— Izraudzīta īpaša trieciengrupa, — viņš lietišķi paskaidroja. — Tajā ietilpst vēl Bračka …
Atamans strauji palocīja galvu:
— Tas ir malacis, puisis manā gaumē! Šauj uz goda! Un vēl?
— Parabellums. Tu viņu nepazīsti. Dzelzs cilvēks.. Reiz viņam tika uzdots pa tumšo ar kuģi atvest revolverus. Pēdējā brīdi nomainīja kapteini, savu cilvēku. Iedomājies, vētra, Parabellumu moka jūras slimība, bet šis viens pats piespiež kapteini mainīt kursu un izlaist viņu ar visiem ieročiem krastā.
— Kad sākam rīkoties?
— To drīz noskaidrosim… Tu varētu mani kādu gabalu pavadīt. Jāsatiekas ar Lipu Tulianu. Viņš pazīst Rīgas bankas. Biedri no «Atriebēju» pulciņa gan labi atsaucas, bet kas var zināt, vai viņš pietiekami manīgs… Turies no manis trīsdesmit soļu attālumā. Pārbaudi, vai viņam nevelkas līdzi aste. Un pie viena pavēro, vai arī mums neseko.
— Mums? — Atamans neticīgi uzlūkoja draugu. — Kur tu staigā, tur pat atmiņa pāri nepaliek! Un es arī neesmu šodien piedzimis.
Atvēris durvīs spraugu un pārliecinājies, ka ārā neviena nav, Robis izslīdēja kāpņu telpā.
Marijas iela sagaidīja viņus tramvaja zvaniem, pakavu klaudzieniem un dzērāju auriem. Atamanam nācās krietni papūlēties, lai nepalielinātu attālumu starp Robi un sevi. Traks cilvēks, — nodomāja viņš, — neiet, bet skrien. Un ne tikai pa ielu, bet arī pa dzīvi. No kaujas līdz kaujai, no uzdevuma līdz uzdevumam, bez atelpas, bez rimas. Ne viņam laiks palasīt labu dzeju, ne pasēdēt pie glāzes vīna, ne satikties ar meiteni. Nudien Robim pa īstam piestāvētu tāds Gorkija krekls, kādu valkā šis puisis, kas nupat iznāk no Mazās Ņevas ielas.
Nākamajā mirklī Atamans pazina krekla īpašnieku — tas pats, kuru viņš bija izpestījis no gorodovoju nagiem, kuram licis lēkt no ormaņa ratiem. Interesanti, ko gan puisis tai mirklī izjutis, droši vien skaitījis pēdējos pātarus.
Labu gabalu viņi soļoja vienā un tai pašā virzienā. Tad puisis tuvojās Robim, kas, it kā tramvaju gaidīdams, stāvēja pieturā. Atamanam kļuva skaidrs, ka nejaušība ļāvusi viņam pastrādāt itin svarīgu darbu, izglābt vajadzīgu cilvēku. Nu varēja izspēlēt arī nelielu joku. Kad biedri apsēdās kādā nostākā parka stūrī, viņš klusītiņām piezagās un sagrāba jaunekli aiz rokas:
— Nu tu man vairs neizbēgsi! Pudele vīna būs jāliek galdā.
Puisis mēģināja izrauties:
— Es jūs nepazīstu.
— Un žandarmērijas apakšpalkavnieku neatceries? — pasmīnēja Atamans. — Kad tu pa galvu pa kaklu laidies ārā no droškas, es vai pārsprāgu no smiekliem.
Beidzot puisis noģida, ar ko viņam darīšana:
— Tev bija viegli smieties. Bet es krietni pārbijos. Sevišķi, kad tu vilki ārā revolveri.
— Nekas cits neatlika — dragūni mācās virsū, ormanis arī kļuva aizdomīgs, tu turies pretī kā āzis, kuru ved uz slaktēšanu … Ko es citu varēju darīt?
Puisis satvēra Atamana roku:
— Lai vai kā, no desmit gadiem katorgas tu esi mani izglābis. Biju nodomājis bēgt pie pirmās izdevības. Vārdu sakot, paldies, biedri…
— Atamans.
— Lips Tulians, — puisis stādīja sevi priekšā.
— Klau, draudziņ, — jau nopietni teica Atamans, — ja tu negribi, lai tevi ķer uz katra stūra, novelc šo
kreklu. Pietiek mums ar vienu Gorkiju, otru «Dziesmu par vētrasputnu» tu šā vai tā nesarakstīsi.
— Par ko īsti tu iekriti? — ierunājās Robis, kas visu laiku bija, klusu ciešot, vērojis puisi.
— Vērmaņparkā. Gribēja piešūt bumbu mešanu. Patiesībā es biju nozīmēts kā otrais runātājs.
— Ak tad tādēļ tu uzvilki mugurā šo dekorāciju, — pasmīnēja Atamans.
— Lai jau paliek! — Robis apsauca. — Labāk pastāsti, kā ar tām bankām. Uzzināji, vai?
— Viegli tas gan nebija. Pilsētas krājkasē ir pavisam bēdīgi — sīkie noguldītāji izņem pēdējās kapeikas, baidās no revolūcijas. Ziemeļu banka …
— Privātās atkrīt, — Robis viņu pārtrauca.
— Valsts bankā ir vairāki miljoni. Bet viņi rīt vai parīt pārvedīs savus fondus ar kuģi uz Pēterburgu. Varbūt Krievu banka tirdzniecībai ar ārzemēm? Vakar tur bija pāri par trīssimt tūkstošiem skaidrā.
— Likteņa mājiens! — sauca Atamans. — Mums tā nauda tieši vajadzīga, lai tirgotos ar ārzemēm.
— Man arī liekas, ka šī banka ir vispiemērotākā, — sacīja Lips Tulians. — Esmu tur kādreiz strādājis, labi pazīstu telpu izkārtojumu un kārtību.
— Tad jau brīnišķīgi! — Atamana sajūsmai nebija robežu. — Skaidrs, ka tev jāpiedalās.
Robis klusēja.
— Tur nav ko domāt, Robi, — iekaisa Atamans. Kur tu vēl atradīsi tādu cilvēku?! Šaut proti, Lip Tulian?… Naudu skaitīt proti?… Ne cilvēks, bet zelta bedre!
— Par ko tu strādāji? — vaicāja Robis.
— Par ekspeditoru. Alga jau nebija slikta, bet mūsu kustībai laika nemaz neatlika.
— Kā tur iekārtotas bruņu velves? — Robis turpināja izjautāt Lipu Tulianu.
— Ko nezinu, to nevaru pateikt. Šogad naudas kameru pārbūvēja.
—*
— Pagaidām viss, — noteica Robis. — Ja ievajadzē- sies, es tevi sameklēšu. Tikai pielūko tikmēr neiekristi — viņš ar smaidu piebilda.
Atamans paskatījās pulkstenī:
— Pavisam aizmirsu… Robi, vai tagad tu esi brīvs? Robis noraidoši pakratīja galvu.
— Ko lai dara, viens neaizstiepšu. Zini ko, Lip Tu- 3ian, nāc man līdzi.
Pēc vairākām stundām, kuras Šampions bija pavadījis slepenpolicijā, Kaļķu iela viņam likās dzīvības pilna, gandrīz kā Elizejas lauku bulvāris Parīzē. Šajā Rīgas tirdzniecības artērijā maz ko samanīja no pārmaiņām, kas bija apņēmušas visu zemi. No Oto Švarca kafejnīcas atvērtajiem logiem plūda sentimentāla muziķa. Arī te spēlēja valsi «Mandžūrijas kalnos», bet neviens 110 apmeklētājiem nedomāja par kaujas laukos kritušajiem. Tos nepieminēja arī labi ģērbtie cilvēki, kas viļņoja pa visu ielas platumu, reizēm pašķirdamies, lai palaistu garām greznu karieti. Vitrīnas, neapmierinādamās ar par- teru, bija uzkāpušas arī otrajos stāvos; izkārtnes līdz pat ģēvelēm vēstīja, ka arī pašā augšā atrodas veikali. Taču tikai juvelieri nesūdzējās par pircēju trūkumu — projām bēgot, zeltu un dārglietas vieglāk paņemt līdzi. Citi tirgoņi stāvēja durvīs un greizsirdīgiem skatieniem vēroja savus konkurentus.
Šampions šodien pat necentās iegaumēt detaļas, kuras tik labi iederētos kādā no nākamajiem rakstiem, — tik ļoti viņš steidzās uz viesnīcu pie dzeltenā čemodāna, kura dubultajā dibenā bija noglabāti no Beļģijas atvestie revolveri.
«London City» patumšais vestibils smaržoja pēc vītušām ziedlapām. Rožu aromāts cēlās no vaskotā linoleja, vītuma smaka — no putekļainajiem, sarkanajiem paklājiem. Apjautājies, vai viņu nav meklējuši, Šampions uzkāpa trešajā stāvā. Ieraudzījis dzelteno čemodānu, kas bija sagādājis tik daudz raižu, viņš nevarēja nociesties, neapsēdies uz tā. Ir gan iekritusi piedzīvojumiem bagāta dieniņa!
Līdzīgi dzīvajām ēnām, kas ņirbēja uz Parīzes bio- skopu ekrāniem, notikumi nemitīgā plūdumā aizslīdēja gar acīm — sākot ar mierīgo, mazliet provinciālo ainavu, kas bija pavērusies, no stacijas iznākot, beidzot ar neizdzēšamiem iespaidiem slepenpolicijā. Tagad, kad korespondence — viena no visspilgtākajām un visasākajām visā mūžā — nosūtīta, viņš varēja sev atļaut būt vienkārši cilvēks, vairs nekontrolēt savas domas un izjūtas. Un kā tādam nācās atzīt, ka šodien pieredzētais viņu pagalam satriecis. Gatavodamies braucienam uz Krieviju, Šampions nekā nebija atstājis novārtā — izstudējis tulkojumā pieejamo literatūru, iepazinies ar visiem ievērojamajiem krievu revolucionāriem no Kropotkina līdz Ļeņinam, nebija palaidis garām nevienu avīžu rakstu, pat ievingrinājies smēķēt cigaretes ar neierastajām kartona iemutēm. Likās, nekas nespēs pārsteigt, bet jau pirmā diena Krievijā pierādīja, cik tālu viņa priekšstati atradušies no īstenības. Personīgi viņš gan bija viegli ticis cauri — līdzīgi Dantem «Dievišķīgajā komēdijā», nokāpis ellē un sveiks un vesels atkal izkļuvis ārā. Bet vai drīkstēja aizmirst tos, kas palika Rēgusa sadistiskajā patvaļā?! Tos, kas smok cietumos?! Tos, kuru asinīm slacīta zeme pie «Uniona» un Vērmanes parkā?!