Karietē bija neciešami tveicīgi. Ļihejevs nolika šaujamo klēpī, lai atpogātu svārkus, Rēguss slaucīja sviedrus.
— Ko viņi tur pindzelējas?! — viņš īgni norūca. — Es viņiem radīju vislabvēlīgākos apstākļus . . .
Atkal iestājās spiedīgs klusums. Nez kā iemaldīju- sies muša riņķoja ap Rēgusa sviedraino seju un beidzot apsēdās uz gaļīgā deguna. Viņš gribēja to aizgaiņāt, bet roka palika pusceļā — kāds gara auguma cilvēks ar maisu uz muguras izskrēja no vārtiem un ielēca ormaņa ratos. Tā izskats saskanēja ar Brūtgānā aprakstu. Robis! . .. Rēguss tikko apspieda apmierinātu izsaucienu.
Slepenpolicijas priekšnieks ļāva Robim pabraukt garām. Tikai tad kariete sakustējās. Iegriežoties Smilšu ielā, Rēguss pameta skatienu atpakaļ. Neviens kaujinieks nesekoja, tātad viss noritēja saskaņā ar plānu.
Trijjūgs, protams, varētu viegli iedzīt ormaņa ratus, bet Rēguss nesteidzās. Daudz izdevīgāk sekot Robim, kuram nav ne jausmas par draudošajām briesmām, līdz kādai klusākai vietai un atņemt laupījumu bez liekiem lieciniekiem.
Pēkšņi Jēkaba ielas pusē atskanēja šāvieni. Nolādēts! Viņa ļaudīm taču pavēlēts arestēt revolucionārus bez trokšņa . . . Sis tracis vēl izjauks visus nodomus. Bet Robim, acīm redzot, nav radušās aizdomas. Viņš nemaz neapgriezās un pie pontontilta mierīgi apstādināja drošku, lai samaksātu pārcelšanās naudu.
Likās, ka viss notiek kā uz pasūtījuma. Atstājusi aiz sevis ļaužu pilno Šoneru ielu, droška nogriezās Raņķa dambī. Piemērotāku vietu par šo kluso rajonu nevarēja vēlēties. Un Rēguss pavēlēja kučierim uzšaut zirgiem.
Bet arī Roba zirģelis piepeši metās aulekšos un attīstīja gluži negaidītu ātrumu. Droška pazuda aiz Kalnciema ielas stūra. Kad Rēguss un Ļihejevs atkal saskatīja ratus, tie bija tukši.
— Aleksandr Aleksandrovič, liec tūlīt ielenkt rajonu! — pavēlēja slepenpolicijas priekšnieks un steidzīgi izrāpās no karietes.
Bet Ļihejevs nepaklausīja — viņš bija pamanījis droškā maisu, kuru kaujinieki bēgšanas panikā pametuši liktenim. Rēguss pārgrieza virvi.
Maiss atvērās. Nauda! Bet nē, banknošu vietā viņi ieraudzīja nodzeltējušus, skaitļu ailēm pārklātus papīrus.
— Piesmieti kā puikas! — lādējās Rēguss, savā niknumā izgāzdams maisa saturu uz ielas.
Ar šķindoņu kaut kas nokrita uz bruģa. Seifu kameras atslēgas.
… Robis bija pārliecināts, ka Brūveru iela saņems viņu ar ložu krusu. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tikai melna kariete ar aizvilktiem aizkariem sekoja uz pēdām. Sākumā viņš nodomāja, ka slepenpolicija grib viņu nogriezt no pārējiem, bet jau pirms pontontilta uzminēja Rēgusa īsto nolūku. Nu ko, jo labāk. Špiki jāaizvilina pēc iespējas tālāk, lai novilcinātu Parabelluma tvarstīšanu.
Nav viegli pagriezt muguru vajātājiem, kas var kuru katru mirkli izšaut, un izlikties nekā nemanām. Vienmērīga pakavu klaboņa liecināja, ka kariete necenšas samazināt attālumu. Bet Raņķa dambi tā pēkšņi taisīja strauju izrāvienu. Ilgāk vazāt viņus aiz deguna nav iespējams, jāmūk.
— Tagad! — sauca Robis, kad droška iegriezās Kalnciema ielā.
Brašais pirmais izlēca no trakā skrējienā traucošajiem ratiem, Robis pēc tam. Lēciens nebija diez cik veiksmīgs — Robis pakrita. Kad piecēlās, Brašo vairs neredzēja. Sodīdams savu neveiklību un noberzto kāju, Robis meklēja glābiņu tuvākajā namā. Ievērojis pirmajā stāvā plaši atvērtas durvis, viņš metās iekšā un tikai pēc tam apjēdza, ka iekļuvis Pestīšanas armijas sapulcē.
Ļaužu bija daudz, varēja nemanot ienirt pūli. Korālim piebalsoja tikai daži sanāksmes apmeklētāji, lielum lielajam vairākumam nerūpēja vis dvēseļu glābšana, bet karstā vira ar plāno baltmaizes riecienu, ko izsniedz pēc dievkalpojuma. Dalībnieku sastāvs nebija viengabalains — te redzēja gan profesionālus ubagus, kas, azaidu gaidot, kādā kaktā spēlēja «zolīti», gan klaidoņus, kas cerēja uz bezmaksas naktsmājām, gan dažas streikojošu strādnieku sievas ar bērniem, kuras šurp atdzims izsalkums.
Pamanījusi jaunu seju, misijas māsa iespieda Robim saujā žurnālu ar daudzsološu nosaukumu «Glābšanas riņķis». Viņš atrada sev vietu uz sola un ņēmās to šķirstīt. Tā kā rajons droši vien ielenkts, visprātīgākais kavēties te pēc iespējas ilgāk. Pirmā lappuse iepazīstināja ar Rīgas misijas darbību:
«Rīgas ielu misijas mērķis sniegt morālisku atbalstu
abējāda dzimuma personām, kas nomaldījušās no pareizā ceļa vai izrāda slieksmi uz tikumisku pagrimumu, glābt viņas no laiskuma, žūpošanas un izvirtušas dzīves. Ielu misijas brāļi un māsas apmeklē netikumības perēkļus, vispagrimušākās slēptfives un tautiskas tējnīcas, rīko sapulces, izved pārrunas ar zemu kritušajiem un uzņem savā patversmē personas, kurām nepieciešama tikumiska ietekmēšana.»
Ziņģe beidzās. Sākās cita — lūgums Jēzum uzņemt grēciniekus savā klēpī. Robis neklausījās, viņa prātu arvien vēl nodarbināja uzbrukums bankai. Vai panākts tas, ko gribējis? Vai, Parabellumam un Dinai iznākot pa papildu izeju, Brūveru iela bijusi brīva no špikiem? Visvairāk rūpēja divi jautājumi — vai Parabellumam izdevies aizvest un noglabāt ieroču naudu, vai Dīna ir drošībā. Varēja gadīties visādi neparedzēti kavēkļi . . .
Pamazām nervi nomierinājās, saspringtie muskuļi atslāba. Viņu pārņēma nogurums, tāda kā miegainība, ko veicināja dziedāšana. Robis izstiepa garās kājas ērtāk un, paslēpis seju aiz atvērtā žurnāliņa, ļāvās atelpai. Bet acis atkal un atkal pievērsās durvīm — vai tiešām slepenajiem ienāks prātā meklēties pa pestīšanas tempļiem? Pagaidām Robis jutās kā dieva azotē. Taču cik ilgi te var kavēties? Agrāk vai vēlāk sapulce beigsies, dalībnieki izklīdīs, arī viņam būs jāatstāj patvērums. Nav arī nekādas nozīmes lūkot caur sētām izkļūt uz citas ielas. Bez šaubām, ielenkts viss kvartāls. Aģenti nepametīs savus posteņus, kamēr nebūs dabūjuši viņu rokā, stāvēs kaut augu nakti.
Izskanēja pēdējā dziesma. Tie, kas nepazina šejienes kārtību, ar skubu uztrūkās no soliem, lai pirmie piekļūtu pusdienu katlam. Bet nekā! Tagad nāca pati svarīgākā programas sastāvdaļa — dvēseļu glābšana. Bungām rībot, kancelē uzrausās sprediķotājs brālis Kun- dziņš — kalsens vīrs, kas ar netīru, stīvu apkakli, saburzītu kravati, trubiņu biksēm un nedzītu bārdu vēlējās apliecināt piederību pie darba tautas. Varens runātājs, tas visvisādi locīja balsi, te paceldams to līdz pērkonīgam dārdam, te pazeminādams līdz stabulēšanai:
— Brāļi un māsas! Nav lielāka grēka par slinkošanu. Jau dievs tas kungs teicis: «Vaiga sviedros tev būs ēst savu dienišķo maizi.»
Kāds ubags, acīm redzot, pastāvīgs brīvpusdienu tiesātājs un tādēļ labs bībeles pazinējs, sauca no vietas:
— Bet Jēzus ir teicis: «Ņemiet piemēru no dieva putniņiem. Ne tie sēj, ne tie pļauj un tomēr ir paēduši.»
Brālis Kundziņš dusmās piesarka, tomēr drīz attapās:
— Tas zīmējas uz tiem, kurus pats radītājs no dzimšanas apveltījis ar savām dāvanām, kurus izraudzījis cēlākiem mērķiem. Bet jums jāpatur prātā gudrie vārdi: «Nevis slinkojot un pūstot tautu dižā godā ceļ!» — sprediķotājs izslēja kaulaino rādītāja pirkstu gaisā un piedraudēja klausītājiem: — Nevis slinkojot un pūstot! Bet kas mums jāredz? Bezdievju sakārdināti, strādnieki pamet darbu un izlaiž savas miesas laiskumā. Jūs, kas esat aizmirsuši šo mācību, drebiet un trīciet no debesu sodības! Jo dievs tas kungs ir teicis: «Barga būs mana atriebība, un liela būs zobu klabēšana.» Visas Ēģiptes mocības novelsies uz jūsu grēcīgajām galvām. Tāpēc es lūdzu jūs, mīļie brāļi un māsas, kamēr jūs neesat galīgi iestiguši grēku zaņķī, izdzeniet velnu kārdinātāju no savām sirdīm! Atgriezieties uz patiesības ceļa! Kurš grib atvieglināt savu sirdsapziņu?