— Atbildi iedosi rīt no rīta. Uz mani var paļauties, — pačukstēja gaitnieks, zīmīgi pamirkšķināja un aizcirta durvis.
Ari ši stremele bija aprakstīta viscaur drukas burtiem:
«ODINS ATIES AGRĀK, NEKĀ PAREDZĒTS! ROBIS KRITIS! STEIDZĪGI PAZIŅO, KUR NAUDA. ATAMANS.»
. .. Divas kameras tālāk Zibens šobrīd tāpat nodarbojās ar pastu. No «muzejā» pārciestās spīdzināšanas viņš bija jau atkopies. Šeit neviens nesita, toties draudēja kas cits. Zibens zināja, ka bezdarbs kameras vientulībā jau dažu labu viennīcas iemītnieku novedis līdz ārprātam. Cīnīties pret to varēja tikai ar garīgu aktivitāti. Bet ko darīsi, kad grāmatas neizsniedz? Tāpēc Zibens augu dienu sacerēja visādas sūdzības un petīcijas, kurās centās pēc iespējas izzobot varas vīrus.
Viņa priekšā uz galda gulēja divas ar cietuma zīmogu greznotas papīra loksnes. Vienu Zibens adresēja žandarmērijas priekšniekam:
«Tā kā mani apvaino par piederību pie «Latviešu sociālistiskās organizācijas», kā tas formulēts apsūdzībā, lūdzu še klātpielikto rakstu nosūtīt minētajai organizācijai, ar ko strīdīgais jautājums tad arī tiktu galīgi izšķirts.»
Lielu baudu Zibenim sagādāja otrā vēstule:
«Mani apvaino par piederību pie jūsu organizācijas. Es to noliedzu. Lai šo jautājumu taisnīgi izšķirtu, tad ar šo lūdzu paziņot ar parakstu un zīmogu, vai es piederu vai ne pie jūsu organizācijas.»
Apmierināti smīnēdams, Zibens pieklauvēja pie durvīm un caur ēdienu lūciņu nodeva savu sacerējumu dežurējošajam «gailim», kā cietumnieki dēvēja uzraugus.
Ar tādām jokupēteriskām izdarībām Zibens pūlējās sevi uzturēt možu. Tomēr daudz vieglāk no tā nekļuva. Viņam draudēja savi divdesmit gadi, ja ne vairāk. Pastāvēja gan cerības, ka revolūcija atvērs cietuma vārtus, bet Zibens apzinājās, ka šīs izredzes slēpj sevī arī lielas briesmas — pēdējā mirklī satracinātie sargi var apslaktēt visus politiskos ieslodzītos. Ek, kur labi tagad būtu atrasties kopā ar Līzi, kopā ar biedriem! Zibens domāja ne tikai par savu labumu. Lai cik izolēts būdams, viņš zināja, kas darās ārpasaulē, zināja, ka notikumi ievirzās izšķīrējā posmā. Tagad noderētu katrs piedzīvojis kaujinieks!
Vienreiz dienā viņš sev atļāva greznību raudzīties pa logu. Tā patiešām bija greznība, jo sargzaldātiem dots rīkojums šaut uz katru galvu, kas pavīd aiz restēm. Zibeni tas nebiedēja, jo viņš iemanījās novietot ķebli tā, lai, pats palikdams tikpat kā neredzams, varētu ielūkoties pagalmā.
Aina, kas pavērās skatienam, aptvēra trīs cietuma korpusus, augsto žogu un otrpus tā kapus. Diezgan bēdīga ainava, tomēr vesela pasaule, salīdzinot ar viennīcas šauro, nemainīgo četrstūri. Vilcienus, kuru svilpieni šad tad ielidoja kamerā, gan nevarēja saredzēt, bet ieslodzītais taču prot apmierināties ar mazumu. Lai cik ķecerīgi tas skanētu, izklaidēšanos sagādāja pat bēres — vismaz dabūja pavērot cilvēkus. Arī pašā pagalmā atradās, ar ko pamielot acis. Lūk, vidiņā ziedēja dažas lefkojas, domātas cietuma priekšnieka vāzei. Tikai pāris ziediņu, bet šeit tie likās krāšņāki par visām Arkādija parka puķēm. Lūk, arestanti aiznes uz virtuvi tukšos toverus, lūk, zaldāti dodas nomainīt sargus.
Patlaban lejā varēja samanīt citu kustību — uzraugi veda uz attālāku korpusu sievietes. Spriežot pēc paunām, tās bija jaunpienācējas. Dažas gāja, drūmi nodūrušas acis, citas, nezaudēdamas dūšu, ziņkārīgi lūkojās apkārt. Kāda meitene grozīja galvu uz visām pusēm, it kā kaut ko meklēdama. Kad viņa atskatījās, Zibens pazina Dīnu.
. . . Pirkstiem laiski pieskardamies ermoņiku pogām, Ļihejevs apvaicājās:
— Vai Dīna Pūrmale novietota sieviešu korpusā? Viņš sēdēja uz gultas, kura kopš vakardienas stāvēja cietuma priekšnieka Ludviga kabinetā un galīgi izjauca rūpīgi atlasītās iekārtas harmoniju. Oto Ludviga piedāvājumu apmesties citā istabā Ļihejevs kategoriski noraidīja, jo nevēlējās ne uz soli attālināties no telefona, kas savienoja ar Rēgusu.
— Tieši tā! — cietuma priekšnieks runāja ar akcentu, kurā skaidri izpaudās viņa vāciskā izcelšanās. Izdienējis oficieris būdams, palkavnieks Ludvigs joprojām pieturējās pie militārā toņa.
— Pielieciet viņai visslīpētāko uzraudzi. Galvenais, pārķert viņas nelegālo pastu. Katru zīmīti, kas tiks atrasta, nekavējoties atgādāt man!
Tā kā Dīna bija atstājusi banku kopā ar Parabellumu, Ļihejevs pielaida varbūtību, ka viņa zina, kur atrodas nauda. Doma, ka ceturtdaļmiljons pazudis bez vēsts, varēja vai traku padarīt. Tāpēc slepenpolicijas priekšnieka palīgs bija apmeties uz dzīvi cietuma administrācijas ēkā un taisījās palikt te tik ilgi, kamēr neizdibinās noslēpumu.
Ludvigs īgni pamāja ar galvu. Kaut gan norādījumi tika doti pieklājīgā tonī, viņam derdzās nepārtrauktā muzicēšana. Ļihejevs savu vienmuļo meldiņu aprāva tikai tad, kad ienāca cietuma priekšnieka sieva.
— Vakariņas uz galda, — viņa teica. — Varbūt arī Ļihejeva kungs mūs pagodinās?
— Tencinu. Labprāt, — tas piekrita un piecēlās.
— Vai tad jūs varat tā pamest telefonu? — iedzēla Ludvigs.
Patiešām šai brīdi piezvanīja Rēguss.
— Izdarīts, Ivan Emerikovič, — ziņoja Ļihejevs.
— Gaitnieku nomainījām, zīmīte jau Parabelluma rokās. Es katram gadījumam pieliku, ka Robis beigts.
— Pareizi, — uzslavēja slepenpolicijas priekšnieks.
— Citādi Parabellumam vēl varētu ienākt prātā atbildēt, ka nauda atrodas norunātajā vietā. Un mēs paliktu ar garu degunu.
Nakti Ļihejevs pavadīja slikti. Sapnī viņam rādījās banknošu žūkšņi, kas kā debessmanna krita no mākoņiem. Bet, tikko viņš mēģināja kādu satvert, nauda izslīdēja starp pirkstiem.
«Paldies dievam, ka tas tikai sapnis,» viņš nodomāja, pamozdamies ar pirmo gaismiņu.
Beidzot no viennīcu korpusa atnesa kāroto zīmīti.
Uztraukumā drebošiem pirkstiem Ļihejevs to atlocīja un sākumā velti pūlējās saburtot neveiklos ķerubus — Parabelluma milzīgajai kalēja rokai bija nācies grūti vadīt niecīgo grafīta gabaliņu. Galu galā izdevās izlasīt:
«IZBEIDZIET RAKSTĪŠANU. PAR NAUDU PARŪ- PESOS PATS.»
Ļihejevam dusmas iesitās galvā. Par tādu atbildi viņš varētu pats savām rokām saplosīt Parabellumu. Bet tieši to nedrīkstēja. Caur viņu taču veda vienīgais ceļš uz naudu.
Veselas piecpadsmit minūtes Ļihejevs pavadīja pie telefona, apspriezdamies ar Rēgusu. Kad viņš beidzot pakāra klausuli, bija gatavs jauns plāns. Un tam, velns parāvis, katrā ziņā jāizdodas! Cietuma priekšnieku viņš sastapa pie durvīm sarunā ar uzraugu.
— Priekšnieka kungs, divas vēstules, ko sūta četrdesmit astotās kameras iemītnieks, — uzraugs pasniedza Zibeņa sacerējumu. — Tas no septiņdesmit pirmās atkal ārdījās visu rītu. Katrā ziņā grib sūdzēties personīgi jums.
— Tā tikai vēl trūka, ka es ņemtos ar katru arestantu, — sašuta Ludvigs. — Izsniedziet papīru, lai griežas pie manis rakstiski. Un, ja vēl daudz dauzīsies, — karcerī! Man padotajā iestādē es necietīšu nekādas nekārtības!
— Princips jau pareizs, Ludviga kungs, — teica Ļihejevs, kad uzraugs aizgāja, — bet kādam laikam nāksies no tā atkāpties. Katru politisko, kas vēlēsies runāt ar jums, vajadzēs uzklausīt. Un, lai jūs lieki neapgrūtinātu, izdarīšu to pats.
… Atamans stāvēja spoguļa priekšā un neapmierināts lūkojās savā attēlā. Līze jau bija noņēmusi pārsējumu bet sakrevelējušās skrambas piešķīra sejai neparasti drūmu izskatu. «Ar tādu ģīmi taču nemaz nevaru rādīties uz ielas,» viņš īgni nodomāja un pamēģināja jokot: