«Noturējās kazaks tomēr aiz zara, tikai zirgs viens pats nolidoja dibenā. Ar dēlu uz muguras viņš sāka rāpties uz augšu: bija jau gandrīz augšā, kad pacēla acis un ieraudzīja, Pēteris izstiepis šķēpu, lai atgrūstu viņu atpakaļ. «Ak, dieviņ taisnais! labāk nebūtu pacēlis acis, tad neredzētu, ka paša brālis paceļ šķēpu, lai nogrūstu mani atpakaļ!.. . Manu mīļo brāli! nodur mani ar šķēpu, ja jau man tas tā novēlēts, bet pieņem dēlu: ko nevainīgais bērns noziedzies, ka viņam jāmirst tādā briesmīgā nāvē?» Pēteris iesmējās un pagrūda viņu ar šķēpu, un kazaks ar bērnu nogāzās bezdibenī. Pēteris paņēma sev visu mantu un sāka dzīvot kā turku pašā. Nevienam nebija tādi zirgu pulki kā Pēterim; aitu un aunu nekur tik daudz nebija. Un Pēteris nomira.»
«Kad Pēteris bija miris, tad dievs aicināja abu brāļu, Pētera un Jāņa, dvēseles uz tiesu. «Šis cilvēks ir liels grēcinieks!» dievs teica. «Jāni! nevaru ātrumā atrast viņam piemērotu sodu; izvēlies tu pats viņam sodu!» Ilgi gudroja Jānis, izdomādams sodu, un beidzot teica: «Šis cilvēks nodarījis man pārāk daudz pāri: nodeva savu brāli kā Jūdass un izdeldēja manu cienījamo cilti un pēctečus zemes virsū. Bet cilvēks bez godīgas cilts un pēcnācējiem ir kā labības grauds, kas iesēts zemē uin velti tur pazudis. Nav uzdīdzis, un neviens pat zināt nedabū, 'ka tāds grauds ticis iesēts.»
«Izdari, dievs, tā, lai visa viņa cilts nebauda laimi zemes virsū; lai viņa cilts pēdējais būtu tāds ļaundaris, kāds pasaulē vēl nav bijis, un lai katrs viņa ļaunais darbs laupītu mieru viņa senčiem kapenēs, un lai tie, pasaulē nepieredzētas mokas ciezdami, nāktu ārā no saviem kapiem! Bet nodevējs Pēteris lai nevarētu piecelties un tāpēc ciestu vēl rūgtākas mokas, lai ēstu neprātā zemi un locītos zem zemes!»
«Un, kad pienāks atmaksas stunda tā cilvēka ļaundarībām, tad pacel mani, dievs, iz tā bezdibeņa zirgā uz visaugstāko kalnu, un lai viņš atnāk pie manis, un es nosviedīšu viņu no tā kalna visdziļākā bezdibenī, uin visi miroņi, viņa vectēvi un sentēvi, kur viņi savā dzīves laikā arī nebūtu dzīvojuši, lai visi sanāktu no visām zemes malām un grauztu viņu par tām mokām, iko viņš tiem nodarījis, un lai mūžam grauztu viņu, un lai es varētu papriecāties, noskatīdamies viņa mokās. Bet Jūdass Pēteris lai nevarētu piecelties no zemes, lai arī alktu grauzt, bet grauztu pats sevi, un viņa kauli lai augtu jo ilgāk, jo vairāk, un lai caur to viņa sāpes kļūtu vēl lielākas. Tās būs viņam visbriesmīgākās mokas, jo nav lielāku moku, kā gribēt atriebt un nevarēt atriebt.»
«Cilvēk, tu esi izdomājis briesmīgu sodu!» dievs sacīja. Lai viss notiek tā, kā tu esi sacījis; bet arī tev jāsēž mūžam tur savā zirgā un debesu valstībā tu netiksi, kamēr tu tur sēdēsi savā zirgā!» Un viss notika tā, kā bija sacīts: vēl līdz šai dienai stāv Karpatos dīvainais bruņinieks zirgā un noskatās, ka bezdibenīgajā aizā miroņi grauž mironi, un jūt, ka zemē gulošais mironis aug, grauž šausmīgās mokās pats savus kaulus un briesmīgi tricina visu zemi . . ..»
Jau aklais bija beidzis savu dziesmu; jau sāka par jaunu viņš trinkšķināt stīgas; jau sāka dziedāt dēkainas teiksmas par Chomu un Jeromu, par Stkļaru Stokozu . . . bet ne vecie, ne jaunie arvien vēl nevarēja atjēgties un ilgi vēl stāvēja, galvas nodūruši, pārdomādami briesmīgo pagātnes notikumu.