Rēguss zināja, kāda viņam slava, un centās to pasvītrot arī savā ārienē. Viņš bija uzaudzinājis šausminošas ūsas, kas, līdzīgi asiem, melniem pīķiem, rēgojās virs
tuklajiem, piepūstajiem vaigiem. Neviens nekad netika redzējis «šefa» buļļa augumu citādi kā melnā tērpā, viņa galvu — bez melnās platmales, kuras mīkstās malas aizēnoja plato pieri.
Viņš piegāja pie Zibeņa un piegrūda kurpes purnu pie deguna:
— Tā jau es domāju, ka tu atgriezīsies pie mums… Nekur jau nav tik labi kā pie tava drauga Rēgusa. — Viņš pamāja kādam zaldātam: — Aizstiep uz manu kabinetu, lai varu apsveikt dārgo ciemiņu, kā nākas.
Kaut nesapratis krieviski teikto pavēli, Šampions bija skaidri saklausījis draudīgo zemtoni.
— Jūs nedrīkstat viņu spīdzināt! Mans dievs, šis cilvēks jau tā ir pusdzīvs, — viņš vāciski protestēja. — Es uzrakstīšu tādu korespondenci, ka maniem lasītājiem mati celsies stāvus. Jums nāksies atbildēt!
Rēguss pagriezās un nolūkojās žurnālistā kā zilonis mušā:
— Kas tas par kverkšķi? Laikam pirmo reizi pie mums …
— Esmu Parīzes laikraksta «Temps» speciālkorespondents Žoržs Šampions.
— Ak, biedrs ir ārzemnieks, — Rēgusam iepatikās pajokot. — Kurā viesnīcā kundziņš apmeties?
Šampions jau gribēja minēt «London City», bet laikā piekoda mēli. Ja nu izdarīs kratīšanu un uzies čemodānā paslēptos revolverus?
— Nosaukumu neatceros, — teica viņš. — Es tikko kā iebraucu Rīgā.
— Laikam jau tāda lepnāka, — Rēguss turpināja ņirgāties.— «Hotel de Rome» vai «Sankt Petersburg»?… Arī nē? Un ielu jūs, protams, arī esat aizmirsis?
— Tā ir. Bet ceļu es gan atradīšu. Ja jūs man neticat, griezieties pie franču konsula. Arī firmas «Pežo» pārstāvis Dublē kungs var apliecināt manu personību …
— Es pats esmu franču konsuls! — Rēgusa savaldītais tonis pēkšņi pārvērtās rēcienā. — Es pats esmu cars! Es tevi sapūdēšu, nolādētais buntavniek. Es … — viņš meklēja pašu spēcīgāko draudu, — es no tava žīdu deguna izsitīšu pieckapeiku gabalu! — un Rēguss izgāja no kameras.
Durvis aizcirtās.
Šampions paraustīja plecus. Tādi draudi viņam nebija nekas jauns — hotentotu ķeizars bija pat piesolījis iztaisīt no viņa deguna cepeti. Bet kas var zināt, te nav Ilotentotija, bet cara Krievija. Tur vismaz rēķinājās ar to, ka viņš ir ārzemnieks, šeit viņu uzskata par revolucionāru. Protams, tas ir gods, tomēr diezgan bīstams pašreizējos apstākļos… Šampions pamazām sāka uztraukties. Cits pēc cita nobalēja iecerētās reportāžas sensacionālie virsraksti, toties arvien spilgtāks kļuva dzeltenais cūkādas čemodāns ar dubultā dibenā noglabātiem revolveriem, kas viesnīcas istabā stāvēja pašā redzamākajā vietā. Uzzinās, kur viņš dzīvo, un galu galā atradīs arī nelegālos ieročus. Viņš, protams, var apgalvot, ka visus piecus mauzerus paņēmis personīgajai drošībai, bet kas tam noticēs, ja nav noticēts pat viņa pasei ar franču ārlietu ministrijas zīmogu un krievu konsulāta vīzu?… Vistrakākais, ka par šo joku viņu var izraidīt. Par sekām pat domāt negribas — palaist garām īstu revolūciju, to viņš neizturēs!
Tomēr profesionālo ziņkāri nevarēja ilgi noslāpēt. Ja jau viņam te jāsēž, vismaz lietderīgi izmantos laiku. Vispirms Šampions pierakstīja bloknotā savus iespaidus:
«Maniem lasītājiem grūti iedomāties, kādos apstākļos pašreiz atrodos. Kamerā tikai divi niecīgi lodziņi pie pašiem griestiem — viens uz gaiteni, otrs uz pagalmu — tie paši aizrestoti. Šeit ir tik tumšs, ka ar grūtībām spēju atšķirt burtus. Citu pēc cita ieved arestētos revolucionārus. Tie, kas ieslodzīti jau vairākas stundas, apgulušies uz kailās grīdas. Viņiem jāguļ kā sardīnēm bundžā — šī vārda tiešajā nozīmē. Ja kāds no gulētājiem vēlas pagriezties uz otriem sāniem, tad sajūk visa rinda un pārējiem gribot negribot arī jāpagriežas, jo citādi nepietiek vietas. Nupat iepazinos ar slepenpolicijas priekšnieku, kas izskatās kā īsts lielceļa laupītājs. No studenta, kas laipni atļāvis izmantot savu muguru kā rakstāmgaldu, nupat uzzinu, ka patiesībā politisko lietas jāizskata žandarmērijai, bet vietējie vācu baroni izrēķināšanos ar revolucionāriem labprātāk uztic savam tautietim Rēgusam. Bez tam pastāv tā saucamā «ohranka», kuras pārziņā galvenokārt atrodas spiegi. Vismazāk bīstami ir policisti ar galīgi neizrunājamiem vārdiem: gorodovoji, okolodočņiki, urjadņiki. Bet atgriezīsimies kamerā. Šeit valda drūms un tomēr pacilāts garastāvoklis. Brīžiem kādā kaktā uzliesmo revolucionāra melodija. Var just, ka šie ļaudis pārliecināti par savu uzvaru, kuru pat visnežēlīgākais terors nespēs novērst… Lai lasītājs man piedod, ka aprauju savas piezīmes, bet pašlaik zaldāts izsauc mani uz pratināšanu. Ceru, ka varēšu papildināt savu korespondenci ar jaunu saistošu vielu.»
…Apmierināts ar izrādi, ko sniedzis kamerā, Rēguss atgriezās savā kabinetā. Istabas vidū divi rungām apbruņoti policisti sasēja Zibenim rokas aiz krēsla atzveltnes. Vienā pusē, atstiepies uz sofa, Ļihejevs spēlēja ermoņikas. No labās rokas locītavas nokarājās jājamā pātaga. Šefs aizkūpināja cigāru un ar avīzi atlaidās uz dīvāna, kas stāvēja pie sienas, viņā pusē krēslam. Tā viņi parasti gulēja, kad spīdzināja sevišķi bīstamu revolucionāru.
Policists ienesa paplāti ar dzeramajiem. Ļihejevs pratināšanas laikā mēdza stiprināties ar Allažu ķimeli, šefs lēnām iztukšoja divus kausus Stricka Pilzenes alus. Viņš nesteidzās, jo labi zināja, ka nekas tā netirdī apcietināto kā gaidas.
— Aleksandr Aleksandrovič, — griezās Rēguss pie sava palīga, — kas jauns? Vai Bračku tā arī neizdevās notvert?
Ļihejevs ar nopūtu pārtrauca muzicēšanu, lai atbildētu:
— Nekas, nekur nepaliks. Mūsu draugs Zibens būs tik laipns un pateiks, kur to atrast.
— Un Brūtgāns. Es viņu nekur neredzu. Vai būtu jau pārvests uz cietumu?
— Ceļā uz šejieni viņu atbrīvoja. Kaujinieki, Ivan Emerikovič.
— Kas to būtu domājis?! — pasmīnēja Rēguss. — Žēl, ļoti žēl.
Viņi samirkšķinājās.
— Šie razbainieki kļūst arvien nekaunīgāki, — turpināja slepenpolicijas priekšnieks un gardi nosmējās. — Viens nupat uzdevās par kādu tur franču korespondentu. Neko ticamāku laikam nespēja izgudrot…
— Pagaidiet, pagaidiet, Ivan Emerikovič, varbūt tas tiešām ir īstais, — sacīja Ļihejevs un sniedzās pēc ķimeļa. — No mūsu ohrankas Parīzes aģenta saņemta tele- grama, ka uz šejieni izbraucis avīzes «Temps» korespondents. Slavens žurnālists, pazīstams ar savām dulburī- bām. Laikam viens no tiem papīra smērmaņiem, kuriem viss nav mājās. Ar to šodienas traci nepaguvu vēl pastāstīt.
— Tas nu gan būtu joks! — un Rēguss tieši no pudeles iedzēra krietnu malku. — Pārbaudi, Aleksandr Aleksandrovič, lai neiznāk blamāža.
Tā gadījās, ka Šampions nedabūja iepazīties ne ar Ļihejeva pātagu, nedz ar policistu rungām. Rēguss sagaidīja viņu ar starojošu smaidu:
— Ile, he, he, Šampiona kungs, tas tik bija joks, vai ne? Atzīstieties, jūs patiešām noticējāt, ka uzskatu jūs par vienu no šīs bandas. Es jūs jau pazinu Vērmaņparkā, nodomāju, lai jau Šampiona kungam tiek tas prieks, sagādāsim viņam vielu korespondencei. Ile, he, — Rēguss bārstīja sīkus smieklus. — Un cik veikli es jums notēloju briesmoni!