Šo spīdošo perspektīvu iedvesmots, Šampions juta sevī pietiekošus spēkus, lai vajātu Lipu Tulianu līdz pasaules galam. Bet tas nebija nepieciešams — Rēgusa aģents pazuda kādā Jēkaba ielas namā. Izlasījis uz marmora plāksnes «Krievu banka tirdzniecībai ar ārzemēm», korespondents saprotoši pamāja ar galvu: te viņš laikam saņem savus Jūdasa grašus. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, Šampions iegāja ēkā. Bet, pat ja viņš paraudzītos apkārt, nepamanītu slepenpolicistus blakus namu pievārtēs un parādes durvīs — tik labi tie bija paslēpušies.
Operāciju zālē korespondents skatieniem meklēja Lipu Tulianu. Tur jau viņš stāvēja. Bet blakus dāma mēļā samta tērpā ar safjānādas etviju rokās, vai tā nebija Pūrmales jaunkundze? Kur viņa tikusi pie tik elegantas garderobes?
Vēstīdams pusdienu pārtraukumu, noskanēja gongs. Dīna satrūkās, uzbūra uz lūpām nedabisku smaidu un devās pie matētā stikla durvīm ar zeltītu uzrakstu «Privāti». Vēl īsti neattapies no pārsteiguma, Šampions pavadīja viņu skatieniem un ieraudzīja citu pazīstamu seju. Mans dievs, Rusenieka kungs! Lips Tulians, Dīna un Rusenieks. Kopā! Tādā vietā! Ja tā ir nejaušība, tad viņš vairs nav Žoržs Šampions, Francijas labākais žurnālists. Tūlīt viņš būs aculiecinieks nebijušam, pārdrošam pasākumam, par kuru ieminējies Rusenieks. Uzbrukums bankai, kas cits?!
Šampiona rokas drebēja uztraukumā, nosvīda pat degunkniebja stikli. Kas par vienreizēju sensāciju! Acis jau drudžaini klīda apkārt, meklējot tās detaļas, kas piešķīra viņa korespondencēm vienreizējo taustāmību: apkalpotāja ienesa paplāti. .. Glāzes ar kūpošu, zeltainu tēju viegli šķind pret metāliskajiem glāžturiem … Nekā nenojaušot, ierēdņi izvīsta savas sviestmaizes un atkal noglabā somās kārtīgi salocīto pergamenta papīru … Slavenais kaujinieks R. ar šķietamu bezrūpību iebāž roku kabatā, gatavs raidīt no sava nepārspējamā mauzera vienu nekļūdīgu šāvienu pēc otra … Pārējie … Šampions pagrieza galvu, viņa redzes aplokā iekļuva Lips Tulians.
Mans dievs, tas taču provokators! Sakarīgi domāt viņš šai brīdī nespēja, tikai zināja, ka apdraudēti gan paši revolucionāri, gan viņa korespondence.
Šampions metās pie Atamana:
— Rusenieka kungs? …
— Velns parāvis, kā jūs te gadījāties?! Nemaisieties pa kājām!
— Rusenieka kungs, uzklausiet mani, — viņš ieķērās Atamana rokā. — Starp jums ir nodevējs!
Abi bija pazeminājuši balsi. Kaimiņos stāvošs cilvēks varētu sadzirdēt tikai uzbudinātus čukstus.
— Kurš? — nošņāca Atamans.
Uz mēles jau bija Lipa Tuliana vārds, tomēr Šampions norija to. Izrunāt šo vārdu ir tas pats kā parakstīt puisim nāves spriedumu, jo ar nodevējiem kaujinieki izrīkojas bez žēlastības. Bet vai drīkst notiesāt cilvēku bez pierādījumiem, tikai uz instinktīvas nojautas un loģiskas kombinācijas pamata? Nevar noliegt, ka simt gadījumos Šampiona deguns nav viņu pievīlisy taču tieši šajā, simts pirmajā gadījumā varēja maldīties. Kas tad īsti zināms? Ka tajā namā Rēgusam ir konspiratīvs dzīvoklis? Pat tas vēl īsti nav izdibināts. Ka Lips Tulians novērots ieejam un iznākam no šīs mājas? Tas neko neliecina. Šampionu bieži dēvēja par Parīzes patiesāko žurnālistu, jo viņš rakstīja vienīgi par to, ko redzējis savām acīm. Apsūdzot Lipu Tulianu nodevībā, jābalstās uz faktiem, pagaidām turpretī ir tikai aizdomas, un tās pašas balstās uz prāta slēdzieniem. Cita lieta, ja šis cilvēks būtu pieķerts sarunā ar slepenpolicijas priekšnieku vai vismaz redzēts ieejam noslēpumainajā dzīvoklī.. . Lai kādas pūles tas maksātu, nepieciešams visdrīzākā laikā sadabūt tiešus pierādījumus. Bet pagaidām viņam nav tiesību apvainot Lipu Tulianu …
Atamans neprašņāja tālāk — laiks bija pārāk dārgs. Kuru katru mirkli Dīna iznāks no pārvaldnieka kabineta un nokāps seifu kamerā. Tur viņa būs kā slazdā. Brīdināt! Brīdināt, kamēr nav par vēlu!
Aizmirsis piesardzību, viņš skrēja uz matētajām durvīm. Ceļā stājās Robis un it kā sasveicinādamies tā saspieda roku, ka Atamans tikko neievaidējās.
— Kas noticis?
— Mēs esam nodoti. .. Šampions pateica .. . Laikam jau ielenkti . .. Velns parāvis, laid mani vaļā, Grietiņa jābrīdina! — Atamans bija pazaudējis galvu.
Bet Robis nelaida vaļā:
— Nekur tu neskriesi! Atpakaļ savā vietā! Rīkoties saskaņā ar plānu! Un nevienam ne vārda!
Atamans ielūkojās Roba acīs un tajās saskatīja tādu gribas spēku, ka bez ierunas paklausīja.
īsajā mirklī, kamēr Robis bija krampjaini žņaudzis biedra pirkstus, daudz kas tika pārdomāts un izlemts. Ja mēs esam ielenkti, tad šā vai tā jāizlaužas. Bez naudas vai ar — risks gandrīz vienāds. Bet, ja atkāpjamies tukšām rokām, liekam uz spēli bruņotās sacelšanās likteni … Tātad jāizlaužas ar naudu! Kaut vienam vienīgam cilvēkam! Un šim cilvēkam jābūt Parabellumam. Tas ir apdomīgāks par Atamanu, nemaz nerunājot par Bračku, vislabākais šāvējs, sīkstāks par mani — mirs, tomēr naudu nepametīs. Pārējiem jāsedz Parabelluma bēgšana, ja citādi nevar, ar savām dzīvībām . . . Bet vai tiešām citādi nevar? … Var! Ja mūsu starpā nodevējs, tad jāpieņem, ka arī plāns visos sīkumos zināms slepenpolicijai. Bet Rēguss nedara nekā, lai izjauktu pasākumu — neapcietina kaujiniekus bankas priekšā, neie- brūk operāciju zālē. Tātad Rēguss grib viņus izvilināt. Robis nejautāja sev, kāpēc. Viņš tagad risināja tikai pašu tiešāko, pašu nepieciešamāko domu. Un tā skanēja: Rēguss pamatojas uz kaujinieku plānu, viņiem savukārt jāpamatojas uz slepenpolicijas plāniem. Špiki nedrīkst nojaust, ka kaujiniekiem kaut kas zināms, jārada iespaids, ka nekas nav grozīts. īstenībā maza izmaiņa apgriezīs visu otrādi.
Nebija vairs laika paskaidrot biedriem savu nodomu. Un tā arī labāk. Viņiem jābūt mierīgiem, pavisam mierīgiem. Viss būs labi, Robis tikai baidījās, vai Atamana nervi izturēs.
Atamana nervi patiešām bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņam trūka ārkārtēja gribas spēka, kas ļāva Robim šai brīdī saskatīt Dinā nevis mīļoto sievieti, bet vienīgi ierindas kaujinieci.
Atamans redzēja, kā Dīna, pārvaldnieka pavadīta, iznāca no kabineta un pazuda gaitenī. Redzēja Lipu Tulianu, kas viņiem iztālēm sekoja. Redzēja Robi un Pa- rabellumu neuzkrītoši virzāmies uz kāpņu pusi. Vairāk viņš neredzēja nekā. Un tas bija visbriesmīgākais. Roka, aptverot mauzera spalu, vienā mirklī kļuva lipīga. Ausīs dunēja skrejošu soļu troksnis, viņam pat šķita, ka saklausa lejā šāvienus. Robis ir traks, pilnīgi traks! Tā nav varonība, tā ir rotaļāšanās ar Dīnas dzīvību. Pie velna ar visu naudu! Un ja jau, tad vismaz vajadzēja viņu, Atamanu, laist meitenes vietā. Dīna netiks galā! Netiks galā!
Nejēdzīgi bija redzēt svētdienīgi ģērbtā Bračkas smaidošo seju. Gribējās dauzīt tam ar dūri pa galvu, kamēr tas sapratīs briesmas. Bet pagalam nepanesams bija Šampions — tas stāvēja pie pults un ar aizrautību rakstīja savu korespondenci.
Kāpņu telpā Robi sagaidīja Lips Tulians.
— Robi, man ar tevi jārunā divatā. Ļoti svarīgi, — viņš runāja čukstus, lai Parabellums nesaklausītu.
Pagrabā dzirdēja pagriežamies atslēgu un pārvaldnieka balsi: