Atamans rāvās turp. Un tomēr nekustējās no vietas,, kur viņu bija piekalusi Roba pavēle.
Kad Dīnas slaidais stāvs parādījās zāles galā, Atamans pat satrūkās. Velna milti! Sviedrainā roka atlaida mauzera spalu. Tātad tomēr sveika un vesela! Viņš bija gatavs noskūpstīt savu Dīnu. Kaut vai šeit, visu priekšā.
Meitenei uz pēdām sekoja Lips Tulians. Bet kur kavējās pārējie? Arī Dīna to nezināja. Kad viņa atstāja bruņu velvi, sargs un pārvaldnieks jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Kāpēc gan Robim un Parabellumam ievajadzējies atgriezties naudas glabātavā? Dīna nervozēja — kāpēc tik ilgi? . . .
Beidzot viņi iznira kāpņu galā. Abi ar maisiem, — atzīmēja Dīna. Tātad, tomēr nolēmuši paņemt visu naudu. Un pareizi darījuši — gan jau noderēs. Meitenei neienāca prātā, ka atlikušās banknošu paciņas nespētu piepildīt veselu maisu . . .
Un nebija arī laika lauzīt galvu — vajadzēja rīkoties. Tikai sekundi vēlāk par pārējiem Dīna pacēla savu mazo brauniņu.
— Rokas augšā! — nodimdēja Parabelluma dobjais bass.
— Un mazliet veicīgāk, brālīši! — Bračka tik ilgi bija klusējis, ka vienkārši vairs nespēja.
Kā aiz diedziņa raustīti ampelmaņi, panikas pārņemtie ierēdņi pielēca kājās. Gaisā uzšāvās kādas divdesmit rokas. Un kas tik tajās nebija! Tējkarotītes un apakštases, no kurām sīkām straumēm tecēja atdzisusi tēja, sviestmaizes un salvetes. Kasieris nepaguva atraut kumosu no mutes un tā ir sastinga ar vistas kāju zobos. Visjocīgāk izskatījās Šampions — kreiso roku viņš konspirācijas dēļ turēja augstu virs galvas, bet ar labo turpināja rakstīt korespondenci:
«Drāmas pirmais cēliens, kas risinājās pazemē, laimīgi beidzies. Patlaban ceļas priekškars otram cēlienam: uz skatuves mēs redzam statistus — bankas darbiniekus ar paceltām rokām. Varu jums apliecināt, ka tas nav nemaz tik patīkami, jo arī es atrodos līdzīgā stāvoklī. Slavenais kaujinieks R., kuru lasītājs atcerēsies no iepriekšējām korespondencēm, pāri manai kreisajai ausij paņēmis uz tēmēkļa galveno ieeju. Cits kaujinieks — pavisam jauns puisis ar tādām kurpēm, kādas bija modē Pasaules izstādes laikā, — apsargā otras durvis, acīm redzot, papildu izeju. Šī aina sevišķi iespaidīga tādēļ, ka krasi kontrastē ar mierīgo ielu, kas saskatāma caur logiem. Ir pusdienas pārtraukums, un šis iestāžu kvartāls gandrīz pilnīgi izmiris. Neaizmirstams efekts: saules stari, krizdami patumšā bankas zālē, zeltī kaujinieku mauzerus. Tas vispār ir krievu revolucionāru iemīļotākais ierocis. Vienīgi vīram, kas ar savu drūmo ārieni atgādina melnsvārci, ir parabellums, bet drosmīgajai kaujiniecei D. — brauniņš. Visu skatieni pievērsti vadonim — neparasti garam jauneklim ar maigu un reizē enerģisku seju, kuru var uzskatīt par šejienes nacionālo tipu. Un šim vienkārši, lai neteiktu trūcīgi, ģērbtajam revolucionāram pie kājām maiss, kurā atrodas vesela bagātība!
Notiek kas līdzīgs kaujas apspriedei. Diemžēl nesaprotu vadoņa vārdus, jo viņš runā man svešā latvju valodā. Bet pēc tramīgās izteiksmes revolucionāru sejās nojaušu jēgu. Drama draud pārvērsties traģēdijā — mēs esam ielenkti! Tā es jau domāju. Nupat pamanu, ka lietoju «mēs» «viņu» vietā. Lasītāji man piedos — es ārkārtīgi uztraucos. Interesanti, kā vadonis izkļūs no šīs vairāk nekā kutelīgās situācijas.
Lūk, viņš jau dod attiecīgus rīkojumus. Tie ir aprauti un valdonīgi. Man atliek tikai apbrīnot mieru, ar kādu kaujinieki izturas šai brīdī. Liekas, viņi neatzīst nekādus šķēršļus .. .
Trīs vīri ieņem kaujas pozīciju iepretī galvenajai ieejai. Vadonis, uzmetis maisu uz pleciem, dodas uz pretējām durvīm. Arī viņš, kaut uzņēmies visbīstamāko uzdevumu, neizrāda nekādas uztraukuma pazīmes. Pa ceļam pat apstājas un pārmijas dažiem vārdiem ar garmataino revolucionāru, kuru pie pirmās tikšanās uzskatīju par krievu rakstnieku Gorkiju, bet patlaban uzskatu par kaut ko citu. Lai lasītājs man neņem ļaunā, ka neizsakos konkrētāk, bet šai tēmai ceru veltīt vienu no savām nākamajām korespondencēm.
Vadonis jau pazudis aiz durvīm. Aizturu elpu. Tūlīt dzirdēsim šāvienus. Bet nē, klusumu iztraucē tikai pakavu dimdoņa, kas pamazām attālinās.
Pagājusi vesela minūte, kurā nekas nav mainījies. Un tagad sākas: trīs vīri ar slaveno pagrīdnieku R. priekšgalā atrauj stiklotās parādes durvis un izskrien ārā. Klusā iela kā uz burvju mājienu atdzīvojas. Gandrīz no katras pievārtes dzird šāvienus. Tur paslēptie slepenpolicisti mēģina aizsprostot bēgļiem ceļu. Nejauša lode sadrumstalo logu un, gandrīz skārusi manu labo ausi, ieurbjas panelī. Kaujinieki atbild ar nāvējošu uguni. No afišu staba aizsegas kā apgāzta muca izveļas policists un nokrīt garšļaukus uz bruģa. Ormaņa zirgs sāk trakot un metas uz priekšu. Šo apstākli izmanto visjaunākais kaujinieks. Ielēcis joņojošajos ratos, turpinādams šaut uz visām pusēm, viņš izlaužas no aplenkuma. Nelīdz arī tas, ka saskrien policijas papildspēki — jauneklis jau izzudis skatieniem.
Pašlaik esmu spiests pamest R. viņa liktenim un atkal pievērst lasītāju uzmanību zālei, kur esam atstājuši pēdējos divus kaujiniekus. Ar parabellumu apbruņotais revolucionārs pa visu apšaudes laiku nav pamirkšķinājis ne ar aci, viņa ierocis uzmana katru bankas ierēdņu kustību.
Lūk, viņš kaut ko pasaka meitenei, kas manāmi pārdzīvo kaujas norisi, pasit maisu padusē un virzās uz papildu izeju. Meitene seko viņam — atmuguriski, joprojām apdraudēdama ierēdņus. Spraugā vēl pazib brauniņa stobrs, tad durvis aizveras.
Lasītāji, cerams, būs jau sapratuši kaujinieku taktiku. Apšaude piespieda policiju savilkt visus savus spēkus bankas priekšā, un tādā kārtā izdevās nemanot iznest pa pakaļdurvīm otro maisu.
Tikmēr apšaudīšanās Jēkaba ielā apklususi. Operāciju zālē ieskrien divi apbruņoti slepenpolicisti. Pārbiedētie ierēdņi, nenogaidot pavēli, automātiski atkal paceļ rokas. Kad pārpratums noskaidrojies, visi trokšņainā barā dodas lejā, kur risinās dramas epilogs. Izrādās — kaujinieki paņēmuši līdzi seifu kameras atslēgas. Caur lodziņu gan var saredzēt sasieto pārvaldnieku un sargu, bet nav iespējams tikt viņiem klāt. Lai atmūķētu durvis, jāatved no cietuma divi slaveni kramplauži.
No slepenpolicistiem, kuri viens aiz otra saplūst bankā, uzzinu, ka kaujinieks R. pazudis bez vēsts. Arī viņa biedriem izdevies izbēgt. Trūkst noteiktu ziņu vienīgi par vadoni, kura vajāšanu uzņēmies slepenpolicijas priekšnieks Rēguss personīgi. Grūti paredzēt, kāds būs šīs divkaujas iznākums. Ceru, ka varēšu par to pastāstīt rītdienas korespondencē.»
ASTOTA NODAĻA, kurā Robis vāc ziedojumus Pestīšanas armijai
Dienas vidus. Saules stari svilina Brūveru ielas akmeņus, karsē karietes jumta melno laku. Šķiet, tā gaida braucējus. Bet cilvēks, kas patlaban tuvojas, neiekāpj, tikai palūdz važonim uguni un atkal aiziet Lēruma ielas virzienā. Kučieris pagriežas, pieliek muti pie lodziņa, caur kuru parasti mēdz saņemt rīkojumus, un ziņo:
— Visi jau bankā.
Rēguss, kas kopā ar Ļihejevu sēdēja aiz aizvilktajiem aizkariem, pamāja ar galvu. Viss līdz pēdējam sīkumam paredzēts — trijjūgs pagriezts uz Smilšu ielas pusi (pa šaurajiem Zviedru vārtiem netiks cauri pat vieglā droška, kas tepat blakus gaida Robi ar naudas maisu). Daži vīri, pārģērbušies par krāvējiem, katram gadījumam novietoti spīķerī. Viņu uzdevums — atgriezt Robi no biedriem, ja pretēji visam, kas zināms par uzbrukuma plānu, viņa bēgšanu tomēr segtu. Vārtus uzmana slepenais, kas sēž uz bukas.