— Aizšļūca! — nopriecājās Bračka.
— Nemuldi! Maisus šurp!
Viņi atplēš grīdas segumu, zem kura glabājas smiltis, un aizbarikādē durvis. Darbā viņus pārsteidz jauni šāvieni. Kaujinieki tikko pagūst atrauties sānis.
— Vo, sātans! — lamājas Bračka, izkratīdams no piedurknes plakanu svina gabaliņu. Smiltīs zaudējusi sparu, lode par laimi tikai ieskrambājusi ādu. Pukodamies par sabojāto uzvalku gandrīz vairāk nekā par sāpēm, Bračka blīksnē ar divkāršu niknumu. Bet, rau, Robis kliedz:
— Nav nozīmes. Viņiem ir bruņu plates.
Nu Bračkam ir skaidrs, kāpēc katram šāvienam seko tāda kā metāliskā atbalss.
— Paliec virtuvē. Es pie otrā loga, — nokomandē Robis un saliecies šķērso priekšiņu.
No jauna pielādējis revolveri, Bračka ieņem pozi- ciju, nogaida, kamēr Robis atklāj uguni, un tad iztukšo visu aptveri.
Pagalmā palikušie Rēgusa ļaudis glābj savu ādu — vieni ieskrien ielas mājā, citi patveras vārtu tunelī — un tikai pēc tam atbild. Nesaprazdami, kas tur lejā noticis, aģenti pārtrauc abu dzīvokļu šturmēšanu un drāžas ārā. Tagad arī otrie Krieviņi tēmē uz sētā izbiruša- jiem stāviem. Nepaguvuši paglābties, daži turpat saļimst.
Plīst logu stikli, tarkšķ kārtas, lodes mežonīgi bungo pret tērauda žalūzijām. Tāds elles troksnis, ka gribas aizspiest ausis.
— Izkvēpinājām gan! — Bračka līksmo, jau kuro reizi bāzdams patronas magazīnā.
— Ko tas līdz? — Robis viņu aprauj. — Mēs esam ielenkti.
. . . Atamans allaž mīlēja grāmatas. Turēt rokā glītu sējumu, šķirstīt čaukstošo linu papīru — jau tas vien sagādā baudu. Pēdējā laikā viņš sevišķi daudz lasīja, cerot kaut uz īsu brīdi aizmirst savas bēdas. Bet apzināti vai ne izvēlējās gandrīz tikai tādus darbus, kas aprakstīja ieslodzījumu un trimdu. Arī tagad, stāvot uz saliekamajām trepēm, izņēma no plauktiem Oskara Vailda «Redinga cietuma balādi».
Jau divas stundas Atamans rakņājās grāmatu tirgotavas krājumā, saceldams biezus putekļu mākoņus, tomēr tā arī nekā nebija nopircis. Veikala īpašnieks par to maz bēdāja, jo šī grāmatnīca Romanova ielā kalpoja īpašam mērķim. Biedri te saņēma vitrīnās izstādīto atļauto marksistisko literatūru, vēl biežāk neatļauto, kas glabājās zem letes.
Kad Līze ieskrēja, drīzāk iestreipuļoja veikalā, Atamans tūdaļ noprata, ka noticis kas nelabs. Mezgls, kas sasaistīja matus pakausī, bija atrisis, krūtis drudžaini raustījās zem sviedros izmirkušās kleitas, lakatiņš pazaudēts, taču roka joprojām spieda cukura pirkšanai sagatavoto sīknaudu. Atamans iegrūda grāmatu atpakaļ, nolēca 110 augstajām kāpnēm:
— Kas ir? Runā!
Pirmajā brīdī, uzzinājis par uzbrukumu komūnai, Atamans izjuta gandrīz tādu kā ļaunu prieku — vispirms atstumj mani un tagad sauc palīgā. U11 ja nu es tāpat kā toreiz šie gudrinieki teiktu, ka divu cilvēku dēļ nedrīkst likt uz spēli citu dzīvības? Bet tūdaļ sametās kauns par šīm domām. Situācija taču gluži savādāka, konspiratīvais dzīvoklis nav cietums, kuram ar saujiņu vīru nepiekļūt. Labi vēl, ka vakar tika cauri ar dažiem viegliem ievainojumiem — varēja arī visi tur nolikt galvas un tomēr nekā nepanākt. Ek, būtu viņš toreiz klausījis biedriem! Visu dienu Atamanu mocīja dziņa aiziet pie Roba, klaji pasacīt, ka uzvedies muļķīgi, atzīt, ka nodarījis viņam pāri. Taču liedza lepnums un šaubas, vai Robis maz gribēs sarunāties aitādu . Bet nu atkrita viss personiskais, sauca biedriskais pienākums. Lūk, izdevība izpirkt netaisnīgos apvainojumus, ja vajadzīgs, — ar savām asinīm.
Pēc mirkļa, pametis pagalam pagurušo Līzi grāmatnīcā, viņš jau steidzās uz komūnas pusi. Nevienu minūti Atamans nebija zaudējis, apdomājot, kā rīkoties. Gan viz vietas redzēs! Tikai ātrāk — biedri nelaimē! Kā tas vienmēr mēdz būt pēc ilgstoša paguruma un nomāktības, viņu pārņēma kaislīga dziņa darboties. Tā strāvoja ķermenī, ar katru elpas vilcienu lauzās uz āru. Te nu beidzot iespēja ar visu būtni ienirt cīņā, nomazgāt sirdij pielipušās bēdas. Patlaban viņš jutās spējīgs viens pats spēkoties ar visu pasauli, satriekt to pīšļos . . .
— Stāt!
Balsī nebija ne trauksmes, ne naida, nedz draudu, tikai ieradums bez ierunas paklausīt priekšniecības pavēlēm. To pašu liecināja uz priekšu vērstie zaldātu durkļi, kas kā dzeloņstieple aizsprostoja Stabu ielu. Un Atamans saprata, ka pret šo trulo, blīvo mūri viņš viens nekā nepanāks.
Atamans apsviedās un skriešus devās Dzirnavu ielas virzienā. Tur māsu Dreifogeļu ēdnīcā parasti iegriezās kaujinieki, tur viņš atradīs palīdzību. Jau pa gabalu viņš ieejas priekšā ieraudzīja ormaņratus un nopriecājās — vismaz Brašo satikšu.
Brašais, plati smaidīdams, pašlaik izstāstīja Faus- tam savas dzīves lielāko triumfu — kā viņa kleperis pēc bankas uzbrukuma sacenties rikšošanā ar Rēgusa lepno trijjūgu. Fausts jutās lieliskā omā, jo kabatā glabājās pudele ar nitroglicerīnu, kuru viņš nupat bija dabūjis no kāda arsenāla darbnīcas strādnieka. Arī pie citiem galdiem Atamans pamanīja dažas pazīstamas sejas.
— Jāizpestī Robis un Bračka, komūna aplenkta. Paķeriet puišus. Es iešu izlūkot.
Un viņš jau bija prom. Brašais panāca Atamanu tikai pagalmā:
— Kur mēs tiksimies?
— Atlētu klubu zināt? Sētā.
Tagad Atamans mēģināja tuvoties konspiratīvajam dzīvoklim no citas puses. Visur tas pats — kvartāls līdz pat Baltijas Vagonu fabrikai atradās ielenkumā. Šāvienu troksnis dzirdams vēl daudz tālāk. Atamana ievingrinātā auss saklausīja tajā arī ložmetēju kārtas. Viņš sakoda zobus. Seit nelīdzēs ne pārdrošība, ne pašaizliedzība — pie savējiem neizlauzties. Labāk nemaz nemēģināt, bet uzstādīt posteņus gar ielām, pa kurām uz muzeju vedīs apcietinātos biedrus, un tad uzbrukt. Tas ir, ja Rēgusam izdosies viņus apcietināt. Sirds dziļumos Atamans neticēja, ka Robis un Bračka dzīvi dosies rokās.
Ceļā uz Atlētu klubu garām aizrikšoja vaļējs divjūgs, kurā pavīdēja Rēguss un Ļihejevs. Drīz pēc tam, zirgu vilkti, aizrībēja divi lauku lielgabali. Nebija nekādu šaubu, kam tie domāti.
Uz Bruņinieku ielas stūra Atamans sadūrās ar Šampionu.
— Rusenieka kungs, jūs? Kas par grandiozu kauju! Visa pilsēta par to vien runā: gubernators gandrīz sirdstrieku esot dabūjis, bet tauta kā spārnos… Kā es priecājos jūs redzēt sveiku un veselu! Baidījos, ka jūs arī esat starp ielenktajiem . . .
— Ek, ja es būtu pie viņiem! Saprotiet, tur mani biedri.
— Varbūt varu kaut ko izdarīt? Tikai sakiet ātri. Es steidzos, steidzos kā vēl nekad savā mūžā.
— Jūs nelaidīs klāt. Es jau izmēģinājos.
— Jūs mani vēl nepazīstat. Ja nelīdzēs žurnālista apliecība, ielīdīšu kaut vai caur kanalizācijas cauruli. Apgriezīšu zemi un debesis otrādi, bet nerimšos. Sakiet, kas darāms, tikai ātri, ātri!
— Mūsējie ir piektajā dzīvoklī. Jūs droši vien pazīsiet abus. Uzziniet, kas ar viņiem, ja apcietināti, pa kuru ielu vedīs. Tad skrieniet, cik jaudas, tas mums no liela svara. Gaidu Atlētu klubā.
.. . Kāda lode bija ķērusi un apstādinājusi sienas pulksteni, bet pēc iztērētajām patronām Robis sprieda, ka pagājušas vismaz divas stundas. Bračka izstaipīja notirpušos pirkstus un sūrojās:
— Nu, vai zin, nav šai dzīvītē gan taisnības ne par kapeiku. Te šances par maz, te, saproties, atkal par daudz.
Robi cīņas neatslābstošais spraigums ietekmēja citādi. Viņš, kuram allaž nācās atgādināt ēdienu reizes, pēkšņi juta milzīgu izsalkumu un ne par ko citu nespēja domāt. Mājās ne kripatiņas maizes! Bet tad iestājās pagrieziens, kas laupīja visu apetīti.