Šai mirklī no priedāju pavēņa atdalījās stāvs un ielēca ripojošajā vagonā — Lips Tulians. Jau pēc dažiem soļiem kučieris uzrāpās uz bukas un, nešpetni šķendēdamies, apstādināja zirgus. Viņš taču nedrīkstēja pieļaut, ka šis rijīgais lops izjauktu visu braukšanas sarakstu …
Robis bija paguvis paslēpties aiz pārbrauktuves sarga būdas. Tagad skaidrs, ka Ķīšezera krastā viņš neieradīsies pirmais. Tomēr palika vēl iespēja nerādīties Lipam Tulianam acīs un neuzkrītoši sekot, lai pārliecinātos, vai klajums ap zvejnieka šķūni nav aplenkts.
Beidzot nodimdēja zvans, kas agrāk laikam bija kalpojis uz kāda prāmja, bet tagad karājās virs bukas. Atskanēja pātagas švīkstoņa, kučiera «ņjo, nelabie!», un bānītis devās ceļā. Reiz izkustināts, vagons tīri raiti ripoja pa sliedēm.
Robis paātrināja gaitu un, soļodams priežu ēnā, neatpalika no vagona. Netālu no nākošās pieturas mežs beidzās; kamēr kučieris pārdeva jaunpienākušiem braucējiem biļetes, Robis gulēja grāvmalā. Zālē čīpsli- nāja neredzami radījumi, liels, raibs taurenis, gandrīz skardams matus, riņķoja ap galvu, kairā vaivariņu smarža kutināja nāsis, viss bija dzīvības pilns.
Bet divdesmit soļus tālāk sēdēja nāvei nolemts cilvēks. Vainīgs vai nevainīgs?
Zirgu bānītis atkal sakustējās. Pūlēdamies neieslīgt savā ierastajā, ātrajā gaitā, Robis devās nopakaļ.
Pēkšņi pakavu dipoņa lika atskatīties. No pilsētas puses aulekšus tuvojās uniformēts jātnieks. Dabiski, pirmā doma — policists. Spriežot pēc steigas, tas dzinās kādam pakaļ. Varbūt viņam? Robis mierīgi pieplaka resnai priedei. Kas tur ko sevišķi uztraukties? Viņš taču nebija viens, biedrs mauzeris arī šoreiz palīdzēs. Jātnieks jau atradās blakus. Tagad redzēja — rumaks ir neapseglots, jātnieks valkā tādu pašu formas tērpu kā bānīša un tramvaja konduktori — arī elektriskais ielu dzelzceļš piederēja zirgu bānīša akciju sabiedrībai.
Pieturas vietā jātnieks panāca vagonu un noliecās pie kučiera, kas jau sāka pārdot biļetes, tad, skubinādams zirgu ar delnas plikšķieniem, aizauļoja tālāk.
Ūsainais kučieris pakasīja pakausi, brīdi noraudzījās pakaļ, izvilka no kabatas vērša pūsli, kas kalpoja par mahorkas repi, un uztina ļuļķi. Tikai pēc tam piegriezās pasažieriem:
— Bānītis tālāk neies. Feierams! — viņš uzsauca zirgiem, izjūdza tos, bet pats apgūlās mežmalā, nelikdamies vairāk ne zinis par braucējiem.
Neizrādīdami sevišķu pārsteigumu vai sašutumu, pasažieri izrāpās no vagona. Bez liekas jautāšanas viņi zināja, ka sācies streiks.
Daži griezās atpakaļ, uzņēmīgākie nolēma kājām mērot ceļu līdz peldiestādei. Pastāvīgos Ķeizarmeža iemītniekus uzņēma garām braucošās karietes.
Sekodams Lipam Tulianam, Robis ielas līkumā atskatījās. Kučieris bija aizmidzis, nekustīgais vagons tagad atgādināja tukšu dārza lapeni. Kamēr viņi soļoja pa kolonijas galveno šoseju, nebija grūti palikt nepamanītam. Bet tad Lips Tulians iegriezās mežā, kas sniedzās līdz pat ezeram. Uzdevums sarežģījās, jo viņš brīžiem apstājās un ilgi raudzījās apkārt. Vai nu gribēja pārliecināties, ka slepenie ir savās vietās, vai vienkārši meklēja pareizo taku. Drīzāk mēģināja orientēties svešajā silā — lai cik vērīgi Robis izpētīja katru ieplaku, katru grāvi, nekā aizdomīga neredzēja. Beidzot Lips
Tulians sasniedza smilšaino klajumu un tāpat kā pirmīt paskatījās uz visām pusēm. Tad atslēja muguru pret šķūnīša sienu un aizkūpināja papirosu.
Uzvedībā nebija nekā neparasta, tomēr Robis nesteidzās parādīties. Gulēdams lankā starp diviem smilšu « pauguriem, viņš vēroja apkārtni. Vējš zuzēja piekrastes meldros, no tālienes sakarsētais gaiss atšūpoja peldētāju tikko sadzirdamās balsis, ezera vidū pie tīklu bojām melnoja dažas zvejnieku laivas. Nekur nekas nepakustējās. Tikai sīkie vilnīši trina liedagā uzvilkto laivu pret smiltīm.
Ne jau bez nodoma viņš par satikšanās vietu bija izvēlējies šo vientuļo un attālo stūri, kur reti iemaldās gājēji. Brīvais, smilšainais klajums deva iespēju jau no tālienes ievērot katru aizdomīgu kustību. Šodien Robis taisījās spert vēl vienu piesardzības soli — izmantot laivu, kas te vienmēr stāvēja.
Nogaidījis minūtes piecpadsmit, viņš uzcēlās pilnā augumā un devās pie Lipa Tuliana:
— Liekas, mežā ir slepenie! Vai šaujamais ir klāt?
— Protams! — Un Lips Tulians strauji parāva uz augšu roku, kurā pazibēja piedurknē paslēptais ierocis.
Šo triku, kuru, spriežot pēc dēku literatūras, mēdza lietot slavenais vārda brālis, Lips Tulians bija mācījies vairākus mēnešus un likās sevišķi lepojamies ar to.
— Mēģināsim izsisties vai sagaidīsim viņus šeit?
Tai vietā, lai atbildētu, Lips Tulians norādīja uz
laivu.
Drīz viņi jau atradās labu gabalu no krasta un varēja pārredzēt visu ezeru. Protams, neviens nesekoja. Robis to jau zināja iepriekš, jo mežā nebija pamanījis vajātājus, tikai izgudrojis šo viltību, lai pārsteigtu un samulsinātu Lipu Tulianu. Bet cerētais rezultāts izpalika — Lips Tulians ne ar ko sevi nenodeva. Tieši otrādi, rīkojās tā, kā pats Robis būtu šajā situācijā uzvedies. Tātad pierādījumu joprojām nav. Aizdomīgi šķita vienīgi tas, ka Lips Tulians viņa paziņojumu uzņēmis tik mierīgi, it kā ar kaut ko līdzīgu būtu rēķinājies.
— Dīvaini, ka izdevies mūs izsekot, — Robis beidzot teica, cieši lūkodamies otram sejā.
Lips Tulians vēlreiz paskatījās krastā un ievilka airus.
— Es tikai brīnos, ka pats nekā neesmu manījis, — viņš atpogāja kreklu, lai atvēsinātu ķermeni.
— Iespējams, ka būšu maldījies, — Robis mainīja taktiku. — Man likās, ka krūmos kaut kas kustas.
— Laikam vējš … — Lips Tulians aizsmēķēja. No straujās airēšanas pirksti viegli trīcēja. Bet varbūt ne tikai no tās . . . Pilnīgi negaidot, viņš piebilda: — Lai gan, jāatzīst, kaut ko tādu biju paredzējis.
— Paredzējis? Uz kāda pamata?
— Tu vēl jautā … Mēs taču nebijām vieni, kad tu bankā pateici satikšanās vietu. Visi biedri varēja dzirdēt. Un viens no viņiem ir nodevējs, — pēdējos vārdos- izskanēja nesatricināma pārliecība.
— Ko tu runā? — Roba pārsteigums nebija liekuļots.
— It kā tu pats nezinātu, — Lips Tulians pamazām iekaisa. — Kāpēc tad banka bija ielenkta?
— Un to tu saki tikai tagad?
— Es jau gribēju tūlīt brīdināt, bet bankā tu man neļāvi tikt pie vārda… Agrāk nevarēju — uzzināju pašā pēdējā mirklī.
— Klāj vaļā! Kas tev zināms?
Lips Tulians iemeta izsmēķēto papirosu ūdenī un tūdaļ aizkūpināja jaunu:
— Redzi, tas ir garš stāsts . . . Atceries mūsu pirmo tikšanos? Pēc tam mēs ar Atamanu gājām pie tā žurnālista pēc mauzeriem. Es franču valodu nesaprotu un aiz gara laika raudzījos pa logu. Skatos, pa ielu nāk kāds tips un ienirst pretējā nama durvīs. Tā kā pazīstams būtu, bet neparko nevaru atcerēties. Pazinu tikai, kad viņš parādījās pie loga — trešajā stāvā — un nolaida aizkarus. Rēguss!
— No kurienes tu pazīsti slepenpolicijas priekšnieku? — pārtrauca Robis.
— Viņš bija klāt Vērmaņparkā, kad mani apcietināja. Vēl piegrūda savu spalvaino dūri pie deguna un teica: «Ar tevi es nodarbošos personīgi. Tad redzēsim, kas paliks pāri no tavas skaistās frizūras.» — Lips Tulians noskurinājās. — Vārdu sakot, viņš iegāja šai namā.