— It kā man būtu uzklupis vesels ducis kaķu.
Neviens neatsaucās. Satraukuma piesātinātais klusums plosīja nervus. Pēkšņi Bračka bez jebkāda iemesla māksloti iesmējās:
— Brālīši, tad jau sanāk, ka tas nodevējs ir viens no mums trijiem.
Robis grasījās iebilst, bet šai mirklī pie ārdurvīm atskanēja klauvējieni. Četri īsi piesitieni, pauze, atkal viens. Iekšā neviens nepakustējās. Tad Bračka tikko dzirdami iečukstēja:
— Vecais signāls, saproties.
Pēdējā laikā līdzās citiem piesardzības soļiem bija pārmainīta arī klauvējienu kārtība. Robis skaidri atcerējās, ka to izziņojis visiem, kam tiesības šurp nākt. Kas tad tas tādā gadījumā varēja būt? Atvērt vai neatvērt?
Klauvējieni atkārtojās — mazliet skaļāk un nepacietīgāk.
Robis atskatījās. Atamans un Bračka nebija izkustējušies no vietas, taču abi turēja rokās mauzerus un viņu stāja liecināja, ka nekas labs nav sagaidāms. Pietika pamirkšķināt, un viņi atklās uguni: caur slēgtām durvīm trieks lodes nelūgtajā ciemiņā. Bet Robis nolēma nepārsteigties — ja tā ir policija, šaut vienmēr pagūs.
Atkal klauvējieni, tomēr šoreiz jau juta, ka nācējs vairs īsti netic panākumiem. Tiešām, nākošajā mirklī kāpņu telpā attālinājās soļi. Devis Bračkam un Atama- nam zīmi ciest klusu, Robis piezagās pie loga un, nostājies aiz portjeras, caur spraugu palūkojās ārā. Svešinieks jau bija nokāpis lejā un patlaban iznāca pagalmā. Plat- malaina salmu cepure; neraugoties uz silto laiku, īss, melns mētelis; apaļa mugura, gandrīz vai tāds kā kupris; labajā rokā neliels sakvojažs. Tā kā redzēts stāvs, bet atcerēties Robis nespēja. Lūk, svešais nolika ceļa somu zemē, pagrieza galvu, lai pavērtos logā. Brilles, rūsgana bārdiņa — Fausts, nu protams, Fausts! Nevienam nebija ienācis prātā aizrakstīt viņam uz Beļģiju par jauno signālu.
Robi pārņēma silts prieks, tāds atvieglojums, ka šajā grūtajā stundā varēs apspriesties ar uzticamu un gudru biedru. Viņš aizmirsa pat savu ierasto konspirāciju — atrāva logu un ar roku aicināja Faustu atpakaļ. Tas izrādījās uzmanīgāks. Tik skaļi, ka vārdi atbalsojās visā kāpņu telpā, viņš uz sliekšņa teica:
— Jums ir apskaužams miegs, Krieviņa kundze. Pēc pēdējiem medicīnas atzinumiem, tā ir visdrošākā ķīla veselībai, beletristikā to dēvē par tīras sirdsapziņas pazīmi … — Fausts ātri aizcirta durvis un uzšņāca Brač- kam, kas izstiepa roku pēc sakvojaža: — Pirkstus nost! Viņš laikam domā, ka tur iekšā krekli un apakšbikses! Mana bagāža nemīl satricinājumus!
Bračka bijīgi atkāpās. Pēc visiem nostāstiem, kurus viņš bija dzirdējis par Faustu, čemodānam jāsatur sprāgstvielas.
— Elles mašīna, saprotu… Brālīši, nu tikai sāksies īsta dzīve!
Vispirms Fausts stingri apvaicājās:
— Kā tevi sauc?
— Bračka.
Fausts saviebās:
— Kur jums visiem tik nekulturālas palamas!… Nu, vai man žēl… Bračka, vai es esmu traks, ka staigāšu apkārt ar elles mašīnu čemodānā? Tā man ir galvā. Bet šeit, — viņš atvēra sakvojažu, kur juku jukām gulēja pudelītes ar dažādiem pulveriem, retortes, aptiekam svari un piezīmju burtnīcas, — bāze šai virsbūvei, prasti sakot, viss, kas nepieciešams manas jaunās bumbas pagatavošanai. Jūs pat nespējat iedomāties, kas tā par konfektīti…
— Vai tu jau zini, ka Grietiņa… — iesāka Robis, bet Fausts viņu tūdaļ pārtrauca:
— Kas tās par manierēm neļaut cilvēkam izteikties! Man taču nupat bija uz mēles kaut kas ļoti svarīgs, — viņš mokoši pūlējās atcerēties, beidzot atmeta ar roku: — Izkrita no prāta. Nu, gan jau… Par ko mēs runājām? Ahā … vārdu sakot, izmēģināju šo bumbiņu Lježas apkārtnē. Tāds efekts, ka es pats izlidoju no Beļģijas. Bet tu nebēdā, Robi, par ieročiem es parūpējos. Viens krievu biedrs uzņēmās novest mūsu lietas līdz galam. Pats galvenais, ka šo bumbiņu var iztaisīt no konservu bundžas, — un Fausts ņēmās aizrautīgi stāstīt par savu pēdējo izgudrojumu.
Pēc piecām minūtēm, kuru laikā neviens netika pie vārda, viņš pēkšņi iesita sev pa pieri:
— Vai tad es neteicu, ka atcerēšos! Klausies, Robi, kas pie jums te notiek par dīvainiem fenomeniem? Nepietiek ar to, ka Dīna mani nesagaida stacijā, jādzird vēl no kaimiņienes, ka mūsu dzīvoklī bijusi kratīšana!
— Grietiņa ir apcietināta!
— Cilvēks uztraucas par savu māsu, bet šie stāsta par kādu tur Grietiņu! — Fausts tikai atmeta ar roku.
Robis, kurš jau gandrīz gadu nebija redzējis Faustu un atradis no drauga dīvainības, neizpratnē pakratīja galvu, bet tas paguva pats apjēgt:
— Tad jūs viņu tomēr nosaucāt par Grietiņu! Es jau domāju, ka tas labi nebeigsies. Kur tas dzirdēts, ka bērnam uztic pieaugušo darīšanas! Ārprāts!
— Bez viņas uzbrukums bankai diez vai būtu izdevies, — Robis nopietni teica un izstāstīja Faustam visu, kas pēdējā laikā bija norisinājies Rīgā.
— Tu saki, ka Dīna arī muzejā neko nav teikusi… Kas tur ko brīnīties? Mana audzināšana! — Fausts lepni izgāza izdilušās krūtis, tomēr tūlīt atkal saruka: — Tas viss jau būtu labi. Bet ko mēs tālāk uzsāksim?
Atamanam šķita, ka nu beidzot pienācis brīdis skaļi pateikt to, par ko nebija pārstājis domāt nevienu mirkli kopš Dīnas apcietināšanas. Zinādams, ka Robis nepiekritīs tik pārdrošam pasākumam, baidīdamies no pārmetumiem, ka Dīnas dēļ gatavs vieglprātīgi likt uz spēles daudzu biedru dzīvības, Atamans līdz šim neuzdrošinājās nākt klajā ar šo priekšlikumu. Tagad stāvoklis mainījies— atbraucis brālis, par kura atbalstu viņš nešaubījās.
— Darīt var daudz ko! Var kā bābas pat salikt rokas klēpī un birdināt asaras. Bet, velns ar ārā, mēs taču neesam bābas! Mums ir tikai viens ceļš — uzbrukt cietumam un atbrīvot!
— Vienu cilvēku? — skeptiski jautāja Fausts.
— Kāpēc tikai vienu? Arī Parabellumu, arī Zibeni un Lipu Tulianu!
— Tā, zin, gan ir feina ideja! — kā jau bija paredzams, Bračka ar degsmi nostājās Atamana pusē. — Kopš bankas šances mēs jau tā pārāk ilgi nīkstam, saproties, šaujamais vēl ierūsēs.
— Un kā jūs to iedomājāties? — lietišķi apvaicājās Robis.
— Nezinu, — vaļsirdīgi atzinās Atamans. — Varbūt man pārģērbties par cietuma inspektoru no Pēterburgas … Galvenais, pieņemt lēmumu. Vai tad mēs kopā neizgudrosim?
— Nu vo! Tu, zin, no iekšpuses attaisīsi vārtus, mēs, raz, iekšā, nolaižam, saproties, no kājām gaiļus, paķeram mūsējos un sakām mersi!
— Kāpēc tikai mūsējos? — iebilda Robis. — Ja jau, tad jāatbrīvo visi politiskie.
Atamans nebija cerējis, ka Robis tik ātri piekritīs. Toties pilnīgi negaidīti pretspars nāca no citas puses. Plucinādams bārdiņu, Fausts asi atcirta:
— Un Robi es līdz šim uzskatīju par prātīgu cilvēku!… Ai, ai, ai! Vai jūs domājat, es nezinu, ka esmu Dīnas brālis?! Bet kā zinātniski skolots marksists esmu spiests kategoriski protestēt pret šo utopisko plānu, zem kura pie labākās gribas nesaskatu nekādu reālu bazi. Es nešaubos, ka uzbrukums cietumam varētu izvērsties par pasākumu, kur praksē izdotos pārbaudīt manas jaunās bumbas iedarbību. Es nenoliedzu arī, ka ieslodzīto atbrīvošana bieži vien ir izvērtusies vēsturiski nozīmīgā notikumā ar tālu ejošām sekām. Vai man jums jāpastāsta, ka Bastīlijas šturmēšana bija kvalitatīvais lēciens uz Lielo franču revolūciju? Bet tur taču bija cita kvantitāte, populāri runājot, tajā piedalījās simtiem cilvēku.