— Tu šoreiz gan pārspīlē, — Atamans spurojās pretī.
— Lips Tulians jau tā pazīst i tevi, i mani. Un, paļaujies uz maniem vārdiem, bez viņa mums neiztikt!… Tā vien šķiet, — kopš Federatīvā komiteja uzticējusi tev bankas eksi, tu pat gaišā dienas laikā sāc redzēt spokus.
— Es tikai esmu pret neattaisnotu risku. Var jau gaisa akrobāts taisīt trīskārtēju nāves cilpu arī bez aizsargtīkla, bet kam tas vajadzīgs?
— Ja es neriskētu, jau sen sēdētu cietumā.
— Bez riska, brālīši, vispār nekā nepanāksi,— Bračka atbalstīja Atamanu.
— Pat Bračkam tas ir skaidrs, bet tu… Vai tad citādi es būtu varējis atbrīvot Lipu Tulianu?
— Bet kas tevi dīdīja viņu izvizināt droškā? Būtu tāpat viņu atlaidis, un cauri.
— Tu pats runā sev pretī, — Atamans nepadevās.
— Negribēju sevi atklāt.
— Pieņemsim. Tad kādam velnam tu viņam vēlāk līdi acīs? Man satikšanās ar Lipu Tulianu bija nepieciešama, bet tu?
— Atradis, kam piesieties, — Bračka atkal iejaucās.
— Tā mēs varam strīdēties līdz pastardienai, — Robis noteica. — Galu galā par bankas operāciju atbildu es, nevis jūs abi. Un tapec mes iztiksim bez Lipa Tuliana! Vismaz pagaidām.
— Nu ko, tad jau man būs jāuzņemas izlūkošana, — bez sevišķas sajūsmas paziņoja Atamans un, piegājis pie loga, paraudzījās caur aizkariem. Ārā smidzināja pelēcīgs lietutiņš. Lāses bija tik sīkas, ka tikko kruzuļoja ūdens virsmu zem notekas uzstādītajā mucā. — Garlaicīga būšana, — Atamans nomurmināja, nez uz ko zīmēdams. Negaidot viņš atdzīvojās, kā ik reizi, kad prātā iešāvās jauna izdoma. — Piķis un zēvele, tas tomēr būs joks! Vajadzīgs tikai sievišķis. Grietiņ, vai tu esi kaujas gatavībā? Tad uzvelc ko lepnāku mugurā un — aiziet!
… Ar vienu roku smagi atbalstīdamies uz spieķa, ar otru ieķēries Dīnas elkonī, Atamans kliboja pa Lielo Brūveru ielu un vācu valodā sūrojās par drēgno klimatu, kas slikti ietekmējot viņa ģikti. Ik pēc desmit soļiem viņš apstājās, pūta, šņauca degunu un uzmanīgi pētīja apkārtni.
No pievārtes iznāca vīrietis finansu darbinieka formā. Tātad šeit atradās bankas otrā izeja. To apstiprināja arī špika klātbūtne. Tas gan izlikās ar lielu interesi vērojam, kā no spīķera augšējās lūkas ar blokiem nolaiž un iekrauj ratos jēlādas ruļļus, bet Atamanu nespēja maldināt.
Operāciju zāle atsauca atmiņā baznīcu — augsti, šauri logi, akmens flīzēm klāta grīda, griestu velves, kuras atbalsoja katru soli, katru troksnīti. Aiz stikla sienas redzēja pār galdiem nolīkušus stāvus.
— Direktoru! — Atamans valdonīgi teica pirmajam ierēdnim, kas pagadījās ceļā.
Viņus ieveda plašā kabinetā. Koka paneļus, bronzas statujas un gleznu milzīgā zelta rāmī, kā arī mīksto paklāju direktors uzskatīja par nepieciešamu izkārtni, kas klientam iedvesa uzticību bankai.
— Ar ko varu pakalpot?
— Jūs, cerams, runājat vāciski, — uzsāka Atamans.
— Ļaunākā gadījumā var arī franciski.
Direktors eleganti palocījās.
— Tas taču pats par sevi saprotams. Gandrīz visa Krievijas tirdzniecība iet caur mūsu bankas namu, — direktors mazliet apvainots atbildēja vācu valodā.
— Mums ir aģentūras Londonā, Parīzē un Dženovā . . .
— Tieši tāpēc mana izvēle kritusi uz jums. Lūdzu,— Atamans izvilka no vestes kabatas vizītkarti, kuru pagrīdes tipogrāfijā bija iespiedusi īpaši šim nolūkam.
— Tas mums ir liels gods, Firli kungs, — direktors atkal palocījās. — Varat droši ielikt mūsu rokās jebkuru tirdzniecisku darījumu.
— Tas varbūt nāks vēlāk. Pagaidām neredzu solīda pamata paplašināt mūsu sakarus ar Krieviju. Bet mana laulātā kundze …
Direktors pasteidzās noskūpstīt Dīnas roku.
— Direktors kungs, visu pagājušo nakti es neaizvēru acis, — Dīna nervozi burzīja nēzdodziņu.
— Viņa norūpējusies par savām dārglietām, — paskaidroja Atamans, priecādamies par Dīnas labo tēlošanu.
— Varat neuztraukties, Firli kundze, mūsu seifā jūsu briljanti būs pilnīgā drošībā, — teica direktors. — Mēs sniedzam garantiju pret ugunsgrēku un zādzībām.
— Nu, vai es tev neteicu? — iestarpināja Atamans.
— Ko tu vari teikt? Šie anarhisti nav vienkārši laupītāji, — nerimās Dīna. — No tādiem neviens nav drošs.
— Pilnīgi izslēgts, cienītā kundze, — direktors ap- zvērējoši pacēla rokas. — Mūsu bruņu pagrabu tik labi apsargā, ka pat puteklīti nevar iznest ārā.
— Man tomēr nebūs nevienas mierīgas minūtes . ..
— Direktora kungs, — lūdza Atamans. — Palīdziet man pierunāt sievu. Lai savām acīm pārliecinās, ka briljanti būs drošībā.
— Ar lielāko prieku! — piedāvāja direktors un pieskandināja zvaniņu. Viņš sākumā bija apskaudis apmeklētāju skaistās sievas dēļ, tagad nosprieda, ka ar to nav viegla dzīve.
— Parādiet, lūdzu, Firli kundzei mūsu seifu nodaļu, — norīkoja direktors apkalpotāja ataicināto pārvaldnieku. — Lai cienītā pārliecinās, ka mūsu banka mazs, bet toties pilnīgi neieņemams cietoksnis!
Atamans grasījās pievienoties, bet direktors viņu pieklājīgi apstādināja.
— Ļoti nožēloju, — tas paskaidroja. — Mums ir noteikums, ka kamerā drīkst uzturēties tikai viena nepiederoša persona. Pat pārvaldniekam nāksies pagaidīt ārpusē.
Pārvaldnieks aizskrēja pēc privātseifa atslēgas, tad viņi pa šaurām kāpnēm devās lejā. Garo betona gaiteni noslēdza bruņu durvis. Pārvaldnieks piezvanīja. Atvērās metala lodziņš, tajā parādījās sarga seja.
— Cienītā vēlas aplūkot seifu numurs deviņdesmit divi, — teica pārvaldnieks.
Sarga seja pazuda, lodziņš aizcirtās. Pagāja labs laiks, kamēr smagās durvis sāka lēni griezties virās. Laikam sarežģīta atslēga, — nodomāja Dīna. Nākošajā brīdī viņa jau atradās bruņu velvē. Divas sienas no vienas vietas aizņēma tērauda skapji, sadalīti nelielos seifos ar numuriem uz durtiņām. Trešajā sienā tieši pretī ieejai bija tērauda lūka. Tur droši vien glabājas naudas fondi, — nosprieda Dīna, pamanījusi šifra atslēgas.
Neparastā telpa un klusums nomāca. Ievērojusi, ka sargs viņā noraugās. Dīna atslēdza savu seifu.
— Tik plānas sienas, — viņa neapmierināti sarauca degunu. — Nē, es savas dārglietas labāk novietošu tur. Tās durvis, — meitene norādīja uz lūku, — droši vien biezākas.
— Nevar, kundze, — atbildēja sargs. — Tur ir bankas fondi.
— Daudz naudas laikam. . . Vai jums nav bailes vienam pašam? Pieņemsim, ka es gribētu jūs aplaupīt?
Sargs ar platu smaidu paplikšķināja revolvera ādas maksti:
— Tad jums vispirms ar mani jātiek galā. Bet tikmēr es jau būšu iedarbinājis trauksmes signālu.
— Un ja es pagūšu jūs pirms tam nošaut? — Dīna turpināja jokot.
— Labuma nebūs nekāda. Izņemot mani, atslēgas šifru zina tikai galvenais direktors. Bez tam pārvaldnieks gaiteni izdzirdētu šāvienu un saceltu trauksmi…
— Tātad jums liekas, ka maniem briljantiem nekas nedraud? Tencinu! — pateicās Dīna ar apburošu smaidu.
Baltā vimpeļa vietā liedaga signālmastā uzvijās zili baltais. Tā bija zīme, ka beigušās «dāmu stundas» un sākas ģimenes peldēm ierādītais laiks. Beidzot arī vīrieši drīkstēja parādīties pludmalē. Likās, viņi bija nepacietīgi dežurējuši priedēs, jo līdz ar karogu maiņu iznira kāpu galotnēs un pa laipām, pa smiltīm steidzās pie ūdeņiem. Viens otrs stūma velosipēdu, kas patlaban Rīgā bija lielā modē. Mitrumā sacietējusī josliņa gar pašu jūru šim sportam derēja daudz vairāk nekā ielu nelīdzenais bruģis. Izmantodami kādu no visnotaļ izvietotajiem soliem, viņi uzrāpās augstajos seglos un, mundri mīdami pedāļus, demonstrēja savu braukšanas mākslu.