— Līze, man no tevis neliels lūgums. Kad būsi iepirkušies, aizej pie Atamana, apskaties, kā viņam klājas,— Robis centās runāt mierīgi, tomēr komūnas saimniece pamanīja, cik tramīgi viņa pirksti saritināja un atkal atritināja avīzi.
— Kas tad noticis?
— Nekas, tāpat vien . . .
Kad saimniece bija aizgājusi, Robis griezās pie Bračkas:
— Negribēju velti uztraukt Līzi. Skaties, kas te rakstīts.
«Vakar nezināmi ļaundari mēģinājuši ielavīties cietumā. Sargiem laikā izdevies viņus pamanīt un sacelt trauksmi. Pēc īsas apšaudes viņi bija spiesti bēgt, pametot pie mūra pieslietas kāpnes un baltu ķiteli, kādu valkā cietuma priekšnieks.»
. . . Vai tā bija nojauta vai kas cits — nokāpusi lejā, Līze apstājās un atskatījās. Šaurais pagalms, kas šķīra četrstāvu ielas namu no mazliet zemākās sētas mājas, šodien izlikās sevišķi kluss un mierīgs. Caur puspievērto vārtu spraugu ielīda raibs kaķis, apostīja somu, vīlies nošķaudījās un apgūlās piesaulē. Ierastajā vietā, trešā stāva logā, zibsnīja pudele — zīme, ka viss labākajā kārtībā.
Arī uz ielas nekā aizdomīga nepamanīja, tomēr kaut kā nepatika skatiens, ar kādu viņu nomērīja vīrietis, kas kāpņu telpā pētīja tāfeli ar īrnieku uzvārdiem. Veikals atradās uz stūra. Gribējās pēc iespējas ātrāk nokārtot darīšanas, bet, kā par spīti, bodnieka vietā kundes apkalpoja tūļīgs māceklis. Kamēr viņš nocirta no cukura galvas pieprasīto mārciņu, Līzes nervozitāte auga augumā.
— Vai nevar ātrāk! — viņa skubināja, sagatavojusi naudu.
Paskatījās pa logu un ieraudzīja policiju.
Kad viņa izskrēja no veikala, policisti jau bija iebrukuši pagalmā. Pa galvu pa kaklu Līze apskrēja stūra namu, lai no Marijas ielas puses nokļūtu pie savējiem. Bet, kad viņa, pagalam aizelsusies, atbīdīja žoga dēļus, bija jau par vēlu. Arī iekšējo sētiņu, uz kurieni veda komūnas virtuves trepes, apsargāja policija. Nekavējoties jādabū rokā Atamans, viņš noteikti izgudros, kā izvilkt Robi un Bračku no ķezas.
Līze brīdi mīņājās, nespēdama iedomāties, kur meklēt Atamanu, ja viņš nebūs mājās. Rīga ir liela. Tomēr uz vietas palikt nedrīkst, jākustas, jārīkojas, jāatrod. Kad Līze devās ceļā ar ciešu apņemšanos neatgriezties bez Atamana, atskanēja pirmie šāvieni.
…«Lūk, kāpēc patlaban nevaram cerēt uz šo naudu, par kuru esam samaksājuši tik lielu cenu. Negribas ticēt, ka tā būtu pavisam pazudusi, bet pagaidām klāt netiekam. Un pie tam pēc mūsu uzbrukuma bankai visas kredītiestādes tiek pastiprināti apsargātas un plašāka mēroga ekspropriācija tikpat kā nav iespējama. Bet ieroči ārkārtīgi nepieciešami. Pats sāpīgākais, ka tie jau sagādāti un vajadzētu tikai izpirkt, tomēr nav ar ko. Vai atceraties mūsu pēdējo tikšanos? …»
Robis atgāzās krēslā. Pats viņš ļoli labi atcerējās šo sastapšanos. Viņš iebrauca Pēterburgā ar vēstuli Kra- sinam, kas, būdams tehniskās komisijas vadītājs, pārzināja visu gatavošanos bruņotiem pasākumiem. Konspirācijas labā Krasins dzīvoja greznā namā Liteinija prospektā. Ieraudzījis Robi, šveicars nikni izriesa zelta pozumentiem segtās krūtis un aizsprostoja ceļu:
«Ubagot pie mums aizliegts!» viņš bargi paziņoja.
Robis nekad neģērbās glauni, bet pēc ceļojuma izskatījās sevišķi noplucis.
«Krasina kungam jānodod vēstule.»
«Ko tad tu, utubunga, lieni pa parādes durvīm? Nezini, vai, ka apkalpotājiem paredzēta melnā eja?!»
Atminēdamies šo gadījumu, Robis savilka lūpas smaidā. Bet tūdaļ tās atkal cieši sakniebās — prāts nemaz nenesās uz jautrību. Tik daudz nelaimju reizē viņa divdesmit gadus garajā mūžā nekad nebija sagadījies . . . Nodevība, Parabellums, nozudusi nauda, Dīna, Atamans. . . Sitiens pēc sitiena! Dīna! Ek, labāk ne- pieskarties vārīgajai brūcei! Jāmēģina glābt, kas glābjams.
Viņš iemērca spalvu māla trauciņā ar bezkrāsainu šķidrumu un turpināja vēstuli:
«Toreiz jau izteicāt domu, ka vispārējā sacelšanās Baltijas guberņās aktivizētu revolucionāro kustību visā zemē. Tādēļ Federatīvā komiteja, kuras uzdevumā griežos pie jums, cer, ka vairumnieku frakcija, kas ne vienu reizi vien palīdzējusi mums, sniegs atbalstu ieroču iepirkšanai.»
Ko vēl vajadzēja pateikt? Robis nolika spalvaskātu un nožēloja, ka vēstuli nevar pārlasīt. Burti, rakstīti ar Fausta simpātisko tinti, pazuduši bez pēdām.
Bračka, beidzis siet kaklasaiti, — šo svarīgo darbu viņš allaž veica klusēdams, — sāka atkal kladzināt:
— Saproties, Robi, tā nav nekāda dzīve. Kuzņecovkā streiko, tu man arī kārtīgu šanci nedod. Šorīt padzirdēju, ka puiši taisās zaļumos izrēķināties ar asinssuni Heniņu. Klau, Robi, es pievienošos, ja tu atļauj.
Robis piekrītoši pamāja ar galvu — varbūt tiešām labāk, ja Bračka uz kādu laiku pazustu no Rīgas. Tas uzmeta cepuri gaisā:
— Urā, atkal dzīvojam, brālīši! Nu, tad es diedzu!
Bet pusceļā viņš apstājās. Kāpņu telpa nodārdēja.
Lejā kāds ar dūrēm tā bungoja pie durvīm, ka iešķin- dējās pat Fausta stikla mēģenes. Robis tramīgi ieklausījās.
— Tas ir pie otrajiem Krieviņiem, — viņš teica.
Neskaidra murmināšana, tad ass sauciens:
— Policija! Likuma vārdā . . .
Atbildes vietā atskanēja blīkšķi. Skaidri varēja dzirdēt, kā no sienām birst ložu ķertais kaļķis.
Ziķeri! — nopriecājās Bračka. — Atšaudās.
Robis metās pie loga. Pagalms mudžēja no policistiem un slepenajiem. Ieskrēja virtuvē — otrā pagalmā tas pats. Atlika vienīgi ceļš no dibenistabas loga pāri kaimiņu jumtam uz Marijas ielas sētu. Bračka uzmanīgi izbāza galvu, bet tūdaļ atlieca, laikus pamanījis aiz kāda skursteņa šautenes stobru.
— Iekšā esam, ārā netiekam. Un šoreiz, zin, tā pa īstam, — šķietami bezbēdīgā balsī viņš ziņoja Robim, kas tikām bija nodrošinājis logus ar tērauda slēģiem.
— Vazot vaļā? — un Bračka pacēla mauzeri.
— Sēdi klusu! Vai neredzi, — viņi pie citiem! Palīdzēt nevaram, varbūt vēl tiksim sveikā cauri.
Taču Roba cerības nepiepildījās.
Sapratuši, ka pa durvīm viņiem iekšā netikt, Rēgusa aģenti nolēma izsist caurumu augšējā dzīvokļa grīdā un no šejienes atklāt uguni.
Un, lūk, soļi jau kāpj uz augšu, atbalsojas pie pašām durvīm. Tūlīt tās nodrebēs no zābaku sitieniem. Taču nācēji mīdās uz vietas. Klusums, tikko sadzirdami čuksti. Bračka pārsteigumā gandrīz izlaiž revolveri.
— Vai zin, tas gan numurs, — viņš brīnās.
Robim liekas, ka zina klusēšanas iemeslu. Viņš skaidri iztēlojas, kā špiki ierauga plāksni ar vārdu «Krieviņ», apjūk, saskatās, šaubās: «Kurš nu tas īstais dzīvoklis?» Un pirmo reizi Robim iešaujas prātā, ka uzbrukums tomēr vērsts pret viņu komūnu. Taču domāt nav laika, jo slepenie bez brīdinājuma sāk šaut. Gandrīz vienlaicīgi atbild kaujinieku mauzeri. Koka šķembas lido uz visām pusēm, priekšiņa pildās dūmiem. Viņiem pagaidām nekas nopietns nedraud. Stāvēdami virtuvē, tikai pa laikam izbāž no aizsegas roku ar ieroci. Toties ārā atskan vaids, tad kāds ķermenis noveļas pa trepēm. Negants lāsts, pēc tam iestājas klusums, kurā atkal sadzird kaujas troksni otrajā stāvā.