— Nu un? — jautāja Rēguss, kas neprata franču valodu. — Šis Šampions apraksta revolucionāru kungu varoņdarbus. Pareizi uzminēts?
— Un kādos cildinošos toņos. Vai nevajadzētu griezties pie policijas departamenta ar pieprasījumu izraidīt viņu?
Rēguss pasmīnēja:
— Jums liekas, ka viņš kaitīgs? .. .
— Uzdrīkstos būt tādos uzskatos, Ivan Emerikovič, — Ļihejeva balsī vairs nebija pirmītējās pārliecības.
— Ļoti aplami!
— Nesaprotu.
— Viņš taču izdara mums pakalpojumu. Laikam pats to neapjauš, bet tā tas ir. Valdība līdz šim vieglprātīgā kārtā neievēro mūsu nopietnos brīdinājumus, nepiešķir pietiekami plašas pilnvaras un līdzekļus.
— Jūs domājat, ka ārzemju preses raksti panāks galvaspilsētā vēlamo iespaidu? — Ļihejevam šķita, ka viņš ir uz pareizā ceļa.
— Ne jau tieši, — paskaidroja Rēguss. — Bet franči negribēs asignēt Krievijai aizdevumu, kamēr pie mums valda tik nedrošs stāvoklis. Un mums beidzot ļaus rīkoties enerģiskāk. Ir taču smieklīgi, ka līdz šai baltajai dienai Vidzemes guberņā likums nedod tiesības šos noziedzniekus pakārt. Liberālās aprindas baidās, ka tas, raugi, izsauks vēl lielāku rūgšanu prātos. It kā revolūciju varētu apspiest ar glazē cimdiem .. . Un kas labs mūsmājās?
— Nekā sevišķa. Zibens joprojām klusē. Es tur tiešām neesmu vainīgs, Ivan Emerikovič, bija pat jāpārtrauc pratināšana, citādi viņš apklustu uz visiem laikiem. Rīt vai parīt atkal ņemšu priekšā, jebšu jūs varbūt personīgi? …
Rēguss saviebās:
— Pie velna Zibeni! Prom uz cietumu, tagad nav laika ķēpāties ar tādiem sīkumiem! Mums stāv priekšā pa īstam lielas lietas. Nupat runāju ar Brūtgānu …
— Ko šis? — Ļihejevs saspringa.
— Parīt pulksten divos kaujinieki aplaupīs Arējās tirdzniecības banku, — paziņoja Rēguss. — Viņu plāns man zināms visās detaļās.
— Re, cik lieliski! — nopriecājās Ļihejevs. — Ierīkosim slazdu un, kad visi ieradīsies, aizcirtīsim ciet.
— Un kā mēs pierādīsim sabiedrībai, ka viņi taisījās aplaupīt banku? Brūtgānu kā liecinieku izmantot nevaram, viņš mums pārāk svarīgs … Protams, cietumā mēs šos kundziņus iesēdināsim, bet patlaban mums galvenais ir liela brēka. Banka ir mūsdienu templis. Kad visiem kļūs skaidrs, ka revolucionāri apdraud pašu svētāko, katrs, kuram ir kāds īpašums, kaut vai visniecīgākais noguldījums, nostāsies pret viņiem. Liberāļu kungi pirmie sacels trauksmi. Tāpēc mums jānotver kaujinieki ar visu naudu. Lai nepaliek nekādu šaubu!
— Jūs patiešām cilvēks ar vērienu! Tātad mēs apcietināsim viņus pēc iznākšanas no bankas . ..
— Ne tik strauji, Aleksandr Aleksandrovič, man vēl kaut kas padomā. Kā būtu, ja mēs atrastu tikai daļu no laupījuma?
— Tā… tā … — Ļihejevs apsvēra. — Jo lielāks satraukums un sašutums pret laupītājiem.
— Pareizi. Avīzes kliegs, kur palikusi nauda, pieprasīs visenerģiskākos soļus. Un tas atkal nāks mums par labu. Paliks arī kāda kapeika, ko atmest Brūtganam. Kurš tad mūsu dienās aiz tīras pārliecības riskēs savu ādu?
— Vai jums neliekas, Ivan Emerikovič, ka mūsu nesavtība arī prasās pēc maza atalgojuma? Ir tāds nerakstīts likums, ka atradējam pienākas trešā daļa.
Rēguss piemiedza aci:
— Es redzu, jūs neesat muļķis.
SEPTĪTĀ NODAĻA, kurā kaujinieki skaita rubļus un sekundes
Šampions stāvēja pie loga. Pēdējā laikā tas bija kļuvis par ieradumu — viņš to darīja pat brīžos, kad lāgā nezināja, kā pabeigt teikumu, kad izgudroja iespaidīgākus apakšvirsrakstus. Arī tagad, tikko pārbraucis no Liepājas, pat nenomazgājis ceļa putekļus, korespondents apstājās, savā iemīļotajā postenī. Pulkstenis virs Rozentāla juvelieru veikala rādīja tieši pusdivi — laiku, kad visbiežāk redzēja Rēgusu ieejam pretējā mājā. Lai par ko Šampions domāja, viņš nekad neizlaida no acīm šo namu, kas neatvairāmi pievilka kā magnēts. Pavisam neuzkrītoši viņš bija ievācis dažas ziņas no sētnieka. Nekāds Rēguss tur nedzīvo. Vienīgo dzīvokli trešajā stāvā īrē provinces kokzāģētavu īpašnieks, kas tikai retumis iebrauc Rīgā. Neko vairāk korespondents nevarēja izdibināt un tomēr bija pārliecināts, ka aiz aizkariem, kas arī pašreiz nolaisti, mīt kāds noslēpums. Nevar būt, ka deguns viņu maldinātu.
Pie durvīm klauvēja.
— Pasts, Šampiona kungs.
īsa vēstule ar redaktora pašrocīgo parakstu. Jau tas vien liecināja, ka Parīzē ar viņa darbu apmierināti. Vēl skaidrāku valodu runāja pārsteidzoši prāvais čeks, kas izkrita no aploksnes. Bet vislielāko gandarījumu sagādāja «Temps» numurs ar Šampiona korespondenci no Rīgas. Virsraksts «Valsis un bumbu sprādzieni» trekniem burtiem kliedza no pirmās lappuses.
Taču pietika pārlasīt tekstu, lai prieks izzustu. Kas tas? Nevienas rindiņas, pat neviena vārda par piedzīvojumiem slepenpolicijā, par Rēgusa un tā aģentu šausmu darbiem, par apcietināto pārcilvēciskajām ciešanām. Šampions zināja, ka šīs apakšnodaļas taisni visspēcīgākās. Tās tika rakstītas nevis ar melnu tinti, bet nudien drīzāk ar asinīm. Pieckapeiku gabals, ko Rēguss taisījās izsist no viņa deguna, bija vienkārši šedevrs, kas ieietu žurnālistikas vēsturē, un tomēr redaktors to nelaiž cauri.
Domājot par to, ka redaktors būs sagraizījis reportāžu par Liepājā notikušo sadursmi starp armijā iesauktajiem rezervistiem un zaldātiem, korespondents vēl vairāk sadrūma. Jāiziet uz ielas, jāizklaidējas, jāatrod kāds cilvēks, kam izsūdzēt savu sašutumu, varbūt tad kļūs vieglāk. Rusenieks vislabāk saprastu viņu, bet tas, kā par spīti, jau trīs dienas nav rādījies.
Nokāpis lejā, Šampions, kā allaž, uzmeta skatienu namam nr. astoņpadsmit. Tā durvis patlaban vērās vaļā. Spraugā parādījās galva, grozījās uz visām pusēm, it kā ostīdama, vai gaiss tīrs, tikai tad cilvēks iznāca. Kaut kas viņa ārienē Šampionam šķita pazīstams. Lips Tulians, 11u jā, Rusenieka draugs ar laupītāja vārdu! Beidzot cilvēks, kas viņu sapratīs! Un pie viena varbūt izdosies izzvejot kādu informāciju. Rusenieks taču teicis, ka gatavojas kas svarīgs .. .
Šampions grasījās šķērsot ielu, bet viņu aizkavēja kariete.
Kad ceļš bija brīvs, korespondents ieraudzīja Rēgusu. He, he, manu draudziņ, te tu atkal esi. Pagaidi tikai, reiz es nākšu uz pēdām tavām gaitām, gan es iz- sitīšu no tevis piecdesmit franku reportāžu! Un viņš ar pirkstu piedraudēja slepenpolicijas priekšnieka melna
jai mugurai, kas attālinājās tai pašā virzienā kā Lipa Tuliana stāvs. Kurp viņi abi tā steidzas? Kur viņi abi bijuši? Namā nr. astoņpadsmit. Tas vēl neko lielu nenozīmē. Bet ar ko izskaidrot Lipa Tuliana piesardzību, atstājot šo namu? Vai tā rīkojas cilvēks, kas bijis pie fotogrāfā vai pasūtījis jaunu platmali?
Pēkšņi Šampionu pārņēma tāda sajūta, it kā noslēpuma aizkars paceltos. Tur Rēguss tikās ar saviem aģentiem. Tādi konspiratīvi dzīvokļi bija visu zemju policijai. Tātad tā saucamais Lips Tulians ir . ..
Doma vēl nebija izdomāta līdz galam, bet kājas jau naski kustējās pakaļ Lipam Tulianam. Šķūņu ielas stūrī korespondents palēnināja soli, lai neuzdurtos Rēgusam. Par laimi, slepenpolicijas priekšnieks devās tālāk .uz Rātslaukumu, un tagad varēja netraucēti sekot Lipam Tulianam, kura iedzeltenā čičunča žakete attālinājās biržas virzienā.
Šampionam bija grūti paskaidrot, kāpēc to dara. Vienkārši žurnālista instinkts stumdīja uz priekšu, pretī jauniem atklājumiem. Aizmirsts bija viss sarūgtinājums, viņš jau iztēlojās avīžu puikas, kas pārplūdināja Parīzes ielas, satricinādami gaisu spalgiem saucieniem: «Zoržs Šampions atmasko bīstamu provokatoru!» Viņš jau sajuta ciešo rokas spiedienu, ar kuru Atamans pateicas par šo pakalpojumu revolūcijai.