— Var domāt, ka tā ir zinātniskas biedrības bibliotēka. Neviena dzejnieka. Ar kādu prieku es tagad palasītu Ļermontovu, Baironu, kaut vai Poruku .. .
— Lūk, vienīgā dzeja, kas šobrīd vajadzīga, — nopietni teica Robis un ar dūri uzsita atšķirtajai grāmatai. — «Ielu cīņu taktika» . . . Nu, stāsti beidzot, — kā jums tur Lježā viss izdevās?
— Tukšu vēderu? Tāds varonis es vēl neesmu.
Tagad arī Robis atcerējās, ka kopš vakara nav ēdis.
— Diemžēl nevaru tev nekā piedāvāt, — viņš kā atvainodamies teica.
— Ja tik vien tās nelaimes … Aizsūtīsim pakaļ mūsu saimniecīti! — Un Atamans izskrēja ārā. — Līzīt, te būs nauda pusdienām. Tikai neieskrien aiz pārpratuma trešajā dzīvoklī. Citādi var gadīties, ka gaidīsim līdz pastardienai, — izvadījis Līzi, viņš atgriezās istabā.
— Ko tu gribēji teikt ar to trešo dzīvokli? — jautāja Robis.
— Ak, nekas, tāds jocīgs piedzīvojums… Kāpju es pirmīt pa trepēm, meklēju mūsu jauno ģenerālštābu. Otrā stāvā apstājos — te tas ir. Plāksnīte «Krieviņ», pareizi. Bet dzīvokļa numurs trīs, nevis pieci. Domāju, piķis un zēvele, laikam Fausts nepareizi atšifrējis tele- gramu. Nu, kāda man darīšana, es tik bungoju. Iekšā sačukstas, bet neviens netaisa vaļā. Klauvēju vēlreiz. Beidzot paveras sprauga. Es saku: «Pardon, man teica, ka pie Krieviņiem izīrē istabu ar divām gultām.» Bet pats redzu — gaitenī portjera divās vietās tā aizdomīgi spīlējas uz āru. Skaidrs kā diena, divi spoki ar šaujamiem. Bet sievišķis saka: «Pamēģiniet stāvu augstāk. Tur arī dzīvo Krieviņi.» Nu, ko tu teiksi par tādu konkurenci ?
Robim šis stāsts nemaz nelikās jocīgs:
— Mūsējie tie nav. Kas visus var saskaitīt: Savienība, Bunds, krievu sociāldemokrāti, anarhisti-komu- nisti. Pēdējais laiks apvienot kaujiniekus… Nekā darīt, būs jālūko mainīt konspiratīvo dzīvokli. Kam varēja nākt prātā, ka iespējama tāda sagadīšanās? . . . Un tagad ziņo!
— Ieroči būs! — Atamans nopietni teica.
— Es zināju, ka tu tukšām rokām neatgriezīsies. Pirmīt atnāk Brašais, prasa vintenes, saka: — Atamans Rīgā redzēts, vai tad nav atvedis. Pēc piecām minūtēm nāk cits biedrs, tu viņu nepazīsti, prasa to pašu. Sacelšanās nobriedusi, tur nav divu domu. Tauta par to vien sapņo.
— Ne tik strauji, Robi. Būs, bet var arī nebūt.
— Tu nejoko! — uzbrēca Robis. — Saki skaidri!
— Viss jau bija pilnīgā kārtībā, — Dīna teica, — vajadzēja vēl tikai parakstīt. Un tad iejaucās šie hai- tieši… Ja nauda nebūs noteiktā laikā, tad mūsu šautenes dabūs viņi.
— Pagaidi, Dīna, ļauj man. Redzi, Robi, negribēju pirkt kaķi maisā. Izmēģināju visādas vintenes, kamēr uzodu tīri pieklājīgas. Tās izņemtas no Šveices armijas apgrozības, tāpēc par dažiem frankiem lētākas. Un mums taču katrs rublis krīt svarā. Nu, sarunājām, viss gods godam, bet, kad nonāca tik tālu, ka jau bija jāparaksta kontrakts, izrādījās — haitieši arī grib tos pašus ieročus. Un pēdējā mirklī līgumā ielika papildu punktu: visa summa jāiemaksā vēlākais līdz divdesmitajam septembrim. Ja ne, tad cīnies plikām rokām. Gudro nu, ko darīt.
— Neatliek nekas cits kā vākt ziedojumus, — Dīna teica.
— Neiespējami.
— Kāpēc ne? Tauta grib cīnīties un labprāt atdos pēdējo grasi!
— Pēdējo, — rūgti pasmīnēja Robis. — Kur tu ņemsi, kad no tām četrdesmit kapeikām dienā pat neiznāk, ko katru vakaru dedzināt petroleju… Bet cik mums vajag?
— Pāri par divsimt tūkstošiem mūsu naudā.
— Vienu ceļu es zinātu … — Robis ieminējās.
— Es arī, — piebalsoja Dīna. — Griezīsimies pie Krievijas Sociāldemokrātiskās partijas. Mūsu cīņa taču ir kopēja.
— Viņiem tāpat grūti, — Robis iebilda. — Lai apbruņotu visus kaujiniekus, viņiem jāķeras pie ekspropriācijām. Pieņemsim pat, ka viņi varētu mums izpalīdzēt, bet kad? Neaizmirsīsim, ka mūsu rīcībā tikai dažas dienas — viena nokavēta, un viss pagalam.
— Bet citi sēž uz naudas maisiem, — Atamanā virda taisnīgas dusmas. — Tie tūkstoši, pie kuriem līp strādnieku sviedri, tie soda tūkstoši, uz kuriem vēl redz zemnieku asinis no pātagu cirtieniem, tā taču mūsu nauda!
— Pareizi, izeja ir, — Robis strauji piecēlās. — Es tagad eju uz Federatīvo komiteju. Ieroči būs!
PIEKTĀ NODAĻA,
kura kaujiniekiem tiek uzdots sadabūt naudu ieročiem
Brāļu Kuzņecovu fabrikas stikla pūtēju cehā visi logi stāvēja vaļā. Bet ārā bija augusts, un gaisā, kas it kā bija uzsūcis sevī pilsētas saspringto atmosfēru, juta tuva pērkona svelmi. Neviena vēsma nemazināja cehā valdošo ellišķīgo tveici. Sastājušies pulciņos, līdz jostai kailie strādnieki, netīrām lupatām slaucīdami aumaļām plūstošos sviedrus, pārrunāja dienas jaunumus.
— Ej, vecais, met mieru! Par direktoru tik un tā neuzdienēsi.
Vecais iemeta liesmās līdz pusei izpūsto karafi un atlēca no krāsns. Kāds biedrs tūdaļ uzgāza viņam uz noliektās galvas ūdeni. Smagi elsodams un sprauslādams, vecais strādnieks nopurināja lāses, tad īgni teica:
— Nemaz nevelk. Vajadzētu pasaukt meistaru.
Bet tas jau bija klāt. Pārlaida skatienu mierīgi tērzējošajiem vīriem, un meistara pierē pamazām uztūka dzīslas.
— Kas te notiek? Tūlīt pie darba! Vai gribat, lai izsaucu zaldātus? Viņi jums parādīs streikot!
— Zin, nav vēl teikts, kurš kuram parādīs, — atskanēja izaicinoša balss, kura, likās, piederēja zēnam.
— Kā tu runā?! Vecāki laikam par maz pēruši, ko?! — uzbrēca meistars.
— Ar pērienu tā uzmanīgāk, saproties, — un Kola Dvinskojs paspēra soli uz priekšu.
Arī citi bija panākuši tuvāk, un tagad meistaru ieslēdza ciešs strādnieku loks. Vecais stikla pūtējs mierinoši sacīja:
— Mēs nemaz nestreikojam, meistara kungs. Velk- mes nav, laikam gaisa trūba aizsērējusi.
— Ko tad jūs stāvat, dienderi! Iztīriet, un tā fiksāki?
Daži paskatījās uz augšu, kur zem pašiem griestiem
resnajā caurulē bija ielaists aizbīdnis, citi — uz tuvumā pieslietajām kāpnēm.
— Ilgi vēl būs jāgaida, ko?!
Atkal tas bija pats jauriakais no strādniekiem, kas izteica kopējo noskaņu:
— Rāpies pats! Mums, zin, par to neviens nemaksā.
Vēl pirms gada meistars būtu laidis darbā dūres, lai
panāktu savu, bet šodien strādnieki nepaliktu atbildi parādā. Vai maz meistaru citās fabrikās dabūjuši pavizināties ar ķerru? Atlika vienīgi ar labu. Gribēdams no- kaunināt strādniekus, meistars pats atstiepa smagās kāpnes. Brīdi viņš nogaidīja — neviens nepakustējās. Tad meistars pārlaida draudīgu skatienu aplim, it kā iegaumējot katru seju, un, sakniebis lūpas, lēnām sāka kāpt augšup.
— Brālīši, tūlīt būs kumēdiņi, — Kola pačukstēja kaimiņiem un ēverģēlīgi pasmaidīja.
Tiešām, tikko meistars pavilka aizbīdni, no caurules izkrita balta paciņa un, lidojumā izirdama, pārklāja visu cehu ar lapiņām.
— «Revolūcija mūsu zemē gūst arvien plašāku atbalsi!» — kāds skaļi lasīja priekšā.
— Es jums parādīšu revolūciju! — meistars iekliedzās niknuma nosmacētā balsī un gandrīz nokūleņoja lejā. — Es jūs likšu arestēt, visus, visus!