— Viņi varbūt nepīkstēs, — iebilda Robis. — Bet ja nu kāds redz no citas telpas un saceļ trauksmi? Saprotiet, biedri, mēs nedrīkstam riskēt, šī nauda mums katrā ziņā jādabū. Tāpēc jāparedz viss līdz pēdējai varbūtībai.
Jo mazāk trokšņa sacelsim, jo labāk. Ieročus izvilksim tikai pēdējā mirklī, kad maisi jau būs rokā.
— Pārvaldnieku es pats ņemos apstrādāt, — Ata-
mans paziņoja. — Piķis un zēvele! Esmu gatavs saderēt, viņš nokritīs no krēsla, tikko iepazīsies ar maniem argumentiem.
— Un piespiedīs zem galda paslēpto zvanu, — apšaubīja Robis.
— Ja tur tāds ir, — nepadevās Atamans.
— To mēs nezinām, un tādēļ jārēķinās ar ļaunāko. Nē, jāmēģina pārsteigt. Tas būs tavs uzdevums, Lip Tulian. Pārvaldnieks pazīst tevi un noticēs, ka atnāci aprunāties par darbu. Kamēr jūs tērzēsiet, mēs ar Atamanu būsim klāt un sasiesim …. Bet ir arī cita iespēja . ..
— Liekas, es zinu! — iesaucās Dīna. — Var ļoti labi iztikt bez ieročiem. Mēs taču teicām pārvaldniekam, ka atnāksim noguldīt rotas lietas. Tā arī darīsim, un viņš pats pavadīs līdz seifam.
Atamans bija gatavs iepļaukāt sevi par to, ka ne viņam pirmajam šī doma ienākusi prātā.
— Velna meitēn, tas taču lieliski! Kā es varēju aizmirst, ka esmu Firli kungs no Cīrihes?! — Atamans ar viņam piemītošo pārvēršanās māku jau stiepa vārdus kā ģikts mocītais komersants. — Dārglietu etviju gan vajadzēs kaut kur sadabūt, — kā allaž, taisīdamies tēlot kādu lomu, Atamans neaizmirsa rekvizītus.
— Tādu lielāku, — nodunēja Parabelluma balss. — Lai nav jāgrābstās pa kabatu. Kā ver vaļā, tā mauzeris rokā.
— Un ja nu pārvaldnieks grib apskatīt kakla rotu, ko tad? — prātīgi apvaicājās Dīna.
— Uz galvošanu! — apstiprināja Lips Tulians.
— Man ir meistars, kas pa divām dienām uztaisīs jebkuru imitāciju, — Atamans zināja padomu. — Piķis un zēvele, tā tik būs lieliska izrāde!
Plāns pamazām iezīmējās taustāms.
— Man tomēr liekas, ka Robim sava taisnība — bez manis neiztiks … — pēc īsas apdomas sacīja Lips Tulians. — Pārvaldnieks gaidīs Atamanu pie seifa telpas durvīm, varbūt pat saklausīs ko aizdomīgu… būs man jāņem uz sevis. Uzsākšu valodas un aizvilkšu viņu pēc iespējas tālāk projām.
— Papildinājums pieņemts! — jautri paziņoja Ata- mans. — Tatacl uzskatīsim, ka viss izlemts? Var korķēt vīnu vaļā?
Parabellums atstūma melno katliņu pakausī:
— Es jau nekā, bet Robis?
— Ko tu visu laiku klusē, Robi? — iejautājās arī Dīna.
— Kas tur daudz ko teikt? Kas līdzīgs man pašam bija padomā. Izņemot kādu sīkumu.
— Jau iepriekš pieņemts, — vēlīgi piekrita Atamans.
— Iesi nevis tu, bet Grietiņa.
— Robi, tu neesi pie pilna prāta! — kliedza Atamans. — Atstāt viņu divatā ar apbruņotu sargu! Sievieti, gandrīz bērnu!
— Nudien tā nav šance priekš skuķiem, — Bračka, protams, nostājās Atamana pusē.
— Tieši tāpēc viņa nemodinās aizdomas, — Robis pārtrauca. — Un, kā jau teicu, šoreiz jāizvairās no lieka riska.
— Bet tas, ka Grietiņa riskē, briesmīgi riskē, uz to tev nospļauties. Tev jau tas viegli, tu viņu nemīli!
Robis nobālēja. Tomēr mierīgi atbildēja:
— Te neviens par jūtām nerunā! Ne par tavām, ne par viņas, ne par manām. Grietiņa to izdarīs. Un cauri!
— Ne velna, viņa to neizdarīs! Tas pa spēkam tikai man! Pasaki, ka tu neiesi!
— Es iešu! — negaidot paziņoja Dīna. — Robim ir taisnība. Ataman mīļais . ..
Viņai gribējās piebilst, ka, reiz jau Robis tic viņas spēkiem, tad arī pašai jābūt pārliecinātai. Un šajā mirklī viņa tiešām nejuta šaubas. Baidījās tikai, ka Atamans atkal iekaisīs, un tādēļ apklusa.
Bet Atamans jau bija savaldījies. Ja Dīna ar mieru, kādas viņam tiesības pretoties. Vai tad bailes pazaudēt mīļoto cilvēku nav savā ziņā egoisms? Nauda nozīmē ieročus, ieroči — uzvaru! Agrāk Atamans uzskatīja, ka visdārgākais, ko var upurēt, ir dzīvība, un allaž bija gatavs ziedot to revolūcijai. Tagad izrādījās, ka jāprot upurēt kas lielāks nekā dzīvība.. . Viņš ar vienu rāvienu izvilka pieblīdušo, stingro korķi un aizmeta to tālu prom. Sl kustība mazliet atvieglināja. Tagad viņš bija jau spējīgs apvaicāties mierīgā balsī:
— Un kas notiks ar naudu?
Robis saklausīja piekrišanu un uzelpoja.
— Maisu no bankas iznesīšu es, — viņš paskaidroja. — Caur sētu. Jūs kādu laiciņu aizkavēsiet bankas ierēdņus, tad, it kā nekas nebūtu noticis, atstāsiet ēku pa galvenām durvīm.
— Viens tu nedrīksti iet. Es tevi segšu, — piedāvāja Lips Tulians.
— Es nebūšu viens. Brūveru ielā mani gaidīs Brašais ar drošku. Aizvedīs līdz vienai vietai, kur to mantu noslēpsim līdz septembra sākumam.
— Fausts dabūs sirmus matus, — protestēja Atamans. — Vai tiešām tik ilgi jāmarinē?
— Nekā darīt. Ar vilcienu nav droši, jo kuru katru dienu var sākties dzelzceļnieku streiks. Jāgaida, kamēr «Odins» ies uz Beļģiju.
— Divas nedēļas! — iesaucās Lips Tulians. — Vai tā vieta pavisam droša? — kā jau bijušam bankas darbiniekam, tas viņam rūpēja visvairāk.
— Pilnīgi, — ar uzsvaru atbildēja Robis. — Izņemot mani, tā nevienam nebūs zināma.
— Un ja ar tevi kaut kas atgadās? Vai tas nav vieglprātīgi ?
— Varbūt tev taisnība, — brīdi padomājis, teica Robis. — Vajadzēs aprunāties Federatīvā komitejā.
— Cerams, ka vīnu var iedzert bez Federatīvās komitejas rezolūcijas, — pajokoja Atamans, ar pārspīlētu jautrību vēlēdamies parādīt, ka ir vienis prātis ar biedriem. — Uz mūsu pasākuma izdošanos! — un viņš noglāstīja vēsumā norasojušo pudeles stiklu.
Pieskandienā iešķindējās glāzītes, un šīs līksmās skaņas aizlidoja līdz otrajam sēklim, kur zirgu vilktas kabīnes pasargāja kautrīgākus peldētājus no ziņkārīgiem skatieniem. Nevienam neienāca prātā, ka šie jautrie, bezrūpīgie ļaudis paceļ tostu uz gājienu, kur katrs nepareizs solis jāsamaksā ar dzīvību.
Kaujinieku apspriede Jūrmalā beidzās četros, un tieši pēc divi stundām Rēguss pacēla klausuli:
— Aleksandr Aleksandrovič, zvanu no dzīvokļa numurs divi. Ir svarīgi jaunumi. Brauciet šurp, dienesta telpās nav parocīgi runāt.
Gaidīdams Ļihejevu, viņš piegāja pie aizkārtā loga un pavilka necaurredzamās portjeras mazliet nostāk. Ārā vēl bija gaišs, bet Kaļķu ielas veikalnieki, lai ieinteresētu publiku, jau iluminēja vitrīnas. Arī iepretī, Londonas viesnīcas vestibilā, dega abi lielie kroņlukturi, radīdami tādu kā greznības ilūziju.
Rēguss izstaigāja dzīvokli un visur uzgrieza elektrību. Gribējās spilgtas gaismas, jautra trokšņa, mūzikas, sabiedrības — vajadzēja taču nosvinēt savu uzvaru piemērotos apstākļos. Bet, Ļihejevam atnākot, viņš neko neizrādīja, tuklā seja šķita tikpat neizteiksmīga kā parasti. Kā jau slepenpolicijas priekšniekam piedienas, Rēguss lieliski prata turēt savas jūtas pilnīgā slepenībā. Pat spuldzes atkal bija nodzēstas, izņemot mazo lampiņu blakus atzveltnes krēslam, kuru piepildīja Rēgusa smagās miesas. Viņš laiski apvaicājās:
— Kas jauns?
Ļihejevs izklāja uz galda avīzes «Temps» eksemplāru.