— Jāved taču prom uz policiju.
— Uz policiju? Ar kādām tiesībām? Mēs ar kundzi neesam noziedznieki, — protestēja cunftes meistars.
— Viņiem labāk redzams. Pārbaudīs dokumentus un, ja nav vainīgs, atlaidīs uz mājām.
—- Ja no mājas būs kas palicis pāri, — klusi, bet rūgti noteica Upeslāce.
Murmināšana kā vētru vēstošas sīpas pārskrēja pūlim. Kaut nesaprazdams vārdus, Šampions juta, ka vairākums savā nelaimē vaino cariskos varas vīrus, nevis revolucionārus.
— Kur poručiks pazudis? — atkārtoja unters.
— Viņa labdzimtība aizgājuši apslacināt rīkli, — kāds zaldātiņš uzdrošinājās aizrādīt.
— Cik tad ilgi var šos te ganīt?! — sacīja unters.
— Aizskriešu viņu pameklēt. Tu paliksi manā vietā, — viņš norīkoja jefreitoru. — Un ka tu man pieskati, lai neviens nepazustu. Citādi — galva nost!
Šī saruna, ko pavadīja izteiksmīgi žesti, uz mirkli novirzīja Šampiona uzmanību no Roba un Bračkas. Kad viņš apgriezās, tos vairs nekur neredzēja. Toties korespondents pamanīja, ka aizsargrežģis atkal savā vietā virs pagraba loga.
Beidzot ieradās gaidītais poručiks.
— Kur ir unters? — viņš uzbrēca aizsmakušā balsī.
— Aizgāja jūs meklēt, jūsu labdzimtība.
— Rauj viņu jupis! Vediet! — poručiks steidzās tikt galā ar garlaicīgo uzdevumu.
Priekšējie pacēla savas mantas un sakustējās.
— Cik tev ir?
— Četrdesmit viens, jūsu labdzimtība, — ziņoja je- freitors.
— Pārskaitīt!
Lai kā jefreitors pūlējās, vairāk par trīsdesmit deviņiem neiznāca.
— Jūsu labdzimtība, neesmu vainīgs, — viņš galīgi satriekts taisnojās. — Divu trūkst.
— Aitas galva, acu tev trūkst, — poručiks norādīja uz Šampionu un špiku, kurus zaldāti nekavējoties iestūma lokā.
Briesmas, ka nepagūs nedz padot Ruseniekam ziņu, nedz nosūtīt korespondenci, satracināja Šampionu.
— Es esmu ārzemnieks, žurnālists, speciālkorespondents, saprotat? — viņš skaļi kliedza vāciski. — Mani pazīst pats Rēgusa kungs!
— Nav mana darīšana. Skaitlim jābūt pilnam, un viss!
Negribēdams sevi atklāt, špiks piegāja pie poručika un iečukstēja viņam ausī.
— Kas jūs par slepeno, kad jūs visi redz? — guldzošiem smiekliem ierēcās oficieris. — Atpakaļ ierindā, joks tāds!
Vārtos iznira Rēguss Ļihejeva pavadībā. Šampions jau grasījās mesties pie viņa, bet negaidot mainīja savu nodomu un, tieši otrādi, spiedās dziļāk burzmā. Ja Rēguss apķersies, ka divi trūkst, kaujiniekiem izies plāni. Tad jau labāk lai viņu aiztur.
Taču Šampions bija aizmirsis par špiku. Tas pasteidzās atspēlēties poručikam. Un tūdaļ nodārdēja Rēgusa balss:
— Mans aģents apgalvo, ka divu trūkstot. Te kaut kas nav kārtībā.
Oficieris noplātīja rokas:
— Lai jūsu aģenti nemaisās pa kājām, tikai jauc man visus rēķinus.
— Atļausiet jautāt, poručika kungs, kas te notiek? — unters pa šo laiku bija atgriezies. — Trūkst? .. . Nevar būt! Te pat pudeli nav kur paslēpt, kur nu vēl cilvēku. Tūlīt pārskaitīsim.
— Četri . . . vienpadsmit .. . Divdesmit seši . .. Trīsdesmit astoņi … — Šampions skaitīja līdzi un, kad pie viņa apstājās untera rādītāja pirksts, ar milzīgu izbrīnu konstatēja: — Četrdesmit divi!
Tikai tagad viņš ievēroja, ka pūlī atkal raiboja ģimnāzistu cepures. Untera seja izstiepās garumā:
— Nekā nesaprotu, jūsu labdzimtība, — viņš stostījās. — Nu viens ir lieks.
— Piedzēries! Jau no tālienes pēc alus smird, — kliedza Rēguss. — Vai tad tādā burzmā var tikt gudrs? Vediet ārā pa vienam, es pats skaitīšu!
Robis paraustīja Bračku — vajadzēja no jauna lēkt šahtā un paslēpties pagrabā. Upeslāce un viņas dēls taisījās segt šo manevru ar savām mugurām. Bet tik tālu kaujinieki netika. No trešā stāva dzīvokļa atskanēja asinis stindzinošs sauciens, iedarbīgāks par jebkuru ložmetēju kārtu. Tur cilvēks, ejot nāvē, meta pēdējo izaicinājumu varmāku pasaulei:
— Bēdziet! Mēs sviedīsim bumbu! Lai dzīvo brīvība!
Vārdi vēl nebija izskanējuši, kad ļaudis, grūstīdami
cits citu, rāvās ārā. Pirmie muka zaldāti. Radās īsts jūklis. Spiezdamies uz priekšu, izlauza vārtus no eņģēm un izvēlās uz ielas. Izmantodami apjukumu, Robis un Bračka iejaucās bēgošo barā. Viņi skrēja, kliegdami, cik vien plaušas ļāva:
— Glābjas, kas var! Sviež bumbas!
Panika pārņēma arī aplenkuma kareivjus un vēl pavairojās, kad pagalmā nodunēja sprādziens. Tā ir neviens, izņemot Šampionu, nepamanīja, ka abi kaujinieki pārlēca pār žogu un pazuda.
. . . Atamans bija izvēlējies Atlētu klubu plašās sētas dēļ. Tagad viņš sāka to nožēlot, jo, kā par spīti, kāds klibs leijerkastnieks pulcināja šeit publiku. Bez nekad neiztrūkstošajiem knīpām kādi trīs desmiti pieaugušo ar neizprotamu svinīgumu klausījās «Ak tu mīļo Augustiņ, Augustiņ, Augustiņ!». Pazīstamu bija gaužām maz, tikai pieci seši kaujinieki.
— Paņem mūsējos un seko man, — viņš teica Brašajam. — Te pārāk daudz svešu ausu.
— Kur? — brīnījās Brašais. — Tie visi ir kaujinieki.
— Un meičas?
— Kā likts.
— Un spēlmanis?
— Arī mūsējais. Tu neskaties, ka viņam koka kāja. Tīri pieklājīgi šauj, pret japāņiem iemācījies.
— Un šie te? — Atamans smaidot norādīja uz zeņķiem.
— Tie nu gan ne, — smējās Brašais. — Bet dienās izaugs.
Atamans nekā vairs neteica — jutās pārāk saviļņots. Varbūt tikai desmitā daļa no šiem kaujiniekiem pazina Robi un Bračku, bet pietika viena vārda, un tie ir klāt.
— Mēs taču esam spēks! — nodomāja Atamans, kuram līdz šim bija allaž nācies darboties vai nu pašam uz savu roku, vai nelielā grupiņā. Trīs duči sapulcināti vienā rāvienā. Un, ja savilktu vienkopus visus Rīgas kaujiniekus, rastos īsta armija.
Bet tagad nav laika jūsmai, jārīkojas. Atamans, kas mēdza pārmest Robim paradumu visu sīki apsvērt un aprēķināt, šoreiz, juzdams atbildību par visiem šiem ļaudīm, pats pieturējās pie Roba apdomīgās taktikas. Atmetis parasto karstgalvību, izdalīja vīrus ar tādu aprēķinu, lai kontrolētu visas ielas, pa kurām varētu vest apcietinātos. Vienu grupu uzticēja sen pārbaudītajam Brašajam, otru pazīstamam krievu puisim ar palamu Steņka Razins. Pats ar Faustu un desmit citiem palika pagalmā, jo visdrīzāk policija izvēlēsies tieši šo ielu.
Izvadot biedrus, viņš piekodināja:
— Uzmanīgi, kvartāls čum un mudž no špikiem, līdz posteņiem ejiet pa vienam .Un pa ceļam bez stiķiem, taupiet patronas nopietnam darbam!
Nu sākās pats grūtākais — gaidīšana. Arī tā bija zināma veida varonība, jo daudz vieglāk uzbrukt nekā pacietīgi gaidīt ienaidnieku. Gaidīt, domājot par biedriem, lias, zaudējuši cerību uz palīdzību, varbūt tieši šai mirklī ielaiž sev lodi pierē.
Kamēr dzirdēja šāvienu sprakstēšanu, nebija tik traki. Ja šauj, tad ir vēl dzīvi. Tad kaujas troksnis apklusa. Atamans nobālēja.
— Es vairs ilgāk nevaru! Tā ir vivisekcija! — pirmais neizturēja Fausts un, izvilcis no svārku apakšas konservu kārbu ar spridzekli, traucās uz vārtiem.
— Stāvēt uz vietas! — caur zobiem izgrūda Atamans.