Kad caur slēģu caurumu ielidoja pirmā lode, vēl šķita, ka tā ir tīrā nejaušība. Bračka pat paklanījās un teica:
— Mersī par kūkām.
Tūdaļ arī Robim vajadzēja pieplakt grīdai. Riskēdams palikt bez acs, Bračka palūkojās laukā. Ienaidnieks bija ieņēmis pozicijas ielas nama logos. Tas nozīmēja, ka Robim un Bračkam tagad jāšauj bez tēmēšanas un vēl jāprotas ik reizi veikli atlēkt atpakaļ. Nācās arī te celt smilšu barikādi. Tikko šis darbs bija pabeigts, svina ciemiņi sāka mākties virsū no pretējās puses.
— Vazo no jumtiem, — nekavējoties uzminēja Bračka.
Tiešām, Rēguss, vīlies cerībās ātri tikt galā ar kaujiniekiem, bija izlūdzis no garnizona priekšnieka labākos šāvējus.
Nākošā stunda nesa Robim un Bračkam jaunu triecienu — ložmetēji sadragāja lauskās slēģus dibenistabā, un tajā vairs nedrīkstēja rādīties. Bet tieši no turienes zagās vislielākās briesmas.
Kaujiniekiem izbeidzās munīcija. Pēc jaunā krājuma gribot negribot bija jādodas uz neaizsargāto telpu. Noliecies pie patronu kastes, Bračka pamanīja divus stāvus, kas, rāpodami pa kaimiņmājas jumtu, tuvojās vaļējam logam. Ceļu, kuru kaujinieki savā laikā bija paredzējuši kā papildu izeju, tagad izmantoja Rēgusa ļaudis. Bračka gribēja pateikt «knaukš», bet balss atsacījās paklausīt. Tomēr šaušanas māka palika iepriekšējā. Ar pirmo šāvienu viņš nogāza vienu, otrs pazuda pats.
Pagāja vēl stunda, pastāvīgas trauksmes pilna. Ik brīdi varēja gaidīt uzbrukumu gan caur logu, gan caur durvīm. Neapdraudētā platība arvien sašaurinājās. Bračka vairs tikai ar pūlēm spēja pielādēt revolveri, jo ievainotais kreisais plecs neganti sūrstēja. Robis nebija cietis, sašķaidīts bija vienīgi mauzerim piedarinātais koka atbalsts. Savā starpā viņi tikpat kā nesarunājās. Un galu galā par ko runāt? Viņi taču pat nezināja, vai tie lejā vēl dzīvi?
Zalve pēc zalves, bez atelpas, bez mitas. Pēkšņi iestājās klusums. Kā pēdējais izskanēja šāviens, ko Bračka raidīja uz labu laimi. Šis klusums pēc nepārtrauktas apšaudes vēl stiprāk plosīja nervus nekā kaujas troksnis. Robis piesardzīgi pielīda logam. Kad viņš atgriezās, Bračka pēc drauga neparasti bālās sejas noprata, ka nu ir cauri.
— Kriška? — viņš jautāja, pūlēdamies piešķirt balsij vienaldzīgu nokrāsu.
— Lielgabali. Viens uzstādīts pievārtē, otrs kaimiņ- sētā.
— Tikai divi?
Robis neviļus pasmaidīja:
— Tev tūlīt vajag veselu divizionu. Priekš mums pilnīgi pietiek ar diviem.
Viņi apgūlās uz grīdas. Šaut vairs nebija nozīmes.
— Saproties, Robi, — Bračka pēc brīža klusi teica, — jocīgi, vai zini. Nekad netiku iedomājies, kā ir ap dūšu, kad taisās nolikt karoti. Kāda tev jušana?
— Un tev?
— Zin, galīgi draņķīga. Šausmīgi žēl. Mēs, saproties, te kaujamies kā tādi varoņi pret veselu armiju. Un kam es varēšu to izstāstīt! Eņģelīšiem, vai? Pie tiem mani vecais Pēteris taču nelaidīs.
Laidis, — gluži nopietni atbildēja Robis. — Arī mēs, kaujinieki, esam eņģeļi, tikai nāves eņģeļi. Mēs gribam vienīgi labu 1111 tādēļ esam spiesti brist caur asinīm — mūsējām un svešām . . . Daudzus neliešus esmu aizraidījis viņpasaulē, žēl tikai, ka palaidu garām vienu, kas to visvairāk pelnījis .. .
Šie vārdi izrāva Bračku no pirmsnāves noskaņas. Aizsmēķēja pēdējo papirosu un teica:
Lips Tulians tas tomēr nevarētu būt. Saproties, viņš taču nezina mūsu adresi. . .
— Tā jau ir . . . Kaut zinātu, kam uzbrukums domāts. Mums? Otriem Krieviņiem? Ja Rēgusa ļaudis meklējuši mūs un tikai aiz pārskatīšanās iebrukuši citā dzīvoklī… — Robis nepaguva nobeigt.
Pagalmu un māju pāršalca skaļa, acīm redzot rupora pastiprināta balss:
— Tūlīt sāksim bombardēšanu. Visiem iedzīvotājiem atstāt dzīvokļus un pulcēties pievārtē. Robis pielēca kājās
— Uz kurieni, dullā galva? — sauca Bračka.
Robis atvēra drēbju skapi.
.. . Upeslāce allaž mēdza sūroties, ka dzīvoklītis pustukšs un neomulīgs. Kur vien varēdama, viņa taupīja un katru mēnesi no saimniecības naudas vismaz pusrubli noguldīja Savstarpējā krāj- un aizdevumu biedrībā. Drīz jo drīz piepildīsies ilgi lolotais sapnis, un ēdamistabā tieši pretī logam stāvēs liela, melna ozola bufete ar zaļajiem stikliem un kokā grieztajiem vīnogu ķekariem, kuru viņa jau sen ieskatījusi mēbeļu veikalā Berga bazārā.
Tagad pēkšņi likās, ka viņu divās istabās neizsakāmi daudz mantu. Pagājušas vairākas minūtes, kopš atskanējusi pavēle atstāt namu, un Upeslāce arvien vēl skraidīja no kakta uz kaktu, pacēla te pēļu maisu, te paunu ar apģērbiem, te savu lepnumu — no mātes mantoto kristalspoguli zeltītā rāmī un tomēr nespēja izšķirties, ko no iedzīves mēģināt glābt.
— Ātrāk, māt, — skubināja Meinhards. — Jau ved lielgabalus.
Upeslāce uzlūkoja dēlu un saskaitās. Tādam viegli runāt — sabāzis čemodānā grāmatas, paķēris tēva fil- čus, un cauri. Bet tūdaļ Upeslāce saprata, ka ir netaisna pret Meinhardu. Vai tad vēl nupat, kad visapkārt lidoja lodes un apmetums bira no griestiem un sienām, viņa nebija lūgusi dievu, lai tas dāvā viņiem kailo dzīvību. Dēlam un viņai, un visiem labiem ļaudīm, ar kuriem nu jau divdesmit piecus gadus dzīvo vienā un tai pašā namā.
Upeslāce kaujiniekus nepazina, neatcerējās pat kaut reizi redzējusi kādu iznākam vai ieejam kaimiņu dzīvoklī. Taču pašas vecākais brālis Eduards arī smaka tālajā Sahalīnas katorgā par atteikšanos karot Mandžū- rijas sopkās. Viņa vēl labi atcerējās nakti, kad to kopā ar daudziem citiem arestantiem iesēdināja lopu vagonos Rīgas stacijā, lai aizdzītu pa etapu, — bālu, apaugušu ar garu, melnu bārdu .. .
Upeslāce atrāva atvilktni un sameta spilvendrānā tikpat kā jaunus nažus, dakšas, karotes, ko glabāja kopš kāzām un kas pēdējo reizi bija liktas galdā Mein- harda konfirmācijas dienā. Priekšiņā viņa ieraudzīja divus jaunekļus. Augumā mazākais valkāja ģimnāzista formas tērpu, otram mugurā bija svārki ar spīdīgām pogām. Upeslāce uztraukumā arī to noturēja par skolnieka mundieri.
— Jūs laikam kaimiņi atsūtījuši palīdzēt man nonest mantas? — minēja Upeslāce. — Dievs jums atlīdzinās par jūsu labo sirdi.
Bračka pamirkšķināja Robim. Iet kā pa taukiem, — teica viņa skatiens. Bet Robis zināja, ka šis pārpratums vēl nekā nedod. Galvenais, lai kaimiņiene apliecinātu, ka viņi ir no dēla skolas. Citādi nelīdzēs ne skapī atrastais ģimnāzista tērps, kas tagad Bračkam mugurā, ne viņa paša svārki, ko papildinās ar Meinharda formas cepuri. Pārdrošais plāns pārģērbties par ģimnāzistiem bija dibināts ne tikai uz viņu jauneklīgo izskatu, bet arī uz kaimiņienes atbalstu.
— Še, puisīši, ķerieties klāt. Vai nebūs par smagu? — Upeslāce norāva 110 dzelzpinuma gultām matračus un segas.
— Māt, vai tad tu neredzi? — saviļņojums draudēja noslāpēt Meinharda balsi.
Upeslāce tikai tagad pamanīja dēla apbrīnas pilno skatienu, piekaltu svešiniekiem, ievēroja to acīs cietu, gandrīz pārdabisku spīdumu. Tādus viņa allaž iedomājusies mocekļus, kas savas ticības vārdā gājuši nāvē.
— Lai dievs stāv man klāt! — matracis izkrita no rokām, — Ejiet! Ejiet prom! Neiegrūdiet mūs postā!