Parabellums pat nepaguva izvilkt ieroci. Sākumā viņš vispār nekā nesaprata, izjuta tikai milzīgu smagumu uz muguras, krūtīm, pleciem, bet iekšā tādu tukšumu, kas paralizēja katru pretestību. Iekritis… Un tad apziņā iedzēlās ass dūriens. Kaut kas auksts, metālisks bija pieskāries labajai rokai. Dzelži! Nē, viņš neļaus vēlreiz sevi ieslēgt šajās nolādētajās važās! Tad jau labāk likt sevi nogalināt uz vietas. Viņš ar tādu spēku rāva roku atpakaļ, ka abi slepenie, kas to bija turējuši, atlidoja sānis. Gan uzklupa citi, bet tos kā zobena cirtiens nopļāva dzelžu vaļējais gals.
četri špiki kā dēles bija piezīdušies mugurai un kreisajai rokai. Pietrūka elpas, divi žņaudza kaklu, acu priekšā riņķoja sarkani un melni apļi. Kaujinieks nepadevās. Vilkdams ienaidniekus sev līdzi, viņš aizstreipuļoja līdz kioskam un ar visu savu nastu atmuguriski uzvēlās sienai. Vaidi, kaut kas nobrīkšķēja, spiediens atslāba. Tai pašā brīdī Parabellums ierēcās kā ievainots lācis — slepenie bija izmežģījuši kreisās rokas locītavu.
Tagad cīņa turpinājās ar divkāršu niknumu. Parabellums vairs nemēģināja izvilkt ieroci — šajā burzmā tas neko lielu nelīdzētu. Tikai cēla labo dūri un kā kalēja āmuru trieca pret uzbrucēju galvām. Arī špiki neķērās pie pistolēm. Nošaut Parabellumu būtu tīrais nieks, bet vispirms jāizdibina, kur tas licis maisu.
Ass sitiens apdullināja Parabellumu — kāds bija uzrāpies kioska jumtā un no turienes zvēlis pa galvu. Nākošajā mirklī viņš gan atvēra asinīm pārplūdušās acis, bet par vēlu. Špiki jau bija nogāzuši viņu gar zemi. Vēl dzīvais kamols, kam pārbiedētie pasažieri pašķīra ceļu, vēlās pa peronu, taču Rēgusa aģentiem kopējiem spēkiem izdevās aizvilkt Parabellumu līdz dzelzceļa žandarmērijas telpām. Viņu iegrūda tumšajā arestantu kamerā un aizslēdza durvis. Tikai tad varēja atviegloti uzelpot.
Trīcošām rokām vecākais aģents nocēla telefona klausuli un pieprasīja Rēgusa numuru:
— Rīkojums izpildīts, jūsu augstdzimtība! No mūsu puses cietuši… / .
— Vai maiss atrasts? — pārtrauca slepenpolicijas priekšnieks, kuru nekas cits neinteresēja.
— Nebūt nav.
— Nolādēts! — izlamājās Rēguss. — Maiss katrā ziņā jāatrod. Pārmeklējiet visu vakzāli, aizturiet abus vilcienus, varbūt viņš kaut kur pametis! Tūlīt pats būšu klāt!
— Klausos! Rīkojums tiks izpildīts. Pieliksim visas pūles, — aģents padevīgi sasita papēžus, bet slepenpolicijas priekšnieks jau bija pakāris runājamo stobru.
… Pagāja desmit minūtes, piecpadsmit — Parabellums gulēja nekustīgi. Viņš domāja. Raudzīdamies mazajos, pelēkajos gaismas kvadrātos, kurus uz grīdas iezīmēja aizrestotais logs, kaujinieks sev atkārtoja vienu un to pašu smago domu: esmu uzvarēts, drīz pa etapu nokļūšu tai pašā ellē, kurp esmu zvērējis nekad vairs neatgriezties, atkal sāks žvadzēt nolādētā ķēde …
Tikai pamazām līdz prātam izurbās atziņa, ka špiki steigā viņu nav pat sasējuši. Parabellums pagriezās uz sāniem, mēģināja atbalstīties uz kreisā elkoņa. Tas tik spīvi iesmeldzās, ka aizrāvās elpa. Tad lēnām cēla labo roku uz augšu. Nekas. Pirksti gan drebēja, bet klausīja. Tajos bija vēl pietiekami daudz spēka, lai sataustītu padusē paglabāto ieroci.
Nu viņš no jauna jutās vīrs. Veltīgi Rēguss cer tikt pie naudas maisa. Tas tik labi paslēpts, ka neviens neatradīs. Neviens, izņemot pašu. Tāpēc katrā ziņā jāizlaužas. Vienīgā iespēja nogaidīt, līdz atvērs durvis. Labi, ka špiki nekā nezin par revolveri. Lai domā, ka viņš nav apbruņots! Parabellums atbalstīja muguru pret sienu un uzvilkās sēdus. Citos apstākļos kaujinieks spētu palikt šādā stāvoklī veselu diennakti. Katorgas gadi pieradinājuši ne tikai izlikties aizmigušam, bet pa īstam ieslīgt tādā kā aizmirstībā. Taču šodien Parabcllumā trīsēja katrs nervs, katrs nervs satracināti kliedza: «Izlauzties! Izlauzties!» Un tieši tas pazudināja.
Tikko durvis pavērās, Parabellums izšāva, izšāva pirms laika. Špiki izrādījās manīgāki, nekā gaidīts, — durvis tūdaļ aizcirtās. Nolādēts, pārsteigt neizdevās. Nu vairs nav ko zaudēt.
Parabellums pacēla revolveri un nospieda sprūdu. Atkal šāviens baismi atbalsojās tukšajā kamerā. Neskatoties uz pustumsu, viņš ne mirkli nešaubījās, ka ķēris atslēgu. Atliecis ķermeni atpakaļ, ar kāju pagrūda durvis. Tās tomēr nepakustējās — droši vien aizkrampētas vairākām bultām. Mierīgi un sistemātiski, kā jau kalējam klājas, Parabellums izpētīja stenderi. Atkal nodimdēja šāviens. Dēļi skaldījās, šķembas lidoja uz visām pusēm. Šoreiz durvis zem zābaka spēriena krietni salīgojās, bet arvien vēl turējās pretī. Nu ko, vajadzēs izšaut pa trešam lāgam.
Gaitenī sacēlās traka kņada. Svilpieni. Aprauti saucieni. Skrejošu soļu dipoņa. Dzirdēja sabīdām barikādes. Attapušies arī špiki atklāja uguni. Lode saskrambāja vaigu. Piespiedies kameras sienai, Parabellums atkal pielādēja ieroci. Tad sadzirdēja Rēgusa balsi:
— Nobijušies, ko! Nevarat ar vienu razbainieku tikt galā! Uz priekšu! Saņemt viņu ciet!
Bet tas nebija nemaz tik viegli. Rēguss gan paguva paslēpties aiz tērauda plates, bet blakus nāves agonijā elsa viens no viņa komisāriem. Ievainoti tika divi policisti, atsitusies pret bruņām, rikošeta lode iestrēga slepenpolicijas uzrauga Pāvusa elkoņa locītavā. Laikam tā bija skārusi artēriju, jo asinis šļāca kā no geizera un aptraipīja Rēgusa balto kreklu. Ieraudzījis sarkanos traipus, slepenpolicijas priekšnieks ar lāstu metās ārā.
Paklausīdami pavēlei, dzelzceļa žandarmi sīki pārmeklēja abus vilcienus. Tā kā Rēguss ar gudru ziņu neizpauda Parabelluma nesamā saturu, viņi alņēma pasažieriem visu, kas kaut aptuveni atgādināja maisu, neapstājās pat pasta saiņu priekšā. Un tagad īpaši atvēlētā vakzāles telpā glabājās laucinieku paunas un jūrnieku buru drānas kules, tirdzniecības uzņēmumu sūtījumi un visdažādākie maisi — ar gurķiem un kartupeļiem, āboliem un oglēm, papīra, audekla un ādas, pīti un šūti. Apkārt drūzmējās īpašnieki un izvirda savu sašutumu.
Šī aina, protams, nespēja uzlabot Rēgusa garastāvokli. Skaidrs, ka šeit nekā neatrast. Vienīgais pareizais ceļš, lai tiktu pie naudas, — piespiest Parabellumu runāt. Robim maisā tās nebija — tur diemžēl nevarēja būt divu domu. Slepenie vienprātīgi liecina, ka trīs kaujinieki lauzušies no bankas tukšām rokām, ja neskaita revolverus. Sievietei šāds smagums tā kā nebūtu pa spēkam. Bankā viss ticis apgriezts otrādi un izvandīts. Velti. Palika tikai šis anarhists… Rēguss sažņaudza dūres. Viņš nešaubījās, ka izspiedīs no Parabelluma atzīšanos. Bet vispirms tas jāpadara nekaitīgs.
Žandarmērijas iecirknī tikmēr nekas nebija mainījies. Nealkdami līst lauvu bedrē, policisti aprobežojās ar to, ka turēja Parabellumu iesprostotu. Ļihejevam, kas bija atsteidzies no pārvaldes, ienāca prātā paskatīties caur logu. Policisti bez trokšņa pieslēja kāpnītes, vecākais, kuru Ļihejevs izraudzīja šim uzdevumam, uzrāpās līdz restēm. Iekšā nekas nepakustējās, neatskanēja pat visniecīgākais troksnis. Viņš ielūkojās. Parabellums sa- kņupis tupēja kaktā, revolveris gulēja uz ceļiem.
— Jūsu labdzimtība… — iesāka policists.
No Parabelluma stobra izšāvās asa liesmiņa. Tas ari bija pēdējais, ko policists savā mūžā redzēja.