-— Bet, meistara kungs, jūs taču pats izmētājat šīs skrejlapas!
Kola tikai smīnēja.
Viņš smaidīja arī vēl tad, kad, nenogaidījis tramvaja apstāšanos, izlēca Maskavas un Romanovu ielas stūrī. Tam nevajadzēja sevišķas izveicības, jo vagons pat pilnā gaitā kustējās ne ātrāk par skrejošu cilvēku. Tomēr šoreiz gandrīz izgāja plāni, jo kāja paslīdēja uz gluda stikla.
Ielu visnotaļ klāja pudeļu drumstalas un sadauzītas logu rūtis. Šis skats bija pierasts—gandrīz katru dienu šturmēja un izdemolēja valsts degvīna pārdotavas, kuras izsūca no darbaļaudīm pēdējos spēkus, pēdējās kapeikas. Gadījās, protams, ka dažs vājgribis, nespēdams pretoties kārdinājumam, iebāza pusstopu kabatā, bet vai viņam, ja tika pieķerts! Uzbrukumus monopol- bodēm veica arī partijas uzdevumā. Degvīnu izlēja renstelēs, kasē atrasto naudu saskaitīja, ekspropriēja un atstāja kvīti. Lai novērstu ļaunprātības, kvītis pēc tam publicēja nelegālajā «Cīņā».
Taču šoreiz nekur nemanīja sarkani un zaļi svītroto izkārtni ar uzrakstu «Valsts monopols». Gan koloniāl- preču tirgotavas dēļu pārkrustotais skatlogs, kurā Visocka tējas reklāmas zilonis skumji noraudzījās uz vientuļu siļķu mucu, gan ložu pēdas šujmašīnu veikala durvīs, gan ūsainie gorodovoji, kas patrulēja gar namiem, liecināja, ka te risinājusies viena no neskaitāmām ielu kaujām, kādās Kola ne vienu reizi vien bija piedalījies.
Visapkārt mētājās patronu čaulas, no bruģa izlauzti akmeņi un saliektas izkārtnes — «Koloniālpreces», «Šujmašīnas SINGER», «Turku konditoreja». Kola atcerējās, kā savā laikā ar kaimiņu puikām naktī bija pārmainījis izkārtnes. Rīta pusē viņi nevainīgām sejas izteiksmēm pastaigājās pa Maskavas ielu un nevarēja beigt priecāties par saviem nedarbiem. Neizsakāmi komisks izskatījās traktiera īpašnieks, ieraudzījis virs savas restaurācijas šūpojamies skārda zārku. Vēl lielāku jautrību sacēla vieglprātīga zelta korsete, kas greznoja iekšējās misiones bībeļu izplatīšanas punktu… Tagad viņš būtu kaunējies par tādiem bērnišķīgiem stiķiem, jo uzskatīja sevi par pieaugušu vīrieti. Patiešām, trauksmainais revolūcijas laiks ātri briedināja prātus. Arī viņa priekšstatus par dzīvi īsā laikā bija grozījis darbs Kuzņecovkā un it īpaši piedalīšanās pagrīdes kustībā, kur Kolu pazina ar iesauku «Bračka». Tikai ārēji — gan apģērba ziņā, gan ar savu runas veidu — viņš vēl atgādināja agrāko ēverģēli.
Pārnācis mājās, viņš nomazgājās no galvas līdz kājām, apmainīja koka tupeles pret savām vienīgajām kurpēm, kuras taupīja ielai. Ieraudzījusi dēlu svētdienas uzvalkā, kuram viņš veselu gadu bija krājis naudu, māte jautāja:
— Ko tu tā uzcirties? Uz balli taisies, vai?
Spoguļa priekšā sasiedams spilgto kaklasaiti, Bračka
īsi atcirta:
— Izsauc! Ja dažas dienas nerādīšos mājās, neuztraucies. Būšot kāds speciāls uzdevums, saproties.
Garām ejot, viņš noskūpstīja māti, iebāza kabatā mauzeri un steidza projām. Uz sliekšņa kaut ko atcerējās:
— Ek, kur skāde, nepaspēju visas izdalīt. Zin, mute- rīt, ja atnāk kāds no mūsējiem, iedod. Skrejlapas ir vecajā vietā zem grīdas.
Ganību dambis saulgozī gulēja tukšs un kluss, gluži kā pirms divdesmit gadiem, kad apkaimes iedzīvotāju govis un kazas vēl plūca zāli ceļmalas pļavās. Preču stacija streikoja.
Tikai iepretī kūpēja Volfšmita dūmenis, un pāri ielai atplūstošā rauga smaka tā savādi kutināja pavēderi vīriem, kas soļoja gar cieši aizbultētajiem vārtiem. Lai gan visi rajona strādnieki bija devuši savu artavu streika kasē, kas palīdzēja turēties jau otro nedēļu, tomēr josta bija jāsavelk ciešāk. Ikviens zināja — labāk šodien pabadoties, bet izcīnīt iespēju rīt un arī parīt kārtīgi paēst. Rīgas ģildes tirgotāji gan bija citās domās, un tādēļ simtiem vagonu palika neiekrauti, bet noliktavās joprojām gulēja sviests un olas par pasakainu summu. Grūti rīt siekalas, kad blakām tāda manta, tomēr daža laba ģimenes tēva mudinājums uzlauzt spīķerus tika noraidīts kā organizētas strādnieku kustības necienīgs.
Bija drošs, ka tirgotāji neļaus aiziet bojā eksporta precēm vairāku miljonu vērtībā un izsauks streiklaužus. Tāpēc dienu un nakti gar sētu patrulēja krāvēji — cits ar medību bisi, cits ar rungu, cits, paļaudamies uz savām darbā rūdītajām rokām. Klīda baumas, ka biržas komiteja iekraušanai pieprasījusi no gubernatora zaldātus.
— Kā tu domā, Maksi, vai nāks?
— Nezinu. Lai tik pamēģina, — un Maksis Tērauds piedraudēja neredzamajam ienaidniekam ar savu smago kalēja dūri.
Pēc brīža aizelsusies atskrēja meitenīte:
— Zaldāti! Viņi bez šautenēm, nāk šurpu.
— Sagaidījām! — drūmi izgrūda kāds. — Vai tālu?
— Aiz stūra. Dzirdat soļus! . .. Vai skriet pēc palīdzības?
— Mūsējos vairs nepaspēsi sabungot. Aizcilpo pie volfšmitiešiem. Kas apbruņots, lai steidzas šurp!
Tikko viņa pazuda pretējos vārtos, zaldāti bija klāt.
— Stāt! — nokomandēja oficieris, tad griezās pie krāvējiem, kuri ar saviem ķermeņiem aizbarikādēja vārtus: — Pašķirt ceļu!
— Kas jums te pazudis?
— Nav jūsu darīšana!
— Mēs zinām, gribat iekraut vagonus. Bet es jūs brīdinu, oficiera kungs, ne jau par velti mēs te stāvam.
— Nu, to mēs vēl redzēsim, — un praporščiks uzsauca zaldātiem: — Uz priekšu, atvērt vārtus!
Zaldāti pamīņājās uz vietas.
— Kā jums nav kauna! Mandžūrijas varoņi, bet nevarat tikt galā ar saujiņu dumpinieku!…
Taču zaldāti, redzēdami streikotāju blīvo mūri un salumsušās sejas, kas bija pilnas apņēmības nosargāt vārtus, svārstījās.
Šo noskaņu vajadzēja izmantot.
— Biedri! — Maksis griezās pie zaldātiem. — Jūs esat tādi paši darba cilvēki. Kāpēc gribat mums atņemt maizes kumosu? Mēs visi strebjam vienādu putru. Kurš gan negrib, lai tā nebūtu tik liesa?!
— Žaunas ciet! — uzbrēca praporščiks.
— Lai runā! — no kolonas aizmugures atskanēja kāda balss.
Redzēdams, ka ar labu te nekas nav panākams, oficieris aizsteidzās pēc pastiprinājuma. Neskatoties uz zaldātu miermīlīgo noskaņojumu, bija skaidrs, ka kauja neizbēgama. Un tieši tai mirklī, kad Maksis Tērauds izkārtoja palīgspēkus no Volfšmita, viņš saņēma ziņu nekavējoties doties uz Federatīvo komiteju.
Atamana dzīvē naudai nekad nebija lielas nozīmes. Ja bija, viņš to tērēja bez liekām galvas sāpēm, ja nebija, kaut kā iztika tāpat. Bet šodien, kā par spīti, domas neatlaidīgi ap to vien riņķoja. Ir tikai viens ceļš līdz divdesmitajam septembrim tikt pie naudas, un viņš ar visu sirdi cerēja, ka Federatīvā komiteja piekritīs.
Kad Robis ienāca komūnā, Atamans jau pēc drauga sejas izteiksmes noprata, ka jautājums izšķirts.
— Tātad nolemts?
— Jā, biedri nāca pie atziņas, ka citas izejas nav, — teica Robis. — Tagad viss atkarājas no mums.
Atamana acis iegailējās:
— Aiziet, Robi! Ja tu zinātu, cik man bija grūti Lježā sēdēt bez īsta darba. Tikai žēl, ka šoreiz būs jāiztiek bez Zibeņa.
Robis novērsās. Bija sāpīgi atcerēties Zibeni, bet viņš tūdaļ ar varu atgaiņāja šo jūtu uzplūdumu. Šobrīd nekas nedrīkstēja novirzīt no kaujas uzdevuma.