Viņas seja pauda tādas izbailes, ka Bračka strupi apgriezās:
— Brālīši, te mums nav ko meklēt.
— Kur jūs ejat? Kur?
— Zināms, kur. Pie svētā Pētera! Vecītis mūs jau sen gaida.
Bračka pat tādā brīdī bija spējīgs smaidīt, un šis smaids galīgi satrieca Upeslāci. Tas vēl tiešām bērns, — viņa domāja, — abiem patiešām vajadzētu vēl sēdēt uz skolas sola blakus Meinhardam. Ja es viņus atraidīšu, viņiem jāmirst, brālis man to nekad nepiedos. Bet, ja policisti uzzinās, tad ir beigas. Ko darīt?… Kā meklējot apskaidrojumu, viņa pacēla acis pret pestītāja tēlu.
— No aizlūgšanas mums labāk nekļūs, — asi pateica
Robis, pamanījis šo izmisīgo skatienu. — Jūs taču esat strādnieka sieva. Ja tādas kā jūs atsakāties mums palīdzēt, iznāk, ka esam velti cīnījušies. Tad tiešām nav vairs tik svarīgi, vai mirstam vai paliekam dzīvi.
Upeslāce nolaida galvu. Čuguna krucifikss klusē, bet pašai nav pa spēkam izšķirties … Tā jau ir, ne jau sevis dēļ šie zēni uzsākuši cīņu. Tie domājuši par citiem, par brāli Eduardu, par visiem sērdieņiem, par to, lai Meinhardam reiz būtu cita, labāka dzīve… Mein- hards … Varbūt arī viņam dienās nāksies lūgt pie svešām durvīm palīdzību. Bet tūdaļ atkal pārņēma bailes. Ja revolucionārus pazīs, ko tad? Tad aizvedīs arī viņas dēlu.
— Kāpēc jūs mani mokāt? Ko es varu darīt? — izlauzās no Upeslāces krūtīm.
— Jums jau nekas nav jādara, tantiņ. Mēs visu paši, — uzmundrināja Bračka. — Jūs tikai sakiet, ka mēs trīs esam skolas biedri. Pavisam droša lieta, tantiņ. Ja Robis vēl uzmauks jūsu dēla mici, tad pats Rēguss, saproties, apzvērēs, ka mēs piena puikas no ģimnāzijas.
Meinhards, ne vārda nesakot, noņēma no galvas formas cepuri un grasījās iedot Robim. Upeslāce nikni izrāva to no dēla rokām. Kā viņš drīkst iejaukties?! Viņš vēl bērns, viņš vēl nekā nesaprot, viņš nezina, kas draud. Bet ko darīt, ko darīt? … Šausmīgi grūti pārnest šos zēnus nāvei… Tikpat grūti viņu dēļ upurēt sevi un dēlu.
Robis un Bračka nenovērsa skatienus no sievietes, kuras seja izskatījās gluži sakritusi un pelēka. Saprata, kāda iekšēja cīņa plosās viņas prātā, zināja, ka viņas «nē» nozīmētu bojā eju.
Pēkšņi ārdurvis čīkstot atdarījās. Tajās stāvēja ar kroņlukturi apkrauta sieviņa:
— Ko jūs tielējaties, nāburdzien? Veicīgāk! Tūdaļ lielgabali sāks šaut, — tā mudināja, tad ieraudzīja svešos ģimnāzistus un vaicājoši pacēla uzacis.
177
— Tie… tie ir Meinharda biedri… No vienas klases, — pašai negaidot, izelsa Upeslāce. Galu galā — ko viņa varēja citu teikt? Viņa taču strādnieka sieva un šajā grūtajā laikā nedrīkst domāt tikai par sevi.
12 - 2155
Bet, kad kāpņu telpā gadījās sastapt Muižniekus, kas no mansardu stāva nesa savu nabadzīgo iedzīvi, Upes- lācei nodrebēja sirds — viņa bija pavisam aizmirsusi, ka kaimiņi var nodot.
Muižnieks, kas jau bija nokāpis pusstāvu zemāk, uzlūkoja Upeslāci ar tādu dīvainu skatienu. Tad viņš pēkšņi pasmaidīja, pienāca tuvāk un sacīja: — Jūs esat krietns cilvēks!
. . . Tieši šai mirklī notikumu vietā ieradās Šampions. Izšķērdējis daudz laika, kamēr izkļuva caur visiem aizsprostiem, viņš tagad dega nepacietībā atgūt nokavēto. Garām zaldātiem, kas spiedās pievārtē, viņš ieskrēja pagalmā, bet unterol'icieris tūdaļ rāva atpakaļ.
— Bīstami, — tas paskaidroja un norādīja uz sētas mājas logiem.
Šampions uzmeta ātru skatienu namam un ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā: «Otrā un trešā stāva rūtis kā Šveices siers — vienos caurumos. Arī kaujinieki krietni koduši — lejā daudz ievainoto, ir arī līķi. Bet apakšējā stāvā uz palodzēm puķes kā bērēs. Kapličas klusums.»
Jā, klusums pildīja Šampionu nelabām nojautām. Vai tiešām viss jau beidzies, vai tiešām viņš ieradies par vēlu, un vienīgais, ko vēl iespējams izdarīt, — paziņot Ruseniekam par draugu bojā eju? . . .
Klusums ieilga. Korespondenta satrauktajā prātā sekundes pārvērtās stundās. Viņš satvēra unteru aiz pogas.
— Kāpēc nešauj? — Redzēdams, ka tas nesaprot, piebilda: — Pif-paf?
Unters pamāja uz lielgabalu, kuru Šampions pirmīt steigā nebija ievērojis. «Pretestība vēl nav apspiesta,» viņš ierakstīja bloknotā. «Jau sešas stundas daži varoņi met izaicinājumu vai visam Rīgas garnizonam. Taču pašlaik iestājies liktenīgs lūzums. Var teikt, ka revolucionāri ar vienu kāju jau atrodas kapā …»
Pagalmā ienāca divi vīrieši. Vienā Šampions pēc
baltā priekšauta un atvērtās mājas grāmatas uzminēja sētnieku. Divu nedēļu pieredze Krievijas revolūcijas kaujas laukos ļāva otrajā bez grūtībām uzzīmēt špiku. Nu kaujinieki šaus, nopriecājās korespondents. Bet logi palika mēmi. Kad no sētas mājas, stiepdami paunas, iznāca pirmie īrnieki, viņš saprata, ka Rusenieka biedri pārtraukuši cīņu, lai dotu ļaudīm iespēju izglābties. Cits pēc cita tie atstāja iznīcībai lemto namu. Viens stūma bērna ratiņus, kuros grabēja trauki, otrs elsdams un pūzdams stiepa klubkrēslu, daudzi bija uzvilkusi trīs drēbju kārtas un izskatījās kā Nansena polārekspedīci- jas dalībnieki. Sētnieks, kuram bija uzdots raudzīties, vai pūlī nav ieviesusies kāda sveša, aizdomīga persona, ielūkodamies te grāmatā, te sejās, nosauca īrniekus slepenpolicijas aģentam:
— Ādmiņu cunftes meistars Abolings no pirmā dzīvokļa ar kundzi un jaunkundzēm . . . Muižnieku ģimene no devītā, mīti gan parādā par diviem mēnešiem, bet lai jau iet. . .
Kā pēdējā iznāca māte ar trijiem ģimnāzistiem, no
— «Uniona» fabrikas atslēdznieka Upeslāča sieva ar dēlu.
— Un šie divi? — apvaicājās špiks.
'— Mana dēla klases biedri, — pasteidzās paskaidrot Upeslāce. — Uzkāpa, lai kopā ietu uz skolu, bet tad sākās, ārā vairs netika.
Špiks pagrieza viņiem muguru:
— Visi?
— Visi. Izņemot Krieviņus no trešā un piektā dzīvokļa.
— Tie tur arī paliks, — pasmīnēja špiks. — Unter, pārņemiet un saskaitiet.
Apakšoficieris, ņemot palīgā pirkstus, saskaitīja ļaudis un ielaida pievārtē, kur tos ieslēdza zaldātu loks. Kopā ar sētnieku sanāca četrdesmit viens cilvēks. Vārtu rūmē, kur bez tam vēl uzturējās artilēristi, kļuva tik biezs, ka nebija kur apgriezties. Špiks, vairīdamies drūzmas, gribēja doties uz ielas namu, bet sāka svilpt lodes, un viņš iemuka atpakaļ.
Tikko norībēja šāvieni, Šampions spraucās uz priekšu. Elkoņiem pašķirdams sev ceļu, viņš neskatī
jās ne pa kreisi, ne pa labi un gandrīz iekrita pagraba loga šahtā, kurai nez kādēļ bija pazudis aizsargrežģis. Klupdams korespondents pieķērās vienam no ģimnāzistiem:
— Pardon, — viņš atvainojās.
— Mersī, — nevietā atbildēja ēverģēlīga balss.
Šampions, kas grasījās lauzties tālāk, vērīgi nopētīja runātāju un sastinga. Pazīstama seja. Un garais puisis blakus, goda vārds, tas taču kaujinieks, kas vadījis uzbrukumu bankai! Izglābušies? Ģeniāli! Gribējās pakratīt roku, apkampt viņus, bet nedrīkstēja pat izrādīt pazīšanos. Un Šampions aprobežojās ar to, ka ietērpa savu prieku piemērotā apakšvirsrakstā: «Kaujinieki spīdoši iztur abitūrijas pārbaudījumu!»
— Atbrīvojiet laukumu! — sauca vecākais kano- nieris. — Tādā tirgū nevar tēmēt!
— Kur tad paliek poručiks? — unters ērcējās.