četrrāpus Parabellums devās uz priekšu. Atrast Roba norādīto vietu — tieši zem astoņpadsmitās kabīnes, kurā viņš nekad netika bijis, — nedrīkstēja pat cerēt. Toties Parabellums uzgāja citu viegli iegaumējamu orientieri — pāli ar nolobītu mizu. Pārliecinājies, ka tuvumā cita tāda nav, viņš nometa melno katliņu un svārkus un ķērās pie darba. Ieracis naudu, Parabellums rūpīgi aizmēza pēdas un atlaidās blakām. Viņš bija caur un cauri slapjš, jo apziņa, ka apkārt ložņā zaldāti, negribot bija likusi paātrināt kustības. Tikai tagad Parabellums saprata, ka steigties nav bijis nekādas nepieciešamības — šā vai tā viņam jāpaliek slēptuvē. Ja nāktos atbildēt tikai par sevi, viņš vēl mēģinātu naktī izsisties. Bet patlaban vissvarīgākais sveikā nokļūt līdz Robim un paziņot, kur noglabāta nauda. Tātad riskēt būtu noziegums. Viņš te paliks dienu, divas, tik ilgi, kamēr zaldātiem neapniks.
Pabāzis zem galvas salocītos svārkus, uzlicis uz acīm katliņu, Parabellums centās aizmigt, bet kaut kas traucēja. Pagāja kāds laiciņš, iekams viņš aptvēra iemeslu. Līdz viņam nonāca dažādi trokšņi — basu kāju plikšķēšana, atslēgu skrapstoņa, glāžu šķindoņa bufetē. Nedzirdēja vienīgi zaldātu balsis, ieroču žvadzoņu, oficieru pavēles. Savādi. Parabellums aizrāpās līdz aizbērtajai spraugai un izurba smiltīs šķirbu. Caur zaru tīmekli viņš ieraudzīja piramīdā saslietas šautenes, gar kurām pastaigājās vientuļš sargs. Paplašinājis caurumu, saskatīja arī kaudzēs saliktās uniformas. Tas nu gan it nemaz neatgādināja cilvēka medības.
Zaldātiņi peldējās, — ko citu varēja darīt bez drēbēm un ieročiem .. .
Tagad bija iespēja izpildīt Roba tiešos norādījumus. Vajadzēja tikai uzmanīgi izlīst ārā un doties uz astoņpadsmito kabīni. Izrakt un pārvietot naudu arī nebūs grūti. Bet vai tam kāda liela jēga? Tikpat labi pats Robis varēs šeit pagrīdē aizrāpot šos dažus liekos soļus no astoņpadsmitās kabīnes līdz noplicinātajam pālim. Tātad jālaižas lapās, kamēr zaldāti nav atgriezušies. Ātrāk jāpaziņo Robim, kurā vietā nauda noslēpta, tad viss būs kārtībā.
Viss būtu bijis kārtībā, ja ne iekrišana stacijā. Tagad viņš ir vienīgais zinātājs. Aizrakstīt Robim? Bet zīmīti taču varēja pārķert ienaidnieki. Parabellums pats bija redzējis, kā Fausts atšifrē slepenu dokumentu. Kur teikts, ka Rēgusam nav tāda speciālista? Un pat labākajā gadījumā vēstule tomēr ies caur daudzām rokām. Arī starp savējiem var gadīties kāds, kas neprot turēt mēli aiz zobiem. Viņš visam mūžam dabūjis bargu mācību, toreiz, kad pie pirmā bēgšanas mēģinājuma uzticējies biedram un ticis nodots. Lai cik Parabellums lauzīja galvu, tomēr nespēja izgudrot tekstu, kas nedotu arī citiem mājienu par naudas slēptuves vietu.
Jā, stāvoklis patiešām drausmīgs. Jo vairāk tāpēc, ka arī klusēt nedrīkst — tuvojas taču «Odina» atiešanas diena. Varbūt Robis jau velti izmeklējies zem astoņpadsmitās kabīnes. Skaidrs, ka arī Robis, vienīgais cilvēks, kuram Parabellums uzticējās bez ierobežojuma, tagad viņu tur par zagli un nodevēju. Šī doma bija nepanesama, tā sagādāja gandrīz vai fiziskas sāpes. Bet arī šīs sāpes viņš būtu gatavs paciest, ja vien zinātu naudu atrodamies drošās rokās. Nauda nozīmē vintenes, bez tām sacelšanās jau iepriekš lemta sakāvei, bez tām neizmainīt darba tautas likteni. Apstākļi tā iegrozījušies, ka no viņa, vienīgi viņa atkarīgs, vai tūkstošu tūkstošiem kādreiz izdosies gūt brīvību un cilvēcisku dzīvi. Uz viņa pleciem gulst milzīga atbildība. Parabellumam likās, ka visa viņa cīnītāja pagātne — aģitācija Liepmuižā, katorga, partijas darbs Rīgā, kaujinieka gaitas — zaudētu katru nozīmi, ja viņš neizturēs šo pārbaudījumu, ja viņam uzticētā nauda neieliks ieročus revolūcijas rokās.
Tomēr rakstīti Nē! Reiz nospriedis, Parabellums stūrgalvīgi turējās pie nospraustā ceļa un neatkāpās ne par matu. Bet šis ceļš bija strupceļš, jo atsitās pret cietuma mūriem. Tātad jāizkļūst no šiem mūriem, jābēg! Lūk, līdz kādam negrozāmam lēmumam bija izurbies Parabellums savās mokošajās pārdomās …
Vai brīnums, ka Lips Tulians, kas nestādījās priekšā, ko pārdzīvoja Parabellums, uzskatīja šo priekšlikumu par murgojumu?
— Tu laikam nezini, ko saki, — viņš iekaisa. — Cietums pastāv jau gadiem, bet nav vēl dzirdēts, ka no šejienes kādam būtu izdevies izmukt.
— Mums jāizdodas, — Parabelluma tonis necieta iebildumus.
— Korpusā ir trīs uzraugi, katrā stāvā viens, bez tam sargs pie durvīm. Teiksim, naktī ne visi ir uz vietas, bet neaizmirsti sargus pie vārtiem un zaldātus.
— Negribi, laidīšos viens.
To nu atkal Lips Tulians nevēlējās. Tāpēc pasteidzās nomierināt biedru:
— Ko tu piesienies? Es tev palīdzēšu, tikai pasaki, kā domā to izdarīt.
īsti labi to pats Parabellums nezināja. Viņš zināja tikai vienu — katrā ziņā jāizkļūst brīvē, tāpēc visvairāk paļāvās uz laimi. Joprojām neuzlūkodams Lipu Tulianu, Parabellums izklāstīja savu plānu:
— Nav pirmoreiz. Naktī gaiļi lejā sit kārtis. Dauzām pie durvīm. Atnāk viens, es viņam virsū, tu sasien, atņem ieroci, ieslēdzam kamerā. Mēs lejā, tiekam galā ar pārējiem gaiļiem, pārģērbjamies, prom uz vārtiem. Nolaižam no kājām sargus un tad katrs uz savu pusi. Ar mieru?
— Tev viegli runāt, bet kur es palikšu? Man Rīgā nav kur paslēpties, savā dzīvoklī nedrīkstu rādīties.
— Iesim uz komūnu. Gan Robis izdomās, ko tālāk.
— Tad es esmu ar mieru, — beidzot piekrita Lips Tulians. — Tev tikai nāksies sīki aprakstīt, kur tā komūna atrodas, lai es tumsā neapmaldītos.
.. . Cietuma priekšnieks Ludvigs pacēla roku, lai pieklauvētu. Nav diez cik patīkami klauvēt pie sava kabineta durvīm, bet ko lai dara? Viņš bija pietiekami gudrs cilvēks, lai saprastu, ka īstais saimnieks šeit tagad Ļihejevs.
— Jūs mani aicinājāt? — Ludvigs vaicāja Ļihejevam, kas plati sēdēja viņa krēslā, aiz viņa rakstāmgalda.
— Jā, piesēdiet, lūdzu, — vēlīgi teica Ļihejevs. — Vajadzēs pārvest Dīnu Pūrmali uz vieninieku korpusu.
— Ko jūs teicāt? Vai es pareizi dzirdēju?
— Pilnīgi pareizi. Dodiet rīkojumu, lai viņai ierāda kameru tai pašā stāvā, kur atrodas bankas uzbrukuma dalībnieki, — jau mazliet nepacietīgi atkārtoja slepenpolicijas priekšnieka palīgs.
— Sieviete vīriešu korpusā? Pilnīgi neiespējami! — Ludvigs saslējās. — Tas nevienā reglamentā nav paredzēts. Es jums tūlīt parādīšu instrukciju, — un viņš grasījās noņemt no sienas iestikloto priekšrakstu.
— Varat nepūlēties, esmu to jau desmitiem reižu pārlasījis .. . Bet Pūrmale tomēr būs jāpārvieto, Rēgusa kungs tā lika.
Ludvigs kļuva domīgs:
Varbūt jums labpatiktos paskaidrot iemeslus? To es pagaidam nedrīkstu. Jums jāapmierinās ar apziņu, ka tas ir valsts interesēs.
— Nezinu, nezinu.. . Un ja nu pēkšņi ierodas cietuma departamenta inspektors un redz tādu nelikumību? Līdz šim man padotā iestāde bauda paraugcie- luma slavu.
— Slepenpolicija uzņemas visu atbildību, — svarīgi paziņoja Ļihejevs. — Bez tam jums drīz būs likumīgs pamats. Kuru kairu dienu Livlandē izsludinās karastāvokli. Tad arī Dinai Pūrmalei draudēs nāves sods, un nāvinieku kameras, kā izriet no šīs jūsu instrukcijas, atrodas vieninieku korpusā.
— Nu labi, bet atbildību es no sevis noveļu, — Ludvigs paraustīja plecus, tomēr pie durvīm atcerējās: — Un kā tad pati Pūrmale? Viņai tiesības protestēt.