Rēgusa ļaudis pietiekami labi pazina Atamanu, lai apzinātos, ka sākt vajāšanu būtu bezcerīgi. Un galu galā šoreiz viņu tiešais uzdevums taču bija apcietināt Dīnu Pūrmali.
. . . Meitenes apsardzībai atstātajam aģentam neienāca prātā, ka Dīna var pretoties. Arī viņa nedomāja izmantot vispārējo apjukumu bēgšanai. Šai mirklī meitene domāja tikai par vienu — palīdzēt Atamanam. Nevērojot špika pacelto ieroci, viņa pieskrēja pie loga un, segdama drauga atkāpšanos, abām rokām ieķērās rāmī. Nospriedis, ka arī meitene taisās lēkt laukā, aģents, cik vien jaudas, rāva viņu atpakaļ, bet velti. Dīna pat nemanīja, ka viņu velk, nejuta sāpes — ķermenis bija sastindzis kā krampī, pirksti ar tādu spēku žņaudza stenderi, ka nagi, urbdamies kokā, nolūza. Visa dzīve bija sarukusi līdz nelielajam pagalma četrstūrim, kur katrs sīkums rādījās pārdabiskā spilgtumā. Lūk, stikla drumstalām nosētais asfalts, lūk, salauztais rāmis, kas šķita pienaglojam pie zemes notriekto aģentu. Un, lūk, blakus Atamans — nekustīgs, izplestām rokām. Pirmajā mirklī Dīnai likās, ka Atamans ir miris, nekad vairs necelsies, un sirdi ieplūda tādas bēdas, it kā viņa pēkšņi būtu palikusi gluži viena uz pasaules. Bet tad, it kā gāzdamās tukšā traukā, asinis atkal iešlācās sirdī — Atamana pirksti sakustējās. Atbalstu meklēdami, tie slīdēja pa asfaltu. Viņš dzīvs! Lēnām, ar mokām Atamans piecēlās un, vilkdams savainoto kāju, aizstreipuļoja līdz mūrim.
Šai brīdī Atamans bija pilnīgi neaizsargāts mērķis. Taču aģents pie šaušanas netika, jo Dīna joprojām aizsprostoja logu un tādējādi izglāba draugam dzīvību.
. . . Piesardzīgi izmetis parasto līkumu, Robis iegāja pagalmā un paskatījās uz augšu. Trešā stāva malējā logā stāvēja pudele — zīme, ka komūnā viss kārtībā. Kopš Parabelluma apcietināšanas viņš bija uzskatījis par nepieciešamu ieviest šādu signalizāciju. Līdz šim nekas gan neliecināja, ka konspiratīvais dzīvoklis būtu izsekots. Tomēr, ja pastāv nodevība, — un par to patlaban diemžēl vairs nav jāšaubās, — komūnai Stabu ielā agrāk vai vēlāk draud iekrišana. Tādēļ Robis pēdējās divas dienas veltīja jaunas mītnes meklēšanai.
Kāpjot pa trepēm, otrajā stāvā skatiens apstājās pie plāksnītes «Krieviņ». Ja agrāk bija šķitis, ka šī sagadīšanās apdraud pašu drošību, tad nu nācās atzīt, ka drīzāk otrādi — viņu dēļ varēja iegāzties kaimiņi.
Līze attaisīja durvis neparasti klusi. Pielikusi pirkstu pie lūpām, viņa ievilka Robi virtuvē.
— Atamans … Atnāca ievainots. Pārsēju, tagad guļ, — stiprāk nekā jebkad Līzes balss pauda apbrīnu, ko viņa izjuta pret Atamanu.
Robis uz pirkstgaliem iegāja krēslainajā istabā un klusi apsēdās. Durvis uz blakustelpu bija vaļā. Dzirdēja, kā Atamans nemierīgi grozās gultā. Tad viņš ierunājās,
un Robis tā ir nesaprata, vai tie ir murgi vai saruna ar sevi.
— Nolādēts! — šis vārds skanēja drīzāk pēc vaida nekā pēc lāsta. ■— Aizveda garām . . . Tik tuvu, ka pietiktu izstiept roku … Manu Bīnu veda, apcietinātu! .. . Apcietinātu manis dēļ. .. Un es, Atamans, turpat pievārtē, nespējīgs palīdzēt . . .
Lai arī Atamans uz beigām vairs tikai murmināja, vārdi «Dīna apcietināta» ķēra Robi kā lode. Viņš iedrāzās dibenistabā un sapurināja Atamanu:
— Tu murgoji, vai ne?!
Atamans ar pūlēm pacēla galvu. Visu seju sedza pārsējums, atstājot tikai šauru spraugu, kurā drudžaini kvēloja acis. Kamēr viņš stāstīja, Roba rokas te savilkās dūrēs, te atkal atlaidās. Lai nodarbinātu tās, viņš aizdedzināja petrolejas lampu. Liesma stipri kūpēja, zīmēdama baltajos griestos melnas švīkas, bet Robis nevīžoja nogriezt degli zemāk.
— Piķis un zēvele! — nobeidza Atamans. — Kāds velns mani dīdīja aiziet pie viņas?! Pats iegrūdu Dīnu nelaimē!… Tu taču mani brīdināji!… Nu, saki kaut ko!…
Robim nācās grūti pārtraukt klusēšanu. Tikai klusējot viņš spēja sevi atturēt no kliegšanas. Ir jau pierasts zaudēt biedrus, bet zaudēt Dīnu, pazaudēt otrreiz, pazaudēt pavisam — tas ir pāri viņa spēkiem. Un tomēr viņš apzinājās, ka Atamans šai mirklī cieš vēl vairāk, juta, ka tam jāpalīdz, jāsniedz kāds mierinājums — ja vispār var mierināt šādas sāpes.
— Tu pārspīlē, Ataman. Esmu pārliecināts, ka špiki nāca tieši pēc Grietiņas. Tu tur gadījies tikai nejauši… Cita lieta, ka varbūt nevajadzēja lēkt pa logu, bet mēģināt kopā izrauties . ..
— Kopā ar Grietiņu! Tu taču nedomā to nopietni?
— Tu viņā iemīlējies un tāpēc neuzskati Grietiņu par līdzvērtīgu kaujinieci. Tu viņā saredzi vienīgi mīļotu meiteni, kuru gribi kā bruņinieks pasargāt no visām dzīves likstām. Ne velti tu iebildi pret to, lai viņa piedalītos uzbrukumā bankai. Tagad tev pašam jāatzīst, ka bez Grietiņas tas diez vai būtu izdevies!
— Konu kurš sauc par «izdevies», — atcirta Atamans.
— Divi apcietināti, un pie tam nav zināms, kur tā nauda palikusi.
Tikai tagad Robis pamanīja, ka lampa kūp, un noregulēja degli.
— Es jau iesūtīju Parabellumam vēstuli cietumā.
— Un ko šis?
— Šorīt atbildes vēl nebija. Tūlīt uzzināsim, varbūt tagad .. . Līze!
Ienāca komūnas saimniece un, atslējusi muguru pret durvju stenderi, vaicājoši pavērās Robī.
— Vai no cietuma ir pasts?
— Tikai zīmīte no Zibeņa. Jūtas možs, liek visus sveicināt, lai par viņu nebēdājot.
— Tātad no Parabelluma nekā, — teica Atamans tādā tonī, it kā to jau būtu gaidījis. — Bet laika atbildēt bija gana. Ko tagad sacīsi, Robi?
— Ka, acīm redzot, viss kārtībā. Citādi viņš noteikti būtu atsūtījis ziņu.
— Kas nezin, tas domā, — pavīpsnāja Atamans.
— Ar tevi šodien vispār nav iespējams sarunāties. Grietiņas iekrišana tevi tā satriekusi, ka tev visur rēgojas nelaime.
— Ko tur strīdēties, apskaties paslēptuvē, un tu redzēsi, kuram no mums taisnība.
— Došos pēc naudas «Odina» atiešanas dienā, ne stundu agrāk. Es ticu Parabellumam, — cieti noteica Robis. — Bez tam man tagad daudz svarīgāks darbs priekšā, — viņš izvilka mauzeri un pārbaudīja, vai aptvere pilna.
— Tu par Lipu Tulianu? — Atamana balss bija zaudējusi pirmītējo kaislību.
— Par ko gan citu?! Vienu brīdi viņš mani bija tik veikli apvārdojis, ka pielaidu dažādas varbūtības. Neņem ļaunā, bet biju spiests pat Grietiņu turēt aizdomās. Ja ne ar sirdi, tad vismaz ar prātu. Nu tā lieta ir skaidra. Parabellums arestēts stacijā. Grietiņa darba vietā. Arī šurp viņi jau sen būtu atnākuši, ja vien zinātu, kur meklēt. ..
— Tiešām, Lips Tulians ir vienīgais, kas nezina, kur atrodas komūna .. . Pateicoties tev. Tu taču no sākta
gala izteicies pret viņa iesaistīšanu, es biju tas, kas tevi pierunāja. — Atamanu tirdīja pašpārmetumi.
— Ko nu atkal par to . . . Ļaunāk, ka aizvakar nenošāvu viņu. Tev taisnība, reizēm es pārāk viegli uzticos cilvēkiem. Bet tagad Lipu Tulianu var izglābt tikai brīnums.
Atskanēja klauvējieni. Pēc mirkļa istabā iebruka Bračka. Par viņa garastāvokli liecināja kaut vai tas, ka parasti rūpīgi aizsietais kaklasaites mezgls bija atrisis.