tejāterī, bet vairāk par simtu noteikti nebija, — un Bračka sāka smieties.
Viņš gaidīja, ka Robis piebalsos, bet tas klusēja.
— Nu, ko tu saki par šo joku? — neatlaidās Bračka, kuram meitenes klātbūtnē ļoti gribējās saņemt uzslavu.
— Tikai vienu, — Robis atbildēja. — Lai tā būtu pēdējā reize, kad tu rīkojies kā tāds mazs Atamaniņš!
— Nu, vai zin, brālīši…
— Vai tad Federatīvā komitejā neteica, ka tev tagad būs īpašs uzdevums? Tev nebija nekādas tiesības iejaukties.
— Robert, vai tev ir sirds?! — tikai tagad atguvās Dīna, uz kuru Bračkas vēstījums un jo vairāk bezbēdīgais tonis bija atstājis satriecošu iespaidu. Varēja likties, ka Bračka pat mazliet uzjautrinās par saviem piedzīvojumiem. Taču Dīna, pati izgājusi uguns kristībām cauri, apzinājās, ka bez šāda humora kaujiniekiem nebūtu pa spēkam izturēt grūto ikdienu un saglabāt možumu vistraģiskākajos brīžos. — Vai te ir ar ko pārsiet?
— Štrunts, tikai tāda skramba, — Bračka atgaiņājās. — Vai zin, labāk aizlāpi man lodes caurumu. Veselu kapitālu ieguldīju, saproties, kopš strādāju Kuzņecovkā, katru mēnesi atrāvu no lones.
Tomēr viņš labprāt ļāva Dīnai sevi pārsiet.
— Vai sāp? — meitene apvaicājās, redzēdama, ka viņš tā jocīgi bola acis.
— Nē, mersī… — šo izteicienu Bračka bija aizgu- vies no Atamana, kuru visādi uzskatīja par atdarināšanas cienīgu. — Biedrene …
-— Grietiņa.
— Bračka ir mans vārds. Varbūt gadījies dzirdēt?
— Protams, protams, — Dīna pasmaidīja. — Tu taču esi tas, kuram pietiek sacīt «knaukš», un dragūni tūdaļ kūleņo zemē no zirgiem. Dzirdēju par tevi jau Lježā…
— Vo, velns! — nopriecājās Bračka. -— Es, saproties, kļūstu slavens. Starptautiskā mērogā!
— Man Atamans stāstīja. Par kaujinieku gaitām man vēl bija pavisam maza saprašana.
— O, tur nekādu lielu saprašanu arī nevajag. Ka tik būtu dūša un droša roka!
— Tā tu tikai domā, — Robis teica. — Ir brīži, kad
ar tavu drošo roku var savārīt tādu putru… Galvenais ir apziņa.
— Vai tad es tas neapzinīgais? Iedod kādu īstu šanci, tad redzēsi. Šoreiz taču būs kaut kas pamatīgs, vai ne? — aiz tādiem vieglskanīgiem vārdiem slēpās Bračkas nesavtīgā degsme darīt pēc iespējas vairāk revolūcijas labā. Viņš vēl bija tajos gados, kad cilvēks kautrējas runāt par savām jūtām, gluži tāpat kā īsts mīlētājs vairās skaļu vārdu.
— Atnāks Atamans un Parabellums, aprunāsimies,— Robis īsi atbildēja, tā arī neapmierinājis Bračkas ziņkāri.
Līze ienesa pusdienas. Bračka tūdaļ sēdās klāt, iebāza mutē lielu gaļas gabalu un saviebās:
— Brālīši, es taču neesmu mežonis! Vai zin, tu gan varēji kārtīgi uzcept.
— Jūs, zēni, esat pārāk izlutināti, — aizstāvējās saimniece. — Tev negaršo, bet Atamans tieši tādu pasūtīja — pusjēlu ar asinīm.
— Ak Atamans?! — Bračka nokoda vēl vienu kumosu. — Nu, vai zin, patiešām garšo … Brālīši, te jau viņš ir klāt! — un puisis pielēca kājās, lai apsveiktu ienācēju, bet tūdaļ pārsteigumā rāvās atpakaļ.
Tas nebija Atamans. Durvīs stāvēja Maksis Tērauds. Viss viņā likās smags. Sirms uzaču biezoknis virs apaļām, pelēkām pūces acīm. Pelēki vaigi, masīvs zods. īss, resns kakls, plati, stūraini pleci. Varenais, mazliet uz priekšu saliektais augums atgādināja lāci, kas gatavs mesties virsū pretiniekam. Stulmeņi pazuda melnās vadmalas biksēs, pār kurām plati nokarājās līdz augšai aizpogāti svārki no tādas pašas drānas, piešķirdami to valkātājam garīdznieka izskatu. Šo iespaidu parasti vēl pastiprināja melnais katliņš uz lielās, gludi skūtās galvas. Tagad Tērauds to turēja rokās, aizsegdams kādu priekšmetu.
Kad Tērauds panāca uz priekšu, arī gaita izrādījās smaga, viņš nevis soļoja, bet vilka pa grīdu rupjos jēlādas zābakos autās kājas, it kā stiepdams katordznieka važas.
— Visi mūsējie? — balss šķita ceļamies no akas dziļuma, pēc katra vārda viņš it kā pārdomāja nākamo.
— Droši, Parabellum! — Robis aicināja viņu tuvāk.
— Un šī mamzele? — Parabellums ar aizdomām nolūkojās Dīnā.
— Fausta māsa.
— Kārtībā, — un Parabellums ļāva ieslīdēt kabatā katliņā paslēptajai parabelluma sistēmas pistolei, no kuras nekad nešķīrās.
Viņš pastiepa Dīnai savu milzīgo kalēja roku, kurā atrastu vietu abas meitenes plaukstas. Šī Parabellumam gluži neierastā laipnība attiecās ne tik daudz uz Dīnu, kā uz brāli, pret kuru viņš izjuta varenu cieņu. Ne vien tādēļ, ka no paša pieredzes zināja Fausta izgatavoto bumbu labo slavu — vēl vairāk viņu ietekmēja studenta tīri neaptveramās zināšanas. Pašam nebija bijis ne laika, ne izdevības mācīties. Jau no bērna dienām nācies nostāties tēvam blakus lauku smēdē. Tikko izlauzies līdz šķiras apziņai, nokļuva katorgā. Bez vainas notiesātajam Liepmuižas kalējam smagajās važās pavadītie gadi deva pēdējo rakstura rūdījumu — jau tā noslēgtais un stūrainais Parabellums pārvērtās vienā no tiem revolūcijas kalpiem, kuri, daudz nevaicādami, gatavi pildīt katru uzdevumu, ja tikai tas palīdz iznīcināt ienīstos kungus.
Arī tagad, nemaz neapjaulājies, kādēļ izsaukts, Parabellums tūdaļ iesāka:
— Vai zināt, ko darāt? Pie preču stacijas elle, bet mums nav ieroču. Dodiet ieročus, velns parāvis!
— Nerūc, vecais, ieroči būs, — atskanēja no sliekšņa Atamana balss.
— Tāpēc mēs jūs abus ar Bračku ataicinājām, — Robis paskaidroja.
— Uzbruksim arsenālam? — Parabellums vaicāja.
— Nē, bankai.
— Brālīši, to jau sen vajadzēja! — Bračka nenocietās. — Pēc revolūcijas, saproties, viss kapitāls šā vai tā piederēs tautai.
— Pēc revolūcijas… Bet mums nauda jānogādā uz Beļģiju līdz divdesmitajam septembrim un nevienu dienu vēlāk. No tā atkarājas viss! — Atamans sauca.
— Atbildība ir tik liela, biedri, — Robis teica, — ka es tiešām nezinu… Paļaujos uz jums. Ja netiksim galā, man labāk vairs nerādīties Federatīvā komitejā. Tad jau labāk lodi pierē, un miers.
— Būs kārtībā, — Parabellums mierināja. — Kas darāms?
— Te ir bankas plāns, — Robis nolika uz galda sīku rasējumu.
— Lips Tulians pagādājis? — un Atamans piebīdīja krēslu tuvāk.
Robis pamāja, ar zīmuļa strupo galu izsekodams līnijām, viņš paskaidroja:
— Galvenā ieeja no Jēkaba ielas; ir papildu izeja uz Lielo Brūveru ielu dienesta vajadzībām… Šoreiz mēs to izmantosim savām vajadzībām. Galvenais — uzzināt, kā tagad ierīkots naudas pagrabs.
— Ja tik vien tās nelaimes, — izmeta Atamans.
— Lai Lips Tulians izlūko …
— Nē, — Robis stingri atraidīja. — Vispirms viņš tur pazīstams un var radīt aizdomas. Otrkārt, negribu iesaistīt liekus cilvēkus.