Pamazām satumsa. Jo tumšākas metās ēnas viesnīcas istabā, jo spilgtāk logā atstarojās Kaļķu iela vitrīnu uguņotajā rotā. Šampions atcerējās Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu sacelšanās laikā — dzīve apstājusies, veikali slēgti, ielās patrulē līdz zobiem apbruņoti cilvēki. Bet pēc dažām dienām negaiss pāri, apvērsums izdarīts, tautai uz kakla uzsēdies jauns diktators, un viss atkal rit normālās sliedēs. Šeit, kur koncerta atskaņojumu pēkšņi nomaina šāvieni un bumbu sprādzieni, kur mierīga iela minūtes laikā var pārvērsties asiņainā kaujas laukā, revolūcija dziļām saknēm ieaugusi ikdienā.
Starp neskaitāmiem iespaidiem, kurus Šampions šodien guvis, visstiprāko uz viņu bija atstājuši cilvēki. Šampions atcerējās kādreiz lasīto Tolstoja izteicienu, ka, tikko cilvēks pārvar sīkās rūpes par sevi, tā spēki kļūst neizmērojami. Lūk, avots, kur kaujinieki smeļ savu gandrīz pārdabisko drosmi un iznesību. Pietika atcerēties Rusenieku, Dāvi Pūrmali, viņa māsu Dīnu vai Zibeni, ar kuru nule bija iepazinies tik ārkārtējos apstākļos, — šie cilvēki necienīja skaļas revolucionāras frāzes, ar kādām franču radikāļi mīlēja mētāties pa labi un pa kreisi. Viņi, klusu ciešot, darīja savu darbu, neprasīdami sev ne slavas, ne atalgojuma.
Šeit viņš gūs vielu ne tikai saistošām korespondencēm, bet arī veselai grāmatai. Prātā jau tēlojās nosaukums «Es redzēju revolūciju». Jā, diemžēl viņš ir tikai tās aculiecinieks, nevis dalībnieks. Bet vai bulu kāda liela jēga apmainīt aso spalvu pret pistoli, ar kuru pat lāgā apieties neprot? Propagandisti tāpat nepieciešami. Bez tam viņš arī citādā veidā cerēja noderēt saviem draugiem. Kā žurnālists varēs iegūt vienu otru vērtīgu ziņu, un kuram tad varas vīram ienāks prātā, ka revolucionārus informējis viņš, Zoržs Šampions, ko šie tuvredzīgie žandarmi uzskata par dulburīgu sensāciju mednieku? …
Pie durvīm pieklauvēja.
— Mans dievs, Rusenieka kungs, un es jau baidījos, ka jūs apcietināts, tāpat kā es.
Atamans uzmeta ašu skatienu Lipam Tulianam. Aicinādams to talkā aiznest mauzerus, viņš bija pavisam aizmirsis, ka Šampions viņu allaž uzrunā īstajā vārdā. Biedri drīkstēja pazīt viens otru tikai pēc iesaukas. Nekas, ja tik vien tās nelaimes … Lips Tulians ir savs cilvēks.
— Ko es būtu darījis bez sava drošā informācijas avota?! Es visas šīs pēdējās stundas nespēju neko citu domāt, tik ļoti bažījos par jums! — Šampions pavilka Atamanu sānis un klusi taujāja: — Vai šim kungam var uzticēties?
— Droši. Tas ir Lips Tulians.
— Kā jūs teicāt? — Šampions ātri kaut ko ierakstīja bloknotā. — Lielisks virsraksts: «Lips Tulians — vārds, kas sauc atmiņā slaveno laupītāju …» Ļoti priecājos, Tuliana kungs.
Puisis pakratīja pastiepto roku.
— Es franču valodu neprotu, — viņš vāciski paziņoja.
— Lūdzu, lūdzu, es vāciski runāju tikpat labi. Drīz vien runāšu ari krieviski. No Rēgusa jau iemācījos lamāties … Jā, jūs taču nezināt pašu jaunāko, kungi! Iekļuvu slepenpolicijā! Iedomājieties, mani pratināja! Un kā vēl! Rēguss piesolīja izsist no mana deguna pieckapeiku gabalu. Viņš nezina, ka Parīzē tas nocenots par miljonu … Pie viena atnesu jums ziņas no Zibeņa kunga.
— Dodiet šurp! — un Atamans gandrīz vai izrāva viņam no rokas lapiņas.
Atamans aizkustināts izlasīja vēstuli. Ir tomēr pasaulē īsti cilvēki, — viņš teica sev, — pats tikko esi pie dzīvības, bet rūpējies par to, lai mēs velti neriskētu. Ek, ka vajadzētu tevi atbrīvot! Par vienu tu vari būt mierīgs — taviem mocītājiem mēs atmaksāsim!
Sabāzuši revolverus kabatās, kaujinieki grasījās aiziet. Atamans satvēra žurnālista roku:
— Uz redzēšanos, Šampion! Un paldies!
— Nu ko jūs, Rusenieka kungs. Par tādu nieku kā šie mauzeri nav ko tencināt… Es ar prieku darītu jūsu labā daudz vairāk. Ja jums būtu kāds uzdevums, lūdzu! Esmu allaž jūsu rīcībā.
— Ticu, Šampion. Varbūt citreiz. Pašlaik vienīgais, ar ko varat mums palīdzēt, — sniedziet pasaulei pareizu ainu par notikumiem. Aiziet! — viņš griezās pie Tuliana.
— Pagaidiet, pagaidiet! Tik viegli jūs netiksiet cauri. Kur tad paliek solītā informācija? — Šampions atkal pārvērtās žurnālistā. — Mana avīze iznāk sešas reizes nedēļā, un mūsu galvenais redaktors ir īsts krokodils. Ja ik dienas nepabarošu viņu ar tik un tik rindām, viņš aprīs mani pašu.
— Bumbas nevaru jums solīt, — Atamans pasmīnēja. — Bet tuvākajā laikā notiks kas tāds, par ko redakcija jums, domājams, samaksās dubultu honorāru.
Palicis viens, Šampions, apmierināts ar sevi un visu pasauli, ņēmās staigāt pa istabu. Beidzot piegāja pie loga. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija slepenpolicijas priekšnieks Rēguss, kas vēra pretējā nama durvis. Drīz pēc tam kādā trešā stāva logā iedegās gaisma, kuru tūdaļ aizklāja nolaisti aizkari. Šampions sastinga. Viņš nekā noteikta nezināja, bet ar žurnālista instinktu nojauta, ka šie aizkari glabā kādu noslēpumu.
SESTĀ NODAĻA,
kura liecina, ka kaujinieku rindas ielavījies nodevējs
— Sveiks, brālīši, — atskanēja ēverģēlīga, puiciska balss.
Ari pats Koja Dvinskojs ar savu brūno matu cekulu, uzrauto degunu un izaicinoši jautrajām acīm atgādināja kauslīgu gailēnu. Šo iespaidu vēl pastiprināja platā, raibā kaklasaite un kurpes ar smailiem purniem, kādi atbilda Maskavas forštates priekšstatam par pēdējo modes kliedzienu. Bija grūti iedomāties, ka šis septiņpadsmitgadī- gais pusaudzis ir tas pats Bračka, kuru Atamans kā trāpīgu šāvēju nostāda sev līdzās.
Ieraudzījis svešu sievieti, Bračka apmulsa. Viņš lāgā nezināja, kā uzvesties, bet tad sadūšojās — lai jau iet! — un ņēmās stāstīt:
— Nāku, saproties, šurpu, redzu, mūsējie kaujas ar zaldātiem. Es, aiziet, palīgā, bet pats, zin, laimīgs nebiju, — uz desmit šāvējiem viens verķis. Nācās glābties Interimtejāterī. Un, vai zin, pēkšņi manu, ka esmu ielenkts. Kā zālē parādās gaisma, tā katrā pusē vairāki apbruņoti subjekti. Maitas — pārģērbušies privātdrēbēs, nekādi nevarēju pazīt. Šie kliedz: «Ruki verrh!» Es, vai zin, tūlīt lecu uz skatuves augšā un rauju pistoli ārā. Vienam, saproties, izdevās no sāniem saķert mana mauzera stobru — es griežu stobru pret viņu, viņš griež pret mani, kamēr piesteidzās viņam palīgā vesels bars. Es taisos vazot vaļā, bet šai mirklī kāds sumpurnis pasit stobru drusku sānis un lode, saproties, iziet man caur kreiso roku. Es, zin, domāju, nu vairs nav labi. Tad palaimējās izrauties. Uz Puškina bulvāra vesels lērums ļaužu, izceļas tāda panika, ka es pats gandrīz pārbijos. Nu, un es, saproties, paklusām — šmauks — zem alus brūža ratiem. Guļu un dzirdu, — kāds špiks taisnojas: «Ko tu padarīsi? Laimīgs cilvēks, zem laimīgas zvaigznes dzimis. Uz viņu izšauts vairāk nekā divi simti patronu.» Lej, kā jau parasti — uguņošana bija lepnāka nekā