— Atradis ko salīdzināt! — Bračka ne pa jokam apvainojās. — Ja tu nezini, kas mēs par šāvējiem, tad, vai zini, labāk nerunā! Tavi francūži, saproties, prata kauties tikai ar zobeniem.
— Es jau saprotu tavus iebildumus, Faust, bet atceries uzbrukumu muzejam. Toreiz mēs arī bijām tikai daži vīri, tomēr tikām galā ar visu Rēgusa bandu tā, ka prieks redzēt, — atgādināja Atamans. — Robis man piebalsos, viņš bija klāt.
— I nedomāju to darīt, — sacīja Robis. — Tad bija pavisam citi apstākļi. Nedrīkst aizmirst, ka cietums pēc būtības ir cietoksnis ar skaitliski stipru, labi apbruņotu un organizētu apsardzi.
Taču strīds ar to nebeidzās. Tieši otrādi, tas tikai iedegās. Atamans un Bračka stūrgalvīgi nevēlējās piekāpties. Fausts, pūlēdamies viņus pārliecināt, izvirzīja argumentus, citu par citu zinātniskākus, un tā iekarsa, ka uz mirkli pat aizmirsa savas bažas par māsas likteni. Robis šad tad izmeta pa nopietnam vārdam, bet lielākoties klusēja. Beidzot viņš paziņoja:
— Biedri, ir jau grūti izlemt jautājumu, kas skar mums tik tuvus cilvēkus. Piemēram, es ar sirdi esmu par, ar prātu pret. Bet mani personīgie ieskati šoreiz nekrīt svarā. Vispār domāju, ka pasākums pārāk svarīgs, lai mēs te varētu kaut ko galīgu izspriest. Lai izšķir Federatīvā komiteja.
. .. Ap pusdienas laiku Parabelluma kameras durvis atvērās un uzraugi iestiepa dzelzs gultu.
— Tev būs jāsaspiežas, — paskaidroja viens. — Tik daudz jūsu brāļu sanācis, ka vairs nav kur likt.
— Kas man? Celiet jaunu cietumu, — grīni norūca Parabellums, kaut patiesībā bija tīri priecīgs.
Viss šķita labāks nekā izredzes vēl ilgāk palikt vienatnē ar šīm nolādētajām domām, kas bez rimas un atelpas grozījās ap naudu. Bet Parabellums atkal sadrūma. Iebāzīs kādu pilnīgi svešu cilvēku, varbūt pat kriminālo, un kas tad? Ja nu miegā pasprūk kāds nodevīgs vārdiņš? Bija taču viņš pamodies vienos sviedros, abām rokām ieķēries spilvenā, it kā tas būtu maiss ar naudu, kuru kāds grib izraut. Nu ko, atliek vienīgi negulēt.
Jo lielāks bija atvieglojums, kad uzraugi iestūma kamerā labu paziņu. Arī Lips Tulians neslēpa savu prieku.
— Apcietināts? — noburkšķēja Parabellums.
Pieradis pie Parabelluma telegramu stila, Lips Tulians
saprata jautājumu pareizi:
— Vakar. Iznācu tieši no dzīvokļa, kad man uzklupa. Vienu gan sašāvu, cerams, uz visiem laikiem.
— Piekauts?
— Un kā vēl! — Lips Tulians pagrieza seju tā, ka kļuva redzami zilumi un asins izplūdumi. — Pats Rēguss pagodināja. Bet es ne pušplēsta vārda. Astoņas stundas ņēmās.
— Tikai. Tev palaimējās.
— No manis taču neko lielu šā vai tā nevarēja uzzināt. Ne tā kā no tevis. Cerams, par naudu neesi izpļāpājis?
— Par naudu nekā nezinu.
— Tā ari vajadzēja. Un kā īstenībā? Vai izdevās nogādāt? Mēs tā bažījāmies.
— Par naudu nekā nezinu, — iespītējās Parabellums.
Lips Tulians saprotoši pamāja. Uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm. Viņā pusē nedzirdēja nekā aizdomīga.
— Uzrauga nav, var droši, — Lips Tulians mierināja Parabellumu. — Tas jau pareizi, ka runāšana sudrabs, bet klusēšana zelts. Taču no manis tev nekas nav jāslēpj. Robis bija mani norīkojis aiztransportēt naudu uz «Odinu» un …
— Robis? Nav beigts?
Lips Tulians nesaprašanā paraustīja plecus:
— Kāpēc lai viņš būtu beigts? Pirms manas apcietināšanas mēs vēl spriedām par tevi.
— Ko? — Parabellums viss saspringa.
Lips Tulians klusēja.
— Ko? — atkārtoja Parabellums un draudoši tuvojās.
— Neko sevišķu, — izvairīgi atbildēja Lips Tulians. — Minējām, kur tu licis naudu, runājām vēl šo to …
— Ko! — pavēlēja Parabellums.
— Nu, ja tu gribi dzirdēt, tad lūdzu. Tikai neņem ļaunā, es personīgi tam nemaz neticu, pārstāstu vienīgi Roba vārdus. Viņš baidījās, ka tu varbūt nobēdzinājis naudu. Teica arī, ka laikam tu tas nodevējs…
Tālāk Lips Tulians netika. Pāri lūpām izrāvās tikai gārdzoņa, jo kalēja rokas žņaudza viņam kaklu ciet, purināja kā ogļu maisu. Trakās dusmās Parabelluma seja bija kļuvusi zili sarkana, it kā viņš pats smaktu nost. Nez kā būtu izgājis Lipam Tulianam, ja nebūtu atsteidzies uzraugs. Atslēgu žvadzoņa atgrieza Parabellumu pie pilna prāta. Tikai tagad apjēdzis, ko dara, viņš apjucis atlaida savu upuri. Uzraugam ienākot, Lips Tulians ātri aizsedza kaklu, kas glabāja pirkstu nospiedumus.
— Kas te notiek? Dzirdēju tādus kā vaidus.
— Nekas, — Lips Tulians pasteidzās atbildēt. — Man kļuva mazliet nelabi.
Uzraugs izlikās apmierināts ar šo atbildi un atkal aizslēdza durvis. Nelūkodamies kameras biedram acis, Parabellums izgrūda caur zobiem:
— Piedod, gandrīz nogalināju tevi. Bet mani saukt par nodevēju neviens nedrīkst! Pat Robis!
Lips Tulians uzvedās kā īsts draugs. Aizmirsis nodarīto pārestību, viņš domāja vienīgi par Parabelluma bēdām:
— Neuztraucies, es zinu, ka tu uz tādu nelietību neesi spējīgs. Bet ko var domāt Robis, ja tu neatbildi uz viņa zīmītēm? Ja negribi, lai tevi tur aizdomās, vajag pateikt skaidri un gaiši. Vislabākais — tūlīt aizrakstīsim Robim, kur tā nauda palikusi. Man zem oderes ir noglabāts zīda papīrs. Kratot neuzgāja, — atpogājis svārkus, viņš ņēmās uzplēst kādu vīli.
Parabellums ilgi domāja, tad strauji izstiepa roku:
— Dod šurp!
Viņš izvilka no apkakles grafīta gabaliņu un sāka zīmēt pirmos burtus, aizklājot ar plaukstu no Lipa Tuliana. Pēkšņi pielēca kājās un nikni saplosīja papīru sīkās druskās.
Uz jautājumiem Parabellums todien vairs neatbildēja. Tikai mētājās pa kameru kā zvērs krātiņā un kunkstēja:
— Izrauties!… Izrauties no šejienes!… Es viņiem parādīšu!
.. . Piegājis pie Marienbādes ģērbtuvju peldmeistara, Robis ar nopūtu nolika savu lielo čemodānu zemē. Patiesībā tas bija tukšs, taču, lai vēlāk nemodinātu aizdomas, vajadzēja jau tagad izlikties. Vēl vairāk, konspirācijas labad Robis tīšu prātu bija ļāvis izlīst uz āru čemodāna vienīgajam saturam — spilgti dzeltenam frotē dvielim.
— Man, lūdzu, astoņpadsmito kabīni, — un viņš pasniedza biļeti.
— Aizņemta. Varbūt kādu citu? — un peldmeistars pabrikšķināja atslēgu saišķi.
Robis sniedzas pec atslēgas, tad it ka pārdomājis noslaucīja pieri un teica:
— Tāds jau ūdenī nekāpsi. Vispirms der atvēsināties.
Robis patiešām svīda, jo labu laiku saulgozī bija
klaiņājis pa pludmali, kamēr galīgi pārliecinājās, ka neviens neseko. Paņēmis bufetē pudeli «Sinalko», viņš apsēdās pie galdiņa, no kura varēja novērot astoņpadsmito kabīni.
Ne jau šaubas par Parabellumu bija pamudinājušas Robi atbraukt pēc naudas pirms termiņa. Tam bija citi iemesli. Iespējams taču, ka Federatīvā komiteja piekritīs uzbrukumam cietumam. Un kas lai tad zina, vai izdosies atrast brīvu stundu šim gājienam, vai viņš vispār paliks dzīvs. Bez tam biedri no ostas paziņojuši, ka nedrošo laiku dēļ «Odins» šoreiz ienācis no Zviedrijas bez kravas un laikam ātrāk pacels enkuru.