Lēni sūkdams sājo dzērienu, Robis pretēji savam raksturam kavējās atmiņās. Cik tad pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bijis šeit? Knapi nedēļa. Viņš atcerējās, kā Bračka bezbēdīgi trinkšķināja mandolīnu, cik laimīgs jutās Atamans, sadabūjis ledu vīnam, atcerējās Dīnas smaidīgo, pietvīkušo seju, kas daiļumā sacentās ar baltajai blūzei piesprausto rozi. Jā, grūti ticēt, ka aiztecējušas tikai septiņas dienas, tik daudz šai posmā atgadījies. Uzbrukums bankai, nodevība, triju biedru apcietināšana. Maz trūka, ka līdzīgs liktenis būtu piemeklējis arī Atamanu. Vai ekspropriācijas izdošanās spēj atsvērt zaudējumu? Vai bija vērts nest šos upurus? Bija! Un tomēr šī apziņa nemazināja bēdas, kuras nedrīkstēja izrādīt nevienam. Tās varēja apzīmēt diviem vārdiem — Dīna cietumā.
Smeldzošās pārdomās iegrimis, Robis nepamanīja, ka no astoņpadsmitās kabīnes izgāja korpulenta gaišmate.
— Vai nevaru jums vēl ko piedāvāt? — bufetes nomātāja balss izrāva Robi no pārdomām.
— Paldies! — viņš mehāniski atsaucās un tad pamanīja, ka kabīnes durvis stāv pusvirus. Ieslēdzies Robis pakāra čemodānu vadzī un ķērās pie darba. Miklais, sakarsētais gaiss, sajaukts ar uzbāzīgu parfīmu, smacēja
vai nost. Piere atkal norasoja. Toties no cauruma grīdā vilka dzestra strāva.
Cik varēja saskatīt palsajā pusgaismā, zeme šai vietā bija neskarta. Tas sevišķi neuztrauca — droši vien vējš aizputinājis pēdas. Mitrās smiltis viegli padevās rokām, un drīz vien Robis bija ticis līdz krietnam dziļumam. Šādā bedrē varētu paslēpt vismaz divus naudas maisus. Sajutis pēkšņu nogurumu, Robis atsēdās un atslēja muguru pret pāli, stīvi raudzīdamies bedrē. Pāļa ēna, kas krita tieši bedrē, atgādināja milzīgu, meklējošu roku. Viņš pūlējās sev iegalvot, ka nekāda iemesla panikai nav. Jārok tikai dziļāk. Parabellums, kas visu dara pamatīgi, šoreiz acīm redzot pārcenties. Zobus sakodis, Robis turpināja rakt, piespiezdams sevi ne par ko nedomāt. Bet arvien neatlaidīgāk iekšēja balss skanēja: «Starp uzbrukumu bankai un Parabelluma apcietināšanu aizritēja tikai trīs stundas, viņam nemaz nebija laika urbties līdz tādam dziļumam.» Tomēr Robis mitējās tikai tad, kad rokas vairs galīgi neklausīja. Kāda nozīme sevi vēl mānīt — naudas nav un nebūs.
Visu, ko Robis darīja tālāk, nevarēja nosaukt par apzinātu rīcību. Viņš aizbēra bedri, nolika dēļus vietā. Kā jau pienākas katram Marienbādes kūrviesim, devās izpeldēties. Nokļuvis līdz trešajam sēklim, kur aukstie un stiprie viļņi izsita no smadzenēm durno apmātību, viņš atkal spēja sakarīgi domāt.
Daudz kas tagad rādījās jaunā gaismā. Parabelluma klusēšanu Robis līdz šim bija attaisnojis ar raksturu, nu tā pagalam neattaisnojama. Reiz kaut kas misējies — un par to diemžēl vairs nav šaubu, — Parabelluma pienākums bija nekavējoties ziņot.
īsu mirkli Robim iešāvās prātā Atamana izteiktās aizdomas, tomēr viņš tūdaļ atgaiņāja tās. Kaut gan pašreizējos apstākļos iespēja, ka Parabellums nobēdzinājis naudu sev, būtu visticamākais un vienīgais loģiskais izskaidrojums, viņā viss saslējās pret šādu slēdzienu. Bet kāpēc tas klusēja? Sakari ar cietumu taču nebija pārtraukti, arī Dīna šorīt atsūtījusi vēstuli. Vai tiešām Parabellums baidījās rakstīt? . .. Atlika tikai ticēt kādai mīklai. Tas tomēr vieglāk, nekā neticēt biedram, ar kuru ne vienu gadu vien esi cīnījies plecu pie pleca, kura
pašaizliedzību pierādījusi tāda varonīga epizode kā jūras brauciens no Ģentes uz Rīgu. Bet, cik garš, tik plats. Ja pastāv mīkla, tad to atrisināt var vienīgi Parabellums. Vēl viens iemesls atbrīvot viņu.
TRĪSPADSMITĀ NODAĻA, kurā Parabellums grib bēgt
Saule nežēlīgi svilināja, un pilieni, kas no ūdens- vedēja mucas krita uz sakarsētajiem akmeņiem, tūdaļ ar šņākoņu iztvaikoja. Taču Robis nepalēnināja soli. Norausis sviedrus, steidzās tālāk — viņu gaidīja Federatīvajā komitejā.
Tas bija kokzāģētavu rajons. Arvien biežāk pretī pagadījās ar dēļu grēdām piekrautas ores, kuras vilka smagie Brabantes zirgi. Kādu laiku skatu uz Sarkan- daugavu aizsedza «Provodņika» varenie korpusi, tad skatienam pavērās arī pati upe. No tālienes šķita, ka upi klāj rūsgana sega, tikai retumis starp nebeidzamajiem plostiem pavīdēja brīvs ūdens, līdzīgi ledū cirstam āliņģim. Basu kāju nobradātajā krastmalas zālītē pusducis zēnu — viņus par dažām kapeikām nodarbināja Pārupa veļas mazgātava — skaloja, izgrieza un izžāva uz mauriņa palagus. Ieraudzījuši divus puikas, kuri, izveicīgi lēkādami no plosta uz plostu, aicināja pievienoties, mazie darba rūķi, no kuriem neviens neizskatījās vecāks par divpadsmit, nespēja pretoties kārdinājumam. Pēc brīža viņu draiskās balsis jau pārskanēja gateru griezīgo troksni. Kā jau parasts pēdējā laikā, spēlēja nevis «policistus un laupītājus», nevis «krievus un japāņus», bet knēveļi pārvērtās kaujiniekos, kas apkaroja kazakus. Rotaļu pārtrauca ass svilpiens — sardzē atstātais skuķēns bija pamanījis Pārupa firmas dzelteni lakoto puskarieti. Zēni, cik vien jaudas, metās atpakaļ krastā, tomēr saimnieks bija ievērojis palaidnību. Ļāvis sev atbilstoši tradīcijai noskūpstīt roku, viņš ņēmās izdalīt pļaukas pa labi un pa kreisi.
Robis neviļus pagausināja soli — šī bērniem nodarītā pārestība viņam īpaši smeldza. Bet, lai cik derdzīga aina sagūstīja uzmanību, Roba ievingrinātā acs tūdaļ saskatīja, ka viņš šeit nav vienīgais novērotājs. Vēl pirms brīža Robis bija redzējis svešo soļojam aizmugurē, tagad tas stāvēja tepat blakām. Roka ieslīdēja bikšu kabatā, bet tad viņš pazina kuplas, gaišas bārdas ietverto, īsti krievisko seju ar labsirdīgajiem vaibstiem un sapņotāja acīm.
— Maksim! Ko es redzu! Tu Rīgā! — Robis piesteidzās klāt un ņēmās kratīt roku cīņas biedram, ar kuru pēdējo reizi bija ticies Pēterburgā pie Krasina.
Maksims bija viens no izcilākajiem vairumnieku frakcijas kaujiniekiem, lai arī pēc izskata viņu varēja noturēt drīzāk par svētbilžu gleznotāju.
— To noliegt būtu grūti… Jau turpat divus mēnešus. Apjautājos par tevi, uzzināju, ka vēl neesi nolicis karoti, un nopriecājos. Vairāk no manis nedrīkst prasīt — darba līdz kaklam… Pēc nedēļas es jau atradīšos .citas upes krastā, — un Maksims ar melanholisku skatienu atvadījās no Sarkandaugavas. — Pārsviež uz Kaukāzu. Godīgi runājot, žēl šķirties no Rīgas — labi zēni, ar tādiem nepazudīsi… Bet ko tur darīt, tāds jau profesionāla revolucionāra mūžs.
— Jā, viegli nav, it īpaši mums, kaujiniekiem, — Robis caur zobiem izgrūda.
— Palīgā! Ļautiņi mīļie, palīgā! — pēkšņi atskanēja izmisīgs kliedziens un tūdaļ pārvērtās apslāpētā gār- dzienā.
Turot revolveri šaušanas gatavībā, Robis ar kāju atstūma veikala durvis vaļā. Gaismas strēles, krizdamas caur nolaistajām žalūzijām, ļāva saskatīt iebrucējus. Viens ar labo roku spieda tirgotāja galvu pie letes, ar kreiso žņaudza tā kaklu. Otrais drudžainā steigā pārbēra kases saturu savās kabatās.
Pēc īsas cīņas kaujinieki atbruņoja pārsteigtos laupītājus.
— Cietumā viņus vajag bāzt, šitos nolādētos, pakārt! — tikko atguvis elpu, kliedza veikalnieks. — Saucas sociālisti, bet staigā apkārt laupīdami!
— Mēs esam anarhisti!
— Vai jums ir partijas atļauja izdarīt ekspropriāciju? — Robis naivi jautāja.
Viņam atbildēja ņirdzīgi smiekli.