— Neuztraucieties, lieku galvu ķīlā, ka viņa to nedarīs. Viņai taču izdevīgi būt tuvāk pie savējiem.
Tālāk par slieksni Ludvigs netika, jo ceļu aizsprostoja uzraugs:
— Priekšnieka kungs, pie jums kāds politiskais.
— Atkal?! Vai tiešām vairs miera nebūs?! Par ko tad šis grib sūdzēties?
— Nezinu, priekšnieka kungs, saka, esot svarīga runāšana.
Ludvigs atviegloti nopūtās un pagriezās pret Ļihe- jevu:
— Tad jau laikam pie jums.
Slepenpolicijas priekšnieka palīgs tramīgi pielēca kājās:
— Lai dievs nedod! Vai būtu kas mainījies? — viņš nomurmināja. Ieraudzījis Zibeni, savukārt atviegloti noteica: — Nē, šoreiz tomēr pie jums, — un izgāja no kabineta.
— Nu, kas tad atkal? — Ludvigs dusmīgi norūca. — Jūs uz kroņa rēķina baro, jums ir jumts virs galvas, par pirti nav jāmaksā, pat pastaigāties ved. Jūs dzīvojat kā paradīzē! Bet jūs tikai — sūdzēties un sūdzēties.
— Nebūt ne! — atdarinot cietuma priekšnieka iemīļoto militāro toni, Zibens pat sasita papēžus. — Atļausiet vaicāt, — kā šai paradīzē darbojas pasts? Vai pienākusi atbilde uz manu iesniegumu?
— Ko jūs rakstījāt žandarmērijai? Tieši tā! — arvien
vēl nemanīdams, ka viņu mēdī, Ludvigs paskaidroja: — No žandarmērijas zvanīja pa telefonu, ka pastā sociālistiskās organizācijas adresi nezinot. Pieprasa, lai jūs uzrādot adresi.
— Prieks censties! Bet no kurienes lai es to zinu? — Zibens tēloja naivo. — Man nav ne jausmas, vai vispār tāda organizācija maz pastāv un kur tā atrodas. Vai tad nevar pameklēt adrešu galdā?
— Mierā! — Ludvigs zaudēja pacietību. — Vai nu jūs esat dumjš, vai mani uzskatāt par ēzeli? — viņš uzbrēca.
— Jūs, priekšnieka kungs, to labāk zināsiet. Ko es, nabaga arestants . . .
— Ārā!
— Prieks censties! — un atvadām Zibens vēlreiz sasita papēžus.
Soļodams pa pagalmu, Zibens apmierināti smaidīja. Bija izdevies sakaitināt uzpūtīgo cietuma priekšnieku, papildus pabūt svaigā gaisā un, pats galvenais, kādu stundu izrauties no kameras dzīves vienmuļā rituma. Pie ieejas korpusā sākās parastā ceremonija, Zibeņa konvojnieks piezvanīja, sargs, ielaidis apcietināto, vispirms rūpīgi aizslēdza durvis, izkratīja viņu no galvas līdz kājām un tikai tad pasauca otrā stāva uzraugu. Gaiteni pašlaik slaucīja tas pats kriminālnoziedznieks, kurš Parabellumam bija nodevis zīmīti. Kad Zibens pagāja garām, viņš, neatliekdams muguru, pačukstēja:
— Uz sešdesmito atvests sievišķis. Pūrmale.
Tikai kamerā Zibens attapās no pārsteiguma. Pirmā izjūta bija prieks — sešdesmitā viennīca atrodas taču šai pašā stāvā, koridora galā, un tagad varēs bez grūtībām uzturēt sakarus. Zinot, ka turpat blakus sēž veci paziņas, arī Dīnai būs vieglāk ap sirdi. Bet pagāja kāds brīdis, un Zibens kļuva nemierīgs. Kur tad dzirdēts, ka sievieti novieto vīriešu korpusā? To stingri aizliedza cietuma instrukcijas, kuras viņš, izlietodams atsevišķus paragrafus savās sūdzībās, zināja no galvas. Ja nu tās pārkāpa, tad droši vien bija kāds īpaši svarīgs iemesls. Mēģinādams izdibināt šīs dīvainās rīcības motīvus, Zibens pēkšņi atcerējās Ļihejevu. Sastapis savu spīdzinātāju kancelejā, viņš tam nepiešķīra sevišķas nozī
mes — vai tad Rēgusa palīgam maz darīšanu cietumā. Taču tagad Ļihejeva klātbūtne vairs nelikās tīri nejauša. Vai tai kāds sakars ar Dīnas pārvešanu? Uzplijās visādi minējumi, tomēr neviens nederēja . . .
Vai būtu ticams, ka ievests karastāvoklis un nāves kandidātus novieto vienkopus? Zibens grīni saviebās. Viņš ar gandarījumu atcerējās, kā paša mestā bumba aizraidījusi kazaku sotņas komandieri uz viņpasauli. Tagad nāksies pievienoties, un tas jau daudz nepatīkamāk. Taču vēl ļaunāk, ka līdzīgs liktenis, acīm redzot, draud Fausta māšelei. Bet grozīt nekā nevar. Tā kā bankas uzbrukumā ticis nonāvēts viens policists, cariskā tiesa ar tai piemītošo taisnības izjūtu apvainos slepkavībā visus dalībniekus bez izņēmuma.
Lai vai kā, jaunumi jāpaziņo biedriem. Pārliecinājies, ka gailis nepastaigājas pa gaiteni, viņš piebungoja pie sienas. Tūdaļ atskanēja signāls: «Klausos.»
Kaut Zibens nekad nebija redzējis «Telegrāfu», kā pie sevis mēdza dēvēt kaimiņu, viņš par to zināja visu, pat varēja iztēloties ārieni. Kavēdami laiku, viņi klauvējienu valodā stāstīja viens otram ne vien svarīgas cietuma ziņas, bet arī dažādus sīkumus.
Nepagāja ne piecas minūtes, un ziņa sasniedza četrdesmit astoto kameru. Parabellums tikai paraustīja plecus. Izbēgt, nodot naudu Roba rokās — lūk, patlaban vissvarīgākais. Toties Lips Tulians prata spriest plašāk. Izdomājis savu domu līdz galam, viņš nostājās kameras vidū. Gribot negribot Parabellumam nācās pārtraukt pastaigu, jo šaurajā telpā netika garām.
— Klausies, Parabellum, mēs divatā nevaram bēgt.
Parabellums nikni pablenza Lipā Tulianā:
— Mēģini tik noraustīties!
— Saproti mani pareizi, tādā veidā nekas neiznāks.
— Jāiznāk!
Lips Tulians kāpās atpakaļ — tik draudoša bija Parabelluma izturēšanās.
— Ļauj taču izrunāt . . . Man ir cits plāns, daudz labāks! Jo vairāk cilvēku piedalīsies, jo lielākas izredzes uz panākumiem. Paķersim līdzi arī Zibeni un Grietiņu. Būs vieglāk tikt galā ar gaiļiem.
— Vazāties ar sievieti? Lieka bagāža!
— Bet viņai taču arī draud nāves sods, — uzstājās Lips Tulians. — Mēs nedrīkstam viņu pamest.
— Lai iet, — Parabellums norūca.
Lipa Tuliana sejā atplaiksnījās neviltots prieks.
ČETRPADSMITA NODAĻA, kurā spiesti bēgt ari citi
— Vai Atamans nav rādījies? — Bračka jautāja, tikko pārkāpis slieksni.
Robis ar gurdu kustību pašūpoja galvu.
— Vai zin, vajadzēja man tomēr skriet viņam toreiz pakaļ, — Bračka sūrojās. — Nevajadzēja viņu pamest vienu.
— Nav tava vaina, kaut gan . . . pareizāk jau būtu bijis. Viņš vēl nez kādus trakumus var pastrādāt.
— Klau, Robi, kā būtu, ja es aizkāptu pie Atamana? — Bračkas balsī izskanēja tāda kā cerība.
— Nekur tu neiesi! Viņš pats sarāvis saites ar mums. Lai nāk pirmais, mēs viņam pakaļ neskriesim.
— Te būs jaunā avīze, — paziņoja Līze, iebāzusi galvu pa durvīm. — Es tagad uz bodi, vai ir kādi sevišķi pasūtījumi?
— Kā nu ne! Nopērc pāris lielgabalu, — īgni atjokoja Bračka.
— Par daudz prasīts, — Līze pasmaidīja.
Kopš Zibens ticis pārvests uz cietumu, viņa bija atkal iemācījusies smaidīt. Ne jau tādēļ, ka iedomājās to kā sevišķi patīkamu vietu. Bet tomēr simtkārt, nē, tūkstoškārt ļaunāk būtu zināt, ka vīrs muzejā. Cietums pieder pie cīņas ikdienas, un viņai nav tiesību gausties vairāk nekā citām sievām un mātēm. Nenokārt galvu, neizsamist palīdzēja arī cerība, ka kuru katru brīdi revolūcijas liesma var apņemt visu zemi un atbrīvot tos, kas vēl smok aiz biezajiem, apsargātajiem mūriem. Šī cerība jo dienas kļuva stiprāka un taustāmāka, tā iedvesa spēkus gan tiem aiz restēm, gan tiem, kas, atrazdamies brīvībā, tāpat dzīvoja zem spaidiem.
Lai cik bieži Līze domāja par Zibeni, tomēr neaizmirsa, ka viņas apgādībā ir trīs kaujinieki. Gan Robis ēda mazāk nekā jebkad, gan Fausts pat neļāva noslaucīt putekļus istabā, kur bija iekārtota laboratorija, taču gluži bez maizes neviens nespēja iztikt. Viņa bija atvērusi durvis, kad Roba spējš sauciens lika atgriezties.