– Man bija privāta saruna ar Džonu Geretu no Bristoles klasiskās ģimnāzijas. Es viņam atgādināju, ka Sebastjanam ir simt procenti latīņu valodā un matemātikā. Un to, ka, manuprāt, īstajā laikā viņš varēs pretendēt pat uz stipendiju universitātē.
– Jums vajadzēja viņam atgādināt arī to, – sacīja Harijs, – ka Sebastjana tēvocis un arī tēvs ir pabeiguši šo mācību iestādi, turklāt viņa vecaistēvs sers Volters Beringtons reiz bija šās ģimnāzijas valdes priekšsēdētājs.
– Nedomāju, ka viņam bija nepieciešams tāds atgādinājums, – noteica Hedlijs, – taču es uzsvēru faktu, ka Sebastjanam eksāmeni bija jākārto laikā, kad viņa vecmāmiņa atradās slimnīcā. Mums atliek vienīgi cerēt, ka viņš manu vērtējumu ņems vērā.
Tā arī notika. Doktors Hedlijs piezvanīja Harijam nedēļas beigās un pavēstīja, ka Bristoles klasiskās ģimnāzijas direktors ieteicis valdei piedāvāt Sebastjanam vietu pirmā akadēmiskā gada pirmajam semestrim, lai gan viņš nav nokārtojis divus obligātos pārbaudījumus.
– Pateicos, – tencināja Harijs. – Šī ir pirmā labā ziņa, ko esmu uzklausījis vairāku nedēļu laikā.
– Bet, – Hedlijs piebilda, – Gerets man tomēr atgādināja, ka par uzņemšanu vēl lems valde.
Tovakar Harijs bija pēdējais Elizabetes apmeklētājs. Viņš jau grasījās doties projām, kad sievasmāte nočukstēja: – Vai vari uzkavēties vēl dažas minūtes, dārgais? Man ar tevi kaut kas jāpārrunā.
– Jā, protams, – atteica Harijs un atkal apsēdās uz gultas malas.
– Šo rītu es pavadīju kopā ar Dezmondu Sidonsu, mūsu ģimenes advokātu, – Elizabete sacīja, ar grūtībām izrunājot vārdus. – Un es vēlos, lai tu zinātu, ka esmu likusi uzrakstīt jaunu testamentu, jo nespēju paciest domu, ka tā briesmīgā sieviete Virdžīnija Fenvika varētu sildīt rokas pie tā, kas reiz piederējis man.
– Manuprāt, tagad tā vairs nav uzskatāma par problēmu.
Mēs jau nedēļām ilgi neesam nedz ko dzirdējuši par šo Virdžīniju, nedz arī viņu sastapuši, tāpēc es pieņemu, ka tur viss ir beidzies.
– Iemesls tam, kālab jūs neesat par viņu dzirdējuši un neesat viņu sastapuši, ir tāds, ka viņa vēlas, lai man rastos iespaids par šo attiecību galu. Ne jau sagadīšanās pēc viņa pazuda no skatuves īsi pēc tam, kad Džailss uzzināja, ka manas dienas ir skaitītas.
– Es esmu pārliecināts, ka tu pārspīlē, Elizabet. Nespēju noticēt, ka Virdžīnija varētu būt tik zemiska.
– Mans dārgais Harij, tu allaž visos centies saskatīt to labāko, jo tev pašam piemīt tik dāsna dvēsele. Tā bija Emmas veiksmes diena, kad viņa iepazinās ar tevi.
– Jauki, Elizabet, ka tu tā saki, tomēr esmu pārliecināts, ka pēc laika…
– Un tieši laika man vairs nav.
– Varbūt mums jālūdz, lai Virdžīnija atbrauc tevi apciemot?
– Es Džailsam esmu vairākkārt devusi mājienus, ka labprāt sastaptos ar Virdžīniju, tomēr ik reizi viņš atrunājās ar visdažādākajiem ieganstiem. Un tie kļūst aizvien muļķīgāki un neticamāki. Kā tu domā, kāpēc tā? Nemaz nepūlies atbildēt, Harij. Jo tu būsi pēdējais, kurš izsecinās Virdžīnijas patiesos rīcības iemeslus. Vari būt pārliecināts, ka viņa savu gājienu izdarīs tikai tad, kad es jau būšu zemes klēpī. – Smaida atblāzma pazibēja Elizabetes sejā, un viņa vēl piebilda: – Tomēr man piedurknē joprojām ir viena kārts un to es izspēlēšu tikai tad, kad būšu jau apbedīta, bet mans gars atgriezīsies kā atriebes eņģelis. – Elizabete sakopoja atlikušos spēkus un sadabūja aploksni, ko bija glabājusi zem spilvena. – Tagad klausies uzmanīgi, Harij, – viņa teica, – tev noteikti jāizpilda mani norādījumi, kas attiecas uz šo vēstuli. – Viņa satvēra Harija roku. – Ja Džailss vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu…
– Kālab lai tā būtu?
– Viņš ir Beringtons, un Beringtoni vienmēr bijuši vāji, kad runa ir par sievietēm. Tātad, ja viņš vēlētos apstrīdēt manu pēdējo gribu, – Elizabete atkārtoja, – tev šī vēstule jānodod tiesnesim, kurš izlems, kam jāmanto mans īpašums.
– Un… ja viņš neko nepūlēsies apstrīdēt? – Harijs vaicāja. – Tev šī vēstule jāiznīcina, – atbildēja Elizabete. Viņas elpa kļuva seklāka ar katru brīdi. – Tu nedrīksti to atvērt un nedrīksti Emmai vai Džailsam stāstīt par tās eksistenci. – Viņa ciešāk saspieda Harija roku un jau teju nesaklausāmi nočukstēja: – Tagad apsoli, Harij Klifton, ka izpildīsi manu lūgumu! Es zinu, ka Vecais Džeks tev iemācīja apzināties godavārda cenu. Ja tu dosi man vārdu, ar to būs pietiekami.
– Es apsolu, – Harijs apliecināja un ielika vēstuli žaketes iekšējā kabatā.
Elizabete atslābināja tvērienu un atslīga uz spilvena. Viņa smaidīja. Drīz pēc šās sarunas viņa aizmiga mūža miegā.
Brokastu laikā Harijs atvēra vēstuli.
Bristoles klasiskā ģimnāzija
Universitātes ceļš
Bristole
1951. gada 27. jūlijā
Dārgais Kliftona kungs!
Diemžēl esmu spiests paziņot, ka Jūsu dēls Sebastjans nav…
Harijs spēji piecēlās no krēsla un aizsteidzās pie telefona. Viņš zvanīja uz vēstules beigās norādīto telefona numuru.
– Direktora kabinets, – kāds atbildēja.
– Vai varu runāt ar Gereta kungu?
– Kas, lūdzu, zvana?
– Harijs Kliftons.
– Es savienošu, kungs.
– Labrīt, direktor! Mani sauc Harijs Kliftons.
– Labrīt, Kliftona kungs! Es jau gaidīju, ka piezvanīsiet.
– Nespēju aptvert, kā valde varēja pieņemt tik aplamu lēmumu.
– Godīgi sakot, arī es to nespēju, Kliftona kungs. Jo īpaši tāpēc, ka biju par jūsu dēlu izteicis īpašu lūgumu.
– Kādu atraidījuma iemeslu viņi minēja?
– Viņi nevar pieļaut izņēmumus kāda iepriekšējā izlaiduma audzēkņa dēla labā, ja šis zēns nav nokārtojis eksāmenu divos obligātajos priekšmetos.
– Un tas bija vienīgais iemesls?
– Nē, – atteica direktors. – Kāds no valdes locekļiem pieminēja reizi, kad jūsu dēlu aizturēja policija par zādzību veikalā.
– Šim starpgadījumam taču ir pavisam nevainīgs izskaidrojums, – sacīja Harijs, pūlēdamies nezaudēt savaldību.
– Es par to nemaz nešaubos, – noteica Gerets, – tomēr mūsu jauno valdes priekšsēdētāju tas nekādi neietekmētu.
– Tad es viņam piezvanīšu, kad būsim beiguši šo sarunu.
Kāds ir viņa vārds?
– Majors Alekss Fišers.
Džailss Beringtons
1951 – 1954
Devītā nodaļa
Džailss jutās iepriecināts, tomēr nebija pārsteigts par faktu, ka Svētā Endrū baznīca, kur Elizabete Hārvija reiz tika laulāta un kur kristīti un gājuši iesvētībā viņas bērni, bija cilvēku pilna. Ģimene, draugi, ikviens, kurš vēlējies izrādīt godu.
Mācītājs Donaldsons cienīgi atgādināja klātesošajiem par to, cik daudz Elizabete Beringtone dzīves laikā ir darījusi vietējās sabiedrības labā. Viņš piebilda, ka bez Elizabetes dāsnajiem ziedojumiem baznīcas torņa atjaunošana vispār nebūtu iespējama un ka neskaitāmi daudziem cilvēkiem Elizabete ir palīdzējusi, būdama vietējās slimnīcas mecenāte. Tāpat viņš neaizmirsa atgādināt to, cik liela nozīme Elizabetei bijusi ģimenē, jo īpaši pēc lorda Hārvija nāves. Džailss un daudzi citi klātesošie jutās atviegloti, ka mācītājs savā runā nebija iekļāvis Hugo Beringtona vārdu.
Savu runu Mācītājs Donaldsons beidza ar vārdiem: – Elizabetes dzīve spēji aprāvās piecdesmit viena gada vecumā, bet nav mūsu ziņā apspriest Visaugstākā lēmumus.