerēt komūnu, kur varēja justies drošāk nekā savās mājās.

Izvēlējies plauktā grāmatu, Robis apgūlās. Dabūja izlasīt pāris rindiņu, kad pie durvīm atskanēja norunātie klauvējieni. Atamans! Robis pielēca kājās un devās pretī. Bet nācējs bija Brašais. Drīz pēc viņa atkāpa cits biedrs. Kad piebungoja trešo reizi, Robis nešaubījās, ka atkal kāds nāk prasīt ieročus, un vairs necēlās kājās — neko iepriecinošu taču nevarēja pateikt. Bet, saklausījis pazīstamu, mazliet dziedošu balsi, izsteidzās gaitenī. Dīna, cik sen viņš nebija meiteni redzējis! Vaigos iesita tumša asiņu šalts.

Un tur viņa jau stāvēja. Tā pati mazā Dīna, kuru Robis bija pazinis kā meitenīti, un tomēr tāda kā pārvērtusies. Skaidro pieri joprojām apstaroja lāsmaini gaiši mati, kurus viņš tā mīlēja, bet kaut kā pietrūka. Tas pats vijīgais, meitenīgais augums, tikai kļuvis tvirtāks, taisnāks, pašapzinīgāks. Tās pašas maigās, brūnās acis, bet bērnišķīgo dzirksti tajās bija nomainījusi nopietnība, kas lika meitenei izskatīties vecākai par saviem astoņpadsmit gadiem. Atkalredzēšanās prieks sagrāba Robi ar tādu spēku, ka aizmirsās galvenais — reiz Dīna šeit, pārradies arī Atamans, viņiem taču vajadzēja izbraukt kopā.

Dīna pati atgādināja to:

— Vai Atamans jau bija? — viņa satraukti jautāja, it kā no tā nez kas atkarātos.

Ilgu pilnais tonis, kādā meitene izrunāja šos vārdus, un jo vairāk tas, ka Dīna pat aizmirsa sasveicināties, pateica Robim visu … Uz Beļģiju aizbraukusi meitene ar gaišām bizītēm, no turienes atgriezusies Atamana draudzene. Cik ilgi viņš bija gaidījis šo tikšanos! Tagad tā ir klāt, bet gluži citāda, nekā sapņots. Kaut arī viņi atrodas vienā dzīvoklī, viņus joprojām šķir neskaitāmas verstis, — tikpat daudzas, cik atdala Rīgu no Lježas.

Lai nenodotu savas jūtas, Robis mēģināja domāt par ko citu, kaut vai par ieročiem, bet nespēja. Domas spītīgi gāja savu ceļu, aizmaldījās tālā pagātnē .. .

Robis redzēja izstīdzējušu četrpadsmitgadīgu puišeli, kas pirmo reizi atbrauca saimniekam līdzi uz lielo pilsētu Tukumu. Todien viņi tirgoja ķirbjus. No pircējiem nevarēja ne atkauties — tādus milzeņus tukumnieki sen nebija redzējuši. Pienāca meitenīte ar gaišām bizēm. Puišelis viņu ieraudzīja, atplēta muti un vairs nespēja novērst skatienu, pat izdeva kādai resnai mammai lieku puskapeiku. Meitenīte ilgi pētīja ķirbjus, tad izvēlējās pašu glītāko — ar dzeltenām svītrām. Ielika kurvī un tik tikko spēja pacelt. Puika veicīgi nolēca no vezuma un palīdzēja aiznest līdz mājām, kas diemžēl atradās pavisam netālu. Meitenīte pat paldies nepateica, toties viņas brālis, kas stāvēja vārtos, dusmīgi paplūkāja viņu aiz auss un pārmeta:

— Kā tev nav kauna ekspluatēt cilvēku, tā sakot, izmantot!

Atgriezies puišelis dabūja no saimnieka krietnu bārienu un tomēr bija laimīgs. Visu atceļu acu priekšā vīdēja meitenes nopietnā sejiņa, samtainais skatiens un gaišgaišās bizes. Kaut ko tik skaistu viņš nekad nebija redzējis. Tā rādījās viņam kā pasakas tēls.

Arī brālis puišelim tīri labi patika. Pirmo reizi kāds bija viņu godājis par cilvēku. Tikai visu laiku knosīja un nedeva mieru neizprotamais vārds «ekspluatēt». Ko tas gan varētu nozīmēt? . ..

Kopš tās reizes viņš ar nepacietību gaidīja katru tirgus dienu, visādi izdabāja saimniekam, lai tiktu līdzi. Kad vien izdevās kaut vai iztālēm samanīt gaišās bizī- tes, tie bija svētki.

Pārcēlies uz Rīgu un strādādams pie Riharda Pola, viņš bija pārāk aizrāvies ar agrāk nepazīto pasauli, lai bieži atcerētos Dīnu, un tomēr šad tad nemīlīgajā, aukstajā cehā vai drūmajā mežā, kur Zibens apmācīja nākamos kaujiniekus, nez no kurienes iznira meitenes tēls. Tādos mirkļos virpa griezās raitāk, lode drošāk ķēra mērķi . . .

Atkalredzēšanās iekrita pavisam nejauši. Pulciņam «Blāzma» uzdeva pārklāt stacijas mūrus ar lozungiem pret slaktiņu Mandžūrijā. Ievajadzējās grūti nomazgājamas krāsas. Zibens ieteica griezties pie biedra Fausta. Fausts, kas izrādījās Dīnas brālis, gan apgalvoja, ka viņam tas esot nieka lieta, tomēr noņēmās ar dažādiem sastāviem vairākas stundas no vietas. Beidzot viņam likās, ka atradis īsto. Lai pierādītu, ka šis karmīnsarkanais ir nenomazgājams, viņš uztriepa to uz vienīgā krēsla, bet pats aizmetās pēc atšķaidītāja. Šai brīdī gadījās ienākt Dīnai. Robis bija tā apmulsis, ka nedabūja ne vārdu pār lūpām, nepaguva pat brīdināt viņu. Atguvās tikai, kad meitene jau sēdēja uz svaigās krāsas. Tad Robis pirmo reizi saprata, ka mīl.

Vēl gadu pēc tam Robis mēdza jokodamies apvaicāties, vai traipi izgājuši. Nē, tos nevarēja nomazgāt, tāpat kā viņš nespēja atbrīvoties no savām jūtām. Ja Dīna būtu bijusi vecāka, Robis bez vilcināšanās dalītu ar meiteni savas «valsts noziedznieka» dzīves skopos priekus un dāsnās briesmas. Bet Dīna šķita vēl bērns, — trauslie pleci par vājiem tādai nastai. Tāpēc Robis izlikās vienaldzīgs. Tas nenācās pārlieku grūti — apziņa, ka viņš kaut ko liedz sev, pasargādams citu no bēdām, sagādāja tādu kā apmierinājumu. Tā tas vilkās līdz Dīnas aizbraukšanai.

Un tagad — Atamans! Nu ko, lai viņi kļūst laimīgi! . . . Tas skan banāli, bet revolūcija nav vēl izgudrojusi jaunus vārdus to cilvēku izjūtām, kuri nespēj iedomāties īstu laimi bez cīņas . . .

Robis atgriezās īstenībā un ieraudzīja Dīnu joprojām stāvam pie durvīm… Kāpēc viņa nav izkustējusies?… Bet varbūt pats laiks apstājies, kamēr viņš kavējies pagātnē? Nē, atmiņas bija vienkārši zibenīgi nomainījušas cita citu, tās nebija jāceļ laukā no pūra lādes, tās vienmēr bija klāt, tāpat kā mauzeris.

Viņš pat atrada spēkus neizrādīt neko, tomēr nācās abām rokām ieķerties krēsla mugurā.

—    Priecājos tevi redzēt! — Roba balss skanēja mazliet dobji, tomēr draudzīgi un stingri. Pirmo reizi mūžā viņš neizjūta kautrību, runājot ar Dīnu.

Toties meitene jutās apmulsusi, sārtums sakāpa vaigos:

—    Robert, man tev kas jāsaka . . .

—    Zinu, es jau esmu sapratis, — Robis smaidīja, bet sažņaugto pirkstu kauliņi kļuva vēl bālāki.

Dīna pagalam apmulsa. Senāk viņa apjukuma brīžos mēdza izpīt un atkal sapīt bizes galu. Arī tagad rokas instinktīvi meklēja bizes, taču to vairs nebija.

—    Jā, esmu nogriezusi matus, — Dīna nez kādēļ jutās vainīga. — Domāju, ka kaujiniecei nepiestāv garas bizes.

Nu tikai Robis saprata, kāpēc Dīna vairs neizskatījās pēc pasaku meitenes. Trūka zelta matpīņu, kas Robi ik reizi pārvērta kautrīgā lauku puišelī.

—    Žēl, — viņš neizturēja, — man tā patika tava bize.

Dīnas acis apmiglojās:

—    Robi, lūdzu nedusmo … Man tāda sajūta, it kā es būtu tev pāri darījusi…

—    Man? Esi gan tu jocīga! Atzīsties, laikam biji iztēlojusies, ka esmu tevī ieķēries?

—    Nē?! Ai Robi, tad esmu divkārt laimīga! — viņa pieskrēja un noskūpstīja puisi uz vaiga.

Robis bija spiests atlaist krēslu, atlauztā atzveltne nokrita ar troksni.

2