— Brālīši! — viņš sauca. — Nu, vai zini, mēsli vagā! Lips Tulians arestēts!
DIVPADSMITA NODAĻA, kurā Parabellums klusē, bet fakti runā paši par sevi
Jau divdesmit četras stundas Parabellums sēdēja viennīcā, bet arvien vēl nespēja pierast pie cietuma modernajām labierīcībām. Viņš ar redzamu labpatiku uzlūkoja gultu, kas bija pieslieta pie nesen balsinātās sienas, elektrisko spuldzi, kas nokarājās no tikpat baltiem griestiem. Un, pats galvenais, te varēja pastaigāties, mērot veselus četrus soļus no dzelzs apkaltajām durvīm līdz logam, kas, kaut restots, tomēr ļāva saskatīt debesis. Šai pirmajā dienā viņam nemaz neienāca prātā, ka, remontējot cietumu, elektrība ievilkta, lai arī naktī ar kontrolspuldzes palīdzību būtu iespējams pārraudzīt katru arestanta kustību. Neapjēdza, ka žilbinošās sienas ļāva uzraugiem tūlīt pamanīt ikvienu mēģinājumu ierīkot slēpni vai izmantot tās rakstīšanai.
Cits kameras vientulību varbūt izjustu kā slogu. Parabellums turpretī vēl labi atcerējās katorgas tumšo baraku, kad divatā nācās gulēt uz blakšainās nāras, kur viņus naktī pieķēdēja pie netīrām, nokvēpušām sienām … Lūk, laukā kaut kas nožvadzēja, laikam no akas cēla ūdens spaini, bet Parabellumam pēkšņi likās, ka pārvērtusies visa apkārtne . . .
Ķēde joprojām žvadz, nevis ārā, bet tepat — tā
satur viņa kāju dzelžus. Apkārt ir tumsa. Katordznieki guļ murgu pilnā miegā — pārcilvēcisku pūliņu nomocīti, līdz nāvei noguruši darba lopi. Viņu ķēdes nešķind. Kameru piepilda tikai smaga krākšana, diloņslimo sēk- šana, neskaidra murmināšana. Ari viņa ķēde nedrīkst žvadzēt — ap baraku vientuļiem soļiem staigā sargs un dzirdīgām ausīm ieklausās nakts tumsā. Arī pašā barakā ir ļaudis, kas par dažiem atlaistiem cietuma gadiem labprāt nodotu viņu, tāpat kā nodeva pie pirmās bēgšanas. Un kas? Nevis kaut kāds zaglis vai profesionāls krāpnieks, bet paša biedrs, kuram viņš bija uzticējies. Nodevējam katorgu apmainīja pret apmešanos Sahalīnā, bet viņu iekala važās. Smagās važās, no kurām jātiek vaļā. Un tiks! Visvairāk jābaidās no nodevības. Tāpēc viņš aptinis ķēdes ar lupatām, un tomēr tās pie katra vīles vilciena izdod metālisku skaņu. Ne jau skaļu, jo neviens nemostas, tomēr pašam tā šķiet kā zāģa vaids. Vīle pagatavota no dzelzs gabala, tā tikko grauž cieto tēraudu. Pienāk rīts — labi, ja viņš ticis uz priekšu par pusmili- metru. Un atkal nakts, atkal nervus bendējošais skudras darbs, atkal mūžīgās bailes no nodevības. Nolādēta ķēde! Šo metala čūsku, ko nekādi nevar apklusināt, viņš ienīst vēl vairāk par baronu Zīversu, šo necilvēku, kam parādā savas važas. Barons veikli pratis tikt vaļā no dumpīgā kalēja, kura smēdes dzirkstis draudēja aizdedzināt visu pagastu.
Kas zin, vai Zīverss pats nav nogalinājis krodzinieku, kura slepkavībā tika apvainots Maksis Tērauds . . . Mūža katorga ir liels, milzīgs parāds, to var atlīdzināt tikai ar asinīm, ar nāvi! Viņš, apdomīgais Kalēju Maksis, tiesas dienā pie savām važām zvērēja nonāvēt baronu. Nožņaugt ar savām katordznieka rokām. Tāpēc viņš vīlē šīs nolādētās važas, kas atdala no atmaksas. Nakti pēc nakts, milimetru pēc milimetra . . . Nožvadz nedēļas, nožvadz mēneši. Paies vēl daudzas naktis, bet kādu dienu, ja vien viņa bēgšanas nodomu neatklās, viņš tomēr būs brīvs! Un tad barons Zīverss varēs noskaitīt savu pēdējo lūgšanu .. .
Un, lūk, viņš jau guļ uz vagona jumta, sastindzis no sala, nespējīgs pakustēties. Nolādētie riteņi klaudz, klaudz bez rimas, bez apstājas, bet rokas, kājas ir brīvas! Viņš guļ augšā, viņu nedrīkst redzēt — stacijās dežurē žandarmi, arī vilcienā atradīsies ļaudis, kas par simts rubļu prēmiju labprāt nodos izbēgušo katordz- nieku. Kad pienāk nakts, viņš pavirzījies uz priekšu tikai par nieka gabalu, par dažiem simtiem verstu. Bet jānobrauc vēl tūkstoši — puse Sibīrijas, visa Krievija. Nakts ir laba, nakts slēpj no vajātājiem, naktī drīkst iekrist miega aizmirstībā. Tomēr pēc katras nakts atkal pienāk diena ar riteņu rīboņu un mūžīgām bailēm no atklāšanas. Tā tas turpinās versti pēc versts, dienu pēc dienas, bet kādreiz, ja vien neuzies, ja vien kāds nenodos, viņš tomēr nokļūs līdz Liepmuižai…
Un tad pienāk nakts, kad tumša ēna atdalās no preču vagona bremžu platformas, nedzirdami nokūleņo pa uzbērumu un dažiem lēcieniem sasniedz mežu, kas stiepjas abpus sliedēm. Mirkli vēlāk — sastāva sarkanais lukturis vēl gail pavisam netālu — bēgļa stāvs jau izgaisis starp Liepmuižas simtgadīgajiem kokiem. Un pēc nedēļas kalpi ceļmalā atrod barona Zīversa līķi . . .
Klusi, tomēr neatlaidīgi klauvējieni izrāva Parabellumu no drūmajām atmiņām. Tie nebija nejauši trokšņi — gluži kā visos cietumos, arī šeit mūri kalpoja signalizācijai. Kaimiņš patlaban izsita kādu ziņu. Kā jau vecs katordznieks, Parabellums tik labi pārzināja ieslodzīto morzi, ka bez pūlēm atšifrēja klauvējienus. Viņš pat varēja atļauties turpināt soļot, lai zābaku klaudzieniem noslāpētu nodevīgās skaņas. Vēsts bija pavisam īsa:
«Atejā pasts.»
Parasti uz atejas vietu veda trīs reizes dienā. Taču Parabellums nolēma izmēģināt laimi. Viņam patiešām veicās — bungošanas ataicinātais uzraugs gan noņurdēja: «Te nav nekāda viesnīca,» — tomēr izlaida gaitenī. Soļi spalgi atbalsojās tēraudā galerijā, gar kuru virknējās viennīcu durvis.
— Ātrāk, ātrāk! — skubināja uzraugs.
Parabellums par to daudz nebēdāja, jo pietika viena mirkļa, lai nemanot izņemtu no paslēptuves ziepju bumbiņu un noglabātu to.
Atgriezies kamerā, viņš ar gudru ziņu nesteidzās.
Un tiešām, nepagāja ne minūte, kad atvērās «vilciņš» un durvju caurumā parādījās. uzrauga pētošā acs. Vēl pa divi lāgi novērotājs velti lūkoja pieķert Parabellumu. Tikai pēc pusstundas tas izlobīja no ziepju bumbiņas zīdpapīra strēmeli.
«PAZIŅO, VAI IZDEVĀS NOGĀDĀT NAUDU SLĒPTUVĒ!
ROBIS.»
Atkal šī nolādētā nauda! Pietiekami viņš tās dēļ dauzīts un tirdīts slepenpolicijā! Pie joda, viņš nevienam neatklās, ko Rēguss un Ļihejevs nav izdabūjuši ar varu! Parabelluma varenais organisms un fanātiskā griba samērā viegli pārcieta spīdzināšanu. Domājams gan, ka šoreiz špiki neplosījās ar pilnu jaudu, baidīdamies, ka Parabellums neaiznes kapā pazudušās naudas noslēpumu.
Kustinādams žokļus, kas vēl sāpēja no saņemtajiem sitieniem, viņš sakošļāja vēstulīti un norija. Tomēr tās saturu iznīcināt nevarēja. Doma par naudu neizgāja no prāta. Brīžiem tā bija tik mokoša, ka pāri lūpām izlauzās nesakarīgi vārdi un nopūtas. Ne mirkli Parabellums nespēja rast mieru, līdz vakaram krustām šķērsām izstaigāja kameru, savā iztēlē posmu pa posmam atkārtodams ceļu, ko bija veicis laikā starp uzbrukumu bankai un apcietināšanu dzelzceļa stacijā.
Koka tupeļu klaudzoņa un durvju dārdoņa vēstīja, ka sākusies vakariņu izdalīšana. Drīz pienāca arī Parabelluma kārta. Viņš tūdaļ pamanīja, ka koridorščiks — tā cietuma žargonā dēvēja apcietinātos, kas tīrīja gaiteņus un iznēsāja ēdienu, — ir nomainīts. Šis te likās lādzīgāks par iepriekšējo. Pāris reizes apmaisījis ar pavārnīcu viru, viņš ielēja Parabellumam kāpostu biezumus un pat izzvejoja trīs speķa gabaliņus. Saņemdams no viņa savu katliņu, Parabellums sajuta saujā čaukstošu papīrīti. Viņš par to daudz nebrīnījās, jo nebija retums, ka kriminālie šādi pakalpo politiskajiem.