Выбрать главу

Fotogrāfs uzstādīja uz trijkāja savu lielo, ar melnu drānu pārvilkto kasti, atvēra saulessargu un sāka pacie­tīgi gaidīt klientus. Viņa ūsas bezcerīgi nokarājās uz leju — nekas liels nebija paredzams, jo šogad naudīgā­kie ļaudis savai atpūtai izvēlējās mierīgākus kūrortus ārzemēs.

Tomēr publikas bija diezgan, lai grupiņa, kas bija apmetusies ieplakā starp divām kāpām, nepievērstu sev uzmanību. Apsēdies augstākā vietā, no kuras varēja uz­manīt apkārtni, Bračka, pavadīdams sevi uz mandolīnas, dziedāja populāru krievu dziesmiņu. Dūdinādams mel­diņu līdzi, Atamans kravāja ārā dzērienus. Resnās, druk­nās alus pudeles viņš nevērīgi nolika sakarsētajās smiltīs, toties vienu — ar dižciltīgi slaidu kaklu un sudraba etiķeti — paturēja rokā. Paskatījās uz zaļgani dzeltenīgo Mozeles vīnu, kas dzirkstīja aiz stikla, uz sauli zenītā un norūpējies pakratīja galvu. Būtu noziegums dzert to tāpat — labs vīns prasīt prasās pēc aukstuma. Nolēmis atvēsināt pudeli ūdenī, viņš atraisīja bārkstainu jostu, kas saturēja lāsmaini sarkanu atlasa kreklu. Šodien Ata­mans bija ģērbies kā vairuma tirgotavas pārzinis. Ieeļļo­tie, spīdīgie ermoņiku zābaki, pār kuriem platām krokām krita melnās tūka bikses, čīkstēja pie katra soļa. Izdzir­dējis saucienu «Marožnoje! Gefrorenes! Saldējums!», Atamans mainīja virzienu un devās pie bārdainā ratiņu stūmēja, kas trijās valodās izkliedza savu preci. Izkau­lēja dažus ledus gabaliņus, noglabāja tos savā ādas ce­purē un apmierināts atgriezās pie biedriem.

Parabellums gulēja kā gulējis — jūrai muguru pa­griezis, izmantodams vienīgo ēnu, kuru meta sīks krūmājs. Tieši šo vietu Atamans izvēlējās savam vīna pagrabam, un Parabollumam vajadzēja pārmainīt stāvokli.

Bračka uzsāka dziesmu par kreisera «Varjags» jūr­niekiem, kura nupat bija iegājusi tautā. Dīna izklāja smiltīs avīzi un uzlika sviestmaizes. Rosīga, sakarsusi, smaidīga viņa šodien izskatījās pievilcīgāka nekā jebkad. Robis ar varu piespieda sevi novērst acis — tik ļoti viņu sāpināja šis daiļums. Bet nekas nelīdzēja. Lai kur viņš raudzītos, viscaur rādījās Dīna. Visas pēdējās sastapša­nās glabājās atmiņā līdz pēdējam sīkumam. Katru reizi meitene tērpās savādāk, un allaž likās, ka viņa vēl skais­tāka. Patiesībā Dīnai bija tikai divi ģērbi, toties prasme ar apkaklīti, krāsainu jostu vai matos iespraustu lentu dažādot savu ārieni. Patlaban viņa valkāja gaišus brun­čus ar lielu rūšu musturu un baltu blūzi ar izgriezumā iespraustu samta rozi. Robis apspieda sevī greizsirdību, tomēr kaut kas no šīm jūtām lauzās uz āru — gan pa citām sliedēm.

—    Tavs Lips Tulians kā nenāk, tā nenāk, — viņš pārmeta Atamanam.

—     Kāpēc mans?… Klau, Grietiņ, kā būtu ar sviest­maizi? Tās izskatās tik garšīgas, ka nevaru ilgāk no­ciesties.

Robis pasmīnēja. Ne mana cūka, ne mana druva — tipisks Atamans. Viņš pats taču bija uzstājis, ka Lipam Tulianam katrā ziņā jāpiedalās bankas akcijā. Galu galā Robis ļāva sevi pārliecināt, taču piesardzība nekad nav lieka. Tāpēc apspriedi rīkoja nevis konspiratīvajā dzī­voklī, bet šeit, Marienbādes kāpās.

Augstāk par visu Robis stādīja noteiktību, punktuali- tāti, un Lipa Tuliana kavēšanās kaitināja. Viņš pakāpās paugurā, no kurienes varēja pārredzēt ceļu uz staciju.

Šeit, Jūrmalas šaurākajā vietā, skatiens sniedzās līdz pat Lielupei, kas sudrabaini mirgoja uz zaļo pļavu fona. Pēkšņi pāri ūdeņu dzidrajai strēlei uzšāvās gaisā melns dūmu mutulis, atskanēja šņākoņa un aizsmacis svilpiens. Un, lūk, sekodams uz pēdām izbiedētajām kaijām, spraugā starp retajiem krūmiem un divstāvu brandmūri pavīdēja vilciens — nokvēpusi lokomotīve ar resnu skur­steni, kas atgādināja patvāri, vienīgais otrās klases va­gons un gara virkne sarkanu teplušku, kurā brauca vien­kārša publika.

—    Nogaidīsim vēl šo vilcienu, — nosprieda Robis un, lai nezaudētu laiku, aizgāja līdz peldiestādei. Tā bija būvēta uz pāļiem, bet jūras vējš jau sen bija aizputinājis starpas, un likās, ka garā koka ēka atdusas tieši uz smil­tīm. Priekštelpā pa kreisi pārdeva atspirdzinājumus — zelteri, augļūdeni un bezalkoholisko dzērienu «Sinalko», ko pēdējā laikā tik neatlaidīgi reklamēja kāda Vācijas firma, pa labi atradās kase. Apmainījis divkapeiku ga­balu pret biļeti, Robis devās pie peldmeistara, kura sar­kanbaltais, svītrainais triko raiboja jau iztālēm.

—     Man, lūdzu, astoņpadsmito kabīni.

—    Ceturtās durvis pa kreisi, — peldmeistars izvē­lējās saišķī sarūsējušu atslēgu.

Gaitenis bija tik šaurs, ka Robim nācās piespiesties pie sienas, lai palaistu garām peldētāju. No viņas batista aubes, kuplā, mežģinēm apdarītā kostīma, kuram biksī­tes sniedzās līdz ceļiem, pilēja ūdens, gumijas peldkur- pes atstāja uz pītā celiņa mitras pēdas.

Ieslēdzies savā kambarī, Robis pielika ausi vispirms pie vienas, tad pie otras sienas. Kaimiņos neviena. Tad pabīdīja sānis kublu ar tīru ūdeni kāju skalošanai un pārbaudīja pēc kārtas visus grīdas dēļus. Tie viegli pa­devās. Robis nelīda zem grīdas. Viņš tikai gribēja pār­liecināties, vai neviens nav uzgājis šo vienkāršo paslēp­tuvi, ko, remonta darbos strādādams, bija ierīkojis Robim pazīstams namdaris. Ja vien nekas nemisēsies, te drīz jo drīz izraks bedri, kurā ieguls maisi ar bankā iegūto ba­gātību.

Kad Robis atgriezās, Lips Tulians, šoreiz tērpies pa­visam neuzkrītoši, jau sēdēja pie galda, ja tā var saukt avīzi ar Dīnas maizītēm. Atamans bija atkorķējis pude-

Ies, taču vīnu joprojām turēja uz ledus. Bračka, beidzis gremot, ar krietnu alus malku noskaloja pēdējo kumosu un paziņoja:

—      Sākam, brālīši! Reiz esmu zaļumos, gribas pie viena izbādēties, — viņš tik ēverģēllgi nosmējās, ka mugurā pakārtā mandolīna ietrinkšķējās.

—  Pareizi, nav ko gaidīt, — piebalsoja Robis un griezās pie Lipa Tuliana: — Vai biji bankā?

—  Šorīt pat. Par naudas aiztransportēšanu pagaidām netiek runāts. Uzskata, ka summa pārāk maza. Bet mūsu vajadzībām pilnīgi pietiks.

—     Cik?

—  Atkarībā no tekošiem maksājumiem, — pasacīja Lips Tulians. — Starp divi simti un četri simti tūksto­šiem.

—     Vai divos maisos saies? — vaicāja Robis.

—      Kā tad! Sīkas kredītzīmes mūsu bankā reti ap- • grozās.

—     Tas nu būtu skaidrs, — teica Robis. — Tagad par pašu ekspropriāciju. Kādi priekšlikumi?

—      Es esmu izpunktierējis, — piesacījās Bračka. — Mēs, saproties, brūkam bankā iekšā. Viens piegrūž kasierim verķi pie deguna, otrs, zin, uzlauž kasi, trešais ber maisos …

—     Tā tev nav nekāda degvīna bodele, bet banka, — pārtrauca Atamans. — Kasēs paliek tikai sīknauda. Kā sakrājas kapitāls, tā nes uz leju un ieslēdz seifā . . . Robi, tev pašam laikam kas sakāms.

—      Es mūsu plānu iedomājos apmēram šādi: tiksi­mies bankā īsi pirms pusdienas pārtraukuma. Nogai­dīsim, kamēr aizslēgs durvis, tad trīs no mums ieies pie pārvaldnieka, pārējie . ..

—      Primā, — atkal iejaucās Bračka. — Mēs pie lo­dziņiem: «Rokas augšā!» Redzēsi, pat neiepīkstēsies!