— Es! Es, — tūlīt atskanēja šņukstu nomākta balss.
— Lai brālis panākas uz priekšu! — aicināja sprediķotājs.
Līdz kancelei izspraucās sīks, lunkans vīrelis. No viņa zaglīgajām acīm ritēja lielas asaras.
— Es esmu liels grēcinieks tā dieva priekšā, — viņš sūdzējās, ar dūrēm dauzīdams krūti. — Es allaž nodevos slinkumam, jau bērnu dienās, kad māte sūtīja mani ravēt bietes, es izvairījos no darba. Un tā es grimu arvien dziļāk nolādētajā grēku purvā. Velna mācība atrada manī auglīgu augsni. Es biju viens no tiem, kas kūdīja lētticīgos streikot un tīkot pēc svešas mantas. Bet nupat man rādījās šķīstā jumprava Marija un sacīja: «Slēgti tev būs paradīzes vārti. Tev nebūs miera ne šajā dzīvē, ne viņējā.» Ak kungs, vai tu vari man piedot?
Sprediķotājs likās varen aizkustināts, nokāpa no kanceles un sirsnīgi kratīja grēku sūdzētājam roku.
— Brāli, kā tevi sauc? — viņš jautāja mitrām acīm.
— Sņoriņš. Svimpulis Šņoriņš, — tas elsa.
— Vai dzi, ir gan liekuļi! — čukstēja Roba kaimiņiene — liela sieviete ar sarkanām veļas mazgātājas rokām. — It kā viņš vārdu nezinātu … Es jau trešo reizi noskatos šos kumēdiņus.
— Liela ir tā dieva žēlastība, brāli Sņoriņ, — mierināja sprediķotājs. — Neaizmirsti, tu vēl vari izpirkt savus grēkus. Ej līdzi māsai Emmai un pavēsti visiem par savu brīnišķīgo redzējumu, — un viņš iedeva Sņoriņam dažus «Glābšanas riņķa» eksemplārus un dziesmu lapiņas.
Māsa Emma pakāra kaklā katliņu ziedojumu vākšanai un abi, smīnu pavadīti, izgāja no zāles. Robis sekoja līdz durvīm un pārliecinājās, ka uz ielas špiki.
— Ņemiet piemēru no brāļa Šņoriņa! Kurš vēl grib izsūdzēt savus grēkus un atgūt dvēseles mieru?
Robis paspēra soli uz priekšu. Skaļā balsī viņš aizsāka:
— Brāli un māsas, uzklausiet mani! Arī pār mani ir nākusi apskaidrotība. Es liedzu paklausību labajam saimniekam, kas žēlīgi ļāva man vaiga sviedros pelnīt dienišķo maizi. Es savā dumpīgajā prātā gribēju, lai paēduši būtu tie, kas sēj un pļauj .. .
Brālis Kundziņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu apslēpto izsmieklu. Bet to nedrīkstēja izrādīt, labāk ātrāk tikt vaļā. Pat neuzprasīdams vārdu, viņš atlaida Robim visus grēkus:
— Ej ar mieru, dārgo brāli …
Robim nemaz nebija pa prātam atstāt zāli vienam. Nevainīgi blisinādams acis, uzrunāja sapulci:
— Nē, man nebūs miera, iekams nebūšu uzvedis uz īstā ceļa visas maldīgās dvēseles . ..
Redzēdams, ka lieta labi nebeigsies, sprediķotājs uzsauca vistuvāk stāvošajai misijas loceklei:
— Māsa Anna, ko jūs gaidāt? Ņemiet viņu un ejiet ātrāk. Dievs ar jums!
Vecīgā māsa paķēra Robi zem rokas. Bet viņš vēl negāja:
— Un kur ir dziesmu teksti? — pavisam nekaunīgi noprasīja viņš.
Beidzot abi atradās uz ielas.
— Jūs tik dvēselīgi runājāt, — sarkstot atzinās māsa Anna. — Ar jūsu daiļrunību mēs savāksim vairāk par citiem. Es parūpēšos, lai jūs pēc tam krietni paēdinātu . . .
Robis neatbildēja, jo bija ieraudzījis tuvojamies špiku. Ciešāk pieķērās māsai un ņēmās murmināt pātarus. Slepenais nepievērsa uzmanību svētajam pārim. Toties nākamais, kas dežurēja uz stūra, cieši ielūkojās zaļoksnējā jauneklī, kuram nemaz nepiestāvēja misijas brāļa loma.
Robis uzskatīja, ka šoreiz vislietderīgāk pielietot Atamana paņēmienu. Viņš piegāja špikam klāt un, pasniedzis dziesmu lapiņu, aicināja:
— Brāli, sargies no tikumiska pagrimuma! Tai vietā, lai žūpotu un nodotos izvirtušai dzīvei, ziedo kādu artavu labam mērķim.
Špiks kaut ko krieviski atrūca. Bet, dodamies tālāk, Robis juta, ka tas nāk nopakaļ.
Ko darīt? Izraut revolveri un ņemt kājas pār pleciem? Iznākums visai nedrošs. Pirmais šāviens atsauks šurp aģentus, ar kuriem, šaubu nav, mudž visa apkārtne. Nu ir iekšā ar visu dziesmu grāmatu, — nodomāja Robis un pasmaidīja — tik ļoti šis izteiciens atbilda stāvoklim. Pagaidām jāturpina tēlot, gan jau radīsies kāda izeja. Un tā patiešām radās.
Aizvilcis māsu uz Āgenskalna parku, kura smilšainais laukums bija ļaužu pilns, Robis uzelpoja. Kur cilvēki, tur ir glābiņš.
— Tie ir tie paši streikotāji, — teica māsa Anna. — Mēģināsim atpestīt viņu dvēseles no maldiem.
— Tūlīt, — un Robis skaļā balsī uzņēma dziesmu.
Tāpat kā daudzas piektā gada dziesmas, arī šī bija
pielāgota visiem pazīstamai baznīcas melodijai.
Raug, raug, kā aug ar katru brīd' Šis cīnītāju bars! To acīs svēta uguns spīd, To rokās pasaul's svars.
Robis zināja, ko clara. Špiks vārdus nesapratis, toties sapratīs tie, uz kuru atbalstu viņš cerēja. Kas par to, ka personīgi viņš šeit nevienu nepazīst — šajās nemierīgajās dienās strādnieki nekad neatteicās palīdzēt strādniekam.
Špiks nezināja, kas tā par ziņģi, tikai redzēja, kādu iespaidu tā atstāj. Kā sausās pakulās mesta dzirksts dziesma uzšāvās varenā liesmā, pārņēma visu parku, izskrēja uz ielas. Ļaudis saslēdzās rindās, pirksti sažņaudzās dūrēs, visu acīs iedegās spītīgā uguns, kuru aģents tik labi pazina un no kuras tā baidījās. Bet šoreiz viņš neatkāpsies. Viņš vairs nešaubījās, ka misijas brālis ir Robis, par kura notveršanu priekšniecība izsolījusi prāvu apbalvojumu. Kaut būtu jādodas pašā ellē, šis nolādētais buntavnieks jādabū rokā. Un tad ar visu ģimeni prom uz Jaltu, Krimas siltajā saulītē pie vīna glāzes aizmirsīsies visas Rīgas jezgas. Atgriežoties viņš, protams, vairs nebūs ierindas aģents, kam dienu un nakti jāsalst uz ielas, kas nekad nav drošs par savu ādu. Nē, viņš sēdēs mājīgā telpā un visā omulībā pratinās šos bandītus, kurus medīs citi. Un no šīs nākamās labklājības viņu atdalīja tikai daži nieka metri.
Neizlaizdams no acīm Roba galvu, kas bojai līdzīgi peldēja ļaužu jūrā, slepenpolicists metās pūlī. Tomēr uz priekšu netika. Neviens neko neteica, neviens nepacēla roku, bet allaž ceļu aizsprostoja plata krūts, nejūtīga pret sitieniem. Viņš izmēģinājās citā vietā, bet atsitās pret tādu pašu valni. Visapkārt bija izsmiekla pilnas sejas, un šīs dziesmas, kas drebināja gaisu, dunēja ausīs. Un Robis, tuvs, tomēr nesasniedzams, strādnieku mūra ielenkts, tikmēr nesteigdamies attālinājās … Vai tiešām būs jāpalaiž cerība uz naudu, paaugstinājumu? Aģents iebāza roku kabatā, lai izvilktu ieroci, un … vairs nedabūja to ārā. Arī otro nespēja pakustināt — strādnieku pleci un elkoņi tā saspieda, ka pat elpot kļuva grūti.
— Dziedi, kverkšķi! — kāds uzkliedza. — Vai tad pret dievu to kungu nemaz bijību nejūti?
— Palīgā! — viņš sauca pēdējiem spēkiem, jo tikt savai svilpei klāt nebija nekādu izredžu.