— Ķeceri! — priekšā soļojošais apgriezās, pārkrustījās un iesita viņam sejā. — Antikristi
No visām pusēm durstīja, grūda, dunkām dzina uz priekšu. Gājiens, kuram pievienojās arvien jauni demonstranti, bija iznācis ielā. Aiz niknuma, sāpēm un elpas trūkuma aģentam viss sagriezās — strādnieku muguras un pakauši, namu sienas, laternu stabi. Pūlis nesa viņu uz priekšu, grūstīja un mīcīja un ar pēdējo, pašu spēcīgāko triecienu iesvieda kādā pievārtē. Pierē viņš sajuta punu, kaut kas žņaudza kaklu. Misijas naudas vācele! Aklā niknumā špiks svieda to pakaļ garām soļojošajām rindām un izrāva svilpi. Svilpienu alarmēti, saskrēja gorodovoji un slepenpolicisti, kas nevarīgiem skatieniem bija pavadījuši demonstrāciju.
— Apturēt! — gārdza aģents.
Okolodočņiks noplātīja rokas:
— Mēs te esam bezspēcīgi. Ja vēl izsauktu kazakus, tad varbūt…
— Ātrāk, ātrāk! — elsa aģents. — Šis garais bum- bists jāapcietina!
Kāds metās nopakaļ. Okolodočņiks pārlaida nedrošu skatienu demonstrācijai, kas jau sastāvēja no daudziem simtiem:
— Kurš tad īsti?
— Tas tur! — kliedza aģents un pēkšņi aprāvās.
Robis bija pazudis.
DEVĪTĀ NODAĻA, kurā uguni apkaro ar ūdeni
Rīgā bija divas stacijas. Dvinskas vakzāle, no kurienes Orlas dzelzceļš un citas līnijas uzturēja satiksmi ar Krievijas pilsētām un apgabaliem, un Tukuma vakzāle Kārļa ielā, kur bez piepilsētas vilcieniem pienāca arī sastāvi no ārzemēm. Šeit patreiz valdīja neaprakstāma kņada, jo gandrīz vienlaicīgi pie perona bija pieripojuši divi vilcieni. Pirmais, ar gala mērķi Varšava, tagad uzņēma pasažierus, otrais atveda braucējus no Kurzemes pilsētiņām, miestiem un kūrvietām. Abas lokomotīves- smagi elsoja, piepildīdamas nojumi ar dūmu un tvaika mutuļiem. Vējš dzina tos cilvēkiem acīs un degunā,, spieda atvērtajās mutēs sievām, kas skaļiem saucieniem piedāvāja tirgū neizpārdotos baltos dzidros un grafen- šteinus:
— Ņemiet, kundzene! Sulīgi, gardi kā medus. Ņemiet par puscenu, lai tikai nebūtu jāved atpakaļ!
Tikpat enerģiski savus pakalpojumus izkliedza nesēji- ekspreši ar sarkanām cepurēm un «Rīgas arteļa» spēka vīri, kas valkāja zilas galvas segas. Tomēr visveiklākie bija stacijas kalpotāji baltos priekšautos. Kā skudras viņi rāpoja pa garajiem pakāpieniem, kas apjoza vācu konstrukcijas vagonus, spraucās visās durvīs, vilka saiņus pa atvērtajiem logiem un bez kautrēšanās grūstīja tos, kas paši stiepa savas paunas. Daudz cienīgāk uzvedās viesnīcu sulaiņi. Soļodami gar sastāvu, viņi vācu un krievu mēlē centās sev pievērst iebraucēju uzmanību.
— Apmetieties viesnīcā «Trīs rozes»! Solīds nams pašā centrā ar pirmšķirīgu virtuvi!… «Kolumbia»! «Ko- lumbia»! Istabas cenā ietilpst arī brokastis!… «Frankfurte pie Mainas»! īpašnieks Juliuss Macigs par mērenu maksu sniedz vislielākās ērtības un ģimenes pansijas noskaņu!
Pazīstamo viesnīcu kalpotāji pat nevīžoja piepūlēt balsis. Novietojušies redzamākajās vietās, viņi turēja virs galvas izkārtnes ar apzeltītiem burtiem un nešaubījās, ka nosaukumi «Hotel de Rome», «Sankt Petersburg» un «Metropole» runās paši par sevi.
Un tiešām, gandrīz visi, kas izkāpa no guļamvagoniem, devās šai virzienā. Te bija muižnieku ģimenes, kas, pametušas savas muižas un pilis, meklēja patvērumu pilsētā. Tēvi augstos šņorzābakos, zaļos vamžos un mīkstās platmalēs, ar divstobreni uz pleca mēģināja radīt iespaidu, ka atgriežas no kārtējām medībām. Toties viņu brangās madāmas nespēja noslēpt panisko baiļu izteiksmi. Satraukti izskatījās arī vecākie dēli, kas, ievērojot tradīciju, studēja Vācijas universitātēs, bet brīvdienas mēdza pavadīt muižā, lai uzbarotos tēva maizē un paamizētos ar apkārtnes meičām. Vienīgi pašas jaunākās atvases, kuras veda pie rokas franču vai angļu guvernantes, nelikās ne zinis par kādiem tur trauksmainiem laikiem. Ievērojuši uz perona kustīgu maisu, no kura atskanēja žēli kviecieni, divi samta uzvalciņos tērpti palaidņi žigli pārgrieza auklu. Un tagad sivēns, negaidot atsvabināts no vandzības, īpašnieces vaimanu pavadīts, metās bēgt. Ticīgo svītas ielenkts, peronā parādījās slavens Varšavas rabīns. Zālamana garā atrisinājis vairākus sasāpējušus rituāla jautājumus un iekasējis savai popularitātei atbilstošo prāvo honorāru, viņš tagad taisījās atceļā. Izvairīdamies sastapties ar pretējā dzimuma pārstāvju skatieniem, rabīns raudzījās gaisā un tikai pēdējā mirklī pamanīja, ka izbiedētais sivēns atradis patvērumu zem tumšā kaftāna, kas sniedzās līdz potītēm. Un te pēkšņi visa cienība bija vējā — tas taču nešķīsts kustonis, kuram ticība aizliedz pat pieskarties! Vicinādams saritināto, melno lietussargu, viņš metās uz priekšu un, pazaudējis melno zīda micīti, uzrausās tuvākā tamburā, no kurienes apbēra visus neticīgos gojus ar tīri nebeidzamu lāstu krusu.
Tikai daži komivojažieri piegrieza šim starpgadījumam vērību. Lai kā steigdamies, viņi brīdi pakavējās, lai papildinātu ar jaunu stāstu savu anekdošu krājumu, bez kura vispār nespēja doties ceļā. Tiesa, pēdējos mēnešos tā paretāk izdevās noslēgt veikalus, bet pat plūdi nevarētu viņus atturēt no klientūras apmeklēšanas. Toties īsti ziedu laiki tagad bija apdrošināšanas sabiedrību aģentiem, sevišķi tiem, kas solīja atlīdzināt ugunsgrēkos pazaudētās vērtības.
Trokšņainajā, raibajā barā, kas viļņoja vakzālē, redzēja arī oficierus raitnieku pavadībā. Vieni, kas pēc atvadu rauta neizskatījās diez cik kareivīgi, devās uz attālākiem garnizoniem. Citi, uzvilkusi parādes mundierus un nospodrinātus zābakus, domās jau izbaudīja priekšā stāvošo atvaļinājumu un labprāt ļāva čigānietēm sev pazīlēt, vai sirds dāma viņiem bijusi uzticīga, vai sagaidāms dienesta pakāpes paaugstinājums.
Neko labu nākotne nesolīja trūcīgi apģērbtajiem Polijas un Lietuvas laukstrādniekiem, kas ar saviem nožēlojamiem bundulīšiem aplenca pēdējo vagonu. Viņiem nebija nedz biļešu, nedz arī naudas, bet uz mājām jātiek … Mērojuši tālo ceļu cerībā nopelnīt kādu rubli pie ražas novākšanas, šie nelaimīgie tagad nezināja, ko uzsākt. Baumas, ka ari Kurzemē un Vidzemē rūgst, gan bija aizklīdušas līdz viņu ciemiem, bet vai tāpēc labība
nav jānovāc? Analfabēti būdami, viņi nelasīja avīzi un šogad, tāpat kā katru sezonu, atbrauca šurp. Un te nācās pārliecināties, ka darba nav un nebūs.
Starp abiem sastāviem drūzmējās tik daudz dažādu ļaužu, ka Rēgusa aģentiem nenācās grūti palikt nepamanītiem. Paslēpušies aiz avīžu kioska, iespiedušies stabu ēnā, civilā tērpušies slepenpolicisti pavirši lūkojās pasažieros. Šodien viņiem bija jāmeklē viena vienīga noteikta persona — Parabellums. Un pēkšņi tas parādījās, tik pēkšņi, ka nevarēja saprast, vai viņš izkāpis no vagona vai tikai grasās aizbraukt.
Ieraudzījusi savā priekšā plecīgo vīru, kas, neskatoties uz melnajiem garīdznieka svārkiem, nemaz neatgādināja dieva tā kunga kalpu, paveca mūķene pārmeta krustu un žigli kāpās atpakaļ. Arī špiki kādu brīdi nespēja attapties no pārsteiguma. Bez tam viņam nebija maisa, kuram priekšniecība pavēlējusi pievērst sevišķu uzmanību. Bet viss pārējais saskanēja — gan melnais katliņš un smagnējā gaita, gan pelēkās acis zem sirmajām uzacīm. Viņš!
Sazinājušies galvas mājieniem, špiki pārgāja uzbrukumā. Viņi tuvojās no visām pusēm, taču tik piesardzīgi, ka pat daudzās bruņotās sadursmēs rūdītais Parabellums nepamanīja šo kustību. Viens stiepa laucinieka koka lādi, otrs slēpa seju aiz atšķirta «Baltijas Vēstneša», citi bija pārģērbušies par nesējiem un stacijas dežurantiem. Visslīpētākais slepenpolicists valkāja dzelzceļa žandarmērijas formas tērpu un ar to pilnīgi iekļāvās vakzāles parastajā ainavā. Negaidot viņi metās virsū.