Выбрать главу

—    Šķirojiet, šķirojiet vien, man nav žēl, tikai ātrāk, kamēr Lips Tulians nav ietupinājis mūs visus, — ņir­gājās Atamans.

Robis, kas visu laiku nebija novērsis skatienu no sienas pulksteņa, kļuva arvien nervozāks. Līze nenāca. Viņš centās apspiest savu nemieru par Dīnu un pilnīgi iekļauties šai sarunā, kurai vajadzēja izšķirt cilvēka lik­teni. Tas izdevās tikai pa daļai, un Atamana pēdējie vārdi viņu galīgi satracināja.

—     Izbeidz, Ataman! Kurš tad galu galā ar putām uz

lūpām brēca, ka Lips Tulians neatsverams, ka bez viņa neiztikt?! Bet tu jau nemīli atcerēties to, kas tev nepa­tīk! Tagad zini tikai vienu — Lips Tulians ir nodevējs. Bet kur ir tieši pierādījumi?

—    Kādi tev vēl vajadzīgi pierādījumi? — iekaisa Atamans. — Kas tad ir nodevējs? Tu? Dīna? Parabel­lums? Bračka? Es varbūt?

Gribēdams novērst sadursmi, Mauriņš iejaucās:

—    Kas jums vispār zināms par šo Lipu Tulianu?

Robis uzskaitīja: kādu gadu darbojies «Atriebēju»

pulciņā, pirms nedēļas apcietināts Vērmaņparkā un Ata­mana atbrīvots.

—     Maz tas nav, — teica Mauriņš, — bet arī ne pā­rāk daudz.

—     Nu re, vai neteicu?! — sauca Atamans. — Uzdo­diet man, es viņu likvidēšu — viens divi.

—    Tikai ne tu. Rīt no rīta es ar Lipu Tulianu tiekos pie Ķīšezera.

—    Kādā sakarībā? — jautāja Mauriņš.

—    Tā savādi sanāca. Viņš man bankā gribēja kaut ko īpaši paziņot. Bet laika nebija, paguvu tikai nolikt javku.

—    Tās var būt lamatas. Katram gadījumam iesaku paņemt līdzi dažus puišus.

—    Tas neko nedod. Ja jau tur ir slazdi, labāk, lai iekrītu es viens pats. Galu galā es viņu esmu iesaistījis pasākumā, un šī putra jāizstrebj man pašam.

—    Ne velna tu neiesi, — uzbudinājās Atamans.—Tā ir mana vaina, un iešu es!

—    Tas ir mans pienākums. Kā grupas vadītājs es atbildu par Lipu Tulianu.

—    Tieši kā grupas vadītājs tu nedrīksti velti riskēt.

—    Nē, Ataman, tu esi pārlieku straujš, — Mauriņš izšķīra jautājumu. — Tu jau iepriekš esi pārliecināts par Lipa Tuliana vainu un tieši tādēļ nederi uzdevumam. Šai ziņā es vairāk paļaujos uz Robi.

—     Labāk aptraipīt savas rokas ar viena cilvēka asi­nīm nekā apdraudēt daudzus, — Atamans neatlaidās.

Mauriņš piecēlās:

—    To Robis pats zina. Lips Tulians pazīst jūs, viņš var izsekot jūsu gaitas un javkas ar citiem biedriem,

apdraudēt visu organizāciju. Ja nāksi pie atziņas, ka viņš vainīgs, nekādas svārstīšanās — mēs nedrīkstam apdraudēt ieroču sūtījumu un līdz ar to visu sacelšanos.

Mauriņš aizgāja — viņam bija jāsteidzas uz Federa­tīvās komitejas sēdi. Robis un Atamans palika divatā. Nemiers bija sasniedzis tādu pakāpi, ka viņi pat nesa­runājās. Abi domāja vienu un to pašu — kas noticis ar Dīnu, kur viņa tagad? Vairākas reizes Atamans gribēja traukties projām, bet Robis ar varu viņu atkal apsēdi­nāja. Kad Līze beidzot pārradās ar vēsti, ka Dīna sveika un vesela, Atamanu vairs nevarēja savaldīt.

—     Uz kurieni?

—    Pie Dīnas, protams! Man taču sirds nav no ču­guna.

—    Vai tu tiešām nesaproti? Mums tagad jāievēro visstingrākā konspirācija! Labāk būs, ja mēs kādu laiku nesastopamies. Pat uz komūnu drīksti nākt tikai ārkār­tējā gadījumā. Un, ja tev rūp Dīnas drošība, nekādā ziņā netiecies ar viņu!

2

Iznācis Aleksandra bulvārī, Robis ieraudzīja, ka no piestātnes patlaban atiet tramvajs ar zaļu izkārtni. Otrais numurs — tieši tas, ar kuru jābrauc. Parasti viņš visai reti lietoja šo moderno satiksmes līdzekli. Ne tikai lai taupītu trīs kapeikas, par kurām māsu Dreifogeļu ēdienu veikalā varēja dabūt ūdensklinģeri un piedzert klāt sto- piņu piena. Vispār, pie lauku svabadības pieradis, Robis nemīlēja kāpt tramvajā, kur jutās kā sprostā. Bet šoreiz bija tāda skuba, ka viņš steidzās pakaļ vagonam — va­jadzēja taču pirmajam ierasties satikšanās vietā Ķīšezera krastā un izpētīt apkārtni, lai neiekristu slazdos.

Ielēcis un apsēdies pie pašām durvīm, viņš turpināja risināt savu domu.

Mauzeris, kura svaru citkārt nemaz nejuta, šodien svinam līdzīgs gulēja kabatā. Drīz aptvere būs par vienu patronu vieglāka, pasaule par vienu cilvēku nabadzīgāka. Bet tas nebūs nekāds zaudējums, ja šis cilvēks ir node­vējs. Likdams pats ik brīdi savu dzīvību uz spēles, Robis

nevilcinājās atņemt to citam, ja tas pelnīts. Lai jau re­akcionārās avīzes — gan pašu mājās, gan ārzemēs — kliedz par revolucionāru mežonībām … Cīņa paliek cīņa, tā nepazīst žēlastības. Viņu nomāca nevis nepieciešamība izpildīt smago pienākumu, bet bailes izdarīt kļūdu. Var­būt uz nāvi notiesātais tomēr nav vainīgs …

—     Palūgšu kungu iegādāties biļeti.

Robis atjēdzās un pasniedza zaļā formas tērpā ģērb­tajam konduktoram savu pārsēšanās biļeti. Izklaidīgi iekniebis caurumu papīritī, tas jau grasījās atdot, tad tikai ievēroja biļetes krāsu:

—    Jūs nepareizi iekāpāt. — Šoreiz konduktors vairs negodināja Robi par kungu. — Te ir pirmā klase.

Vagons ne ar ko neatšķīrās no otrās klases. Tie paši cietie sēdekļi, tās pašas reklāmas pie griestiem: Reinera kafejnīca ieteic nogaršot savu firmas marku — Berlīnes kūkas un angļu strīpkūkas, brūzis «WaldschloBchen» piedāvā alu un zelteri. Acīm redzot, triju kapeiku star­pība pastāvēja tādēļ, lai prastā tauta nekāptu smalka­jiem kungiem uz varžacīm. Tikai tagad Robis ieraudzīja, ka visi braucēji labi ģērbti. Arī tie tūlīt lika sevi manīt. Izdzirdējusi konduktora vārdus, pārsteidzoši izkaltusi dāmiņa ar lieliem zelta auskariem neapmierināti sarauca degunu, uzlūkoja Robi caur lorneti un aizvainota bērna balstiņā spiedza:

—     Kaut kas tāds!…

—     Konduktor, nekavējoties izsēdiniet ārā! — uzstā­jās viņas tuklais pavadonis, kareivīgi vicinādams sariti­nāto mednieka avīzi «Neue Baltische Waidmannsblātter», kas saderēja ar zaļo, spalvoto cepuri.

—    Nekā darīt, vajadzēs jums pārkāpt blakusvāģi, — un konduktors paraustīja zvana auklu.

Kad tramvajs pieturēja, Robis veicīgi pārsēdās, klu­sībā lādēdams savu aizmāršību, kas pievērsusi viņam lieku uzmanību. Vainīga bija tā pati doma, kas vajāja visu laiku: vai patiešām nāves sods, kuru viņš grasās izpildīt, ir pelnīts? Robis mēģināja izbēgt savām šau­bām, ielūkodamies pretī sēdošā pasažiera avīzē. Taču lasītājs tīšu prātu salocīja loksni tā, lai burti uzbāzīga­jam kaimiņam rādītos ar kājām uz augšu. Tad Robis pavērās ainavā. Viegls vējš šūpoja skārda izkārtnes —

zelta kliņģerus, sarkanās desas, sudraba atslēgas, uz kurām lēkāja saules zaķīši. Jaukā, siltā augusta diena uz brīdi izkliedēja drūmo noskaņu. Bet Aleksandra ielas veikalus nomainīja Miera iela ar savām kapsētām, kas atkal uzvedināja Robi uz mokošajām domām. Tās viņu tirdīja arī ceļā no gala piestātnes līdz zirgu bānītim. Šoreiz Robis bija piesardzīgāks un jau pa gabalu nopē­tīja braucējus.

Vieni, spriežot pēc tirgus groziem, piederēja pie topo­šās Ķeizarmeža vasarnīcu kolonijas un atgriezās mājās ar iepirkumiem. Citi devās uz ūdeņiem. To liecināja ap­jomīgās somas, no kurām vietvietām līda ārā sieviešu peldtērpu mežģiņotās apmales. Kamēr kučieris iekasēja naudu, abi zirgi — melnis un bēris — nesteidzīgi gre­moja auzas. Notiesājis savu devu, bēris neatlaidīgi centās iebāzt galvu sava kaimiņa tarbā. Sākumā melnis tikai kratīja galvu, beidzot meklēja glābiņu bēgšanā. Arī bēris sāka rikšot.