Pēc vakarējām dzīrēm Buruļbašs uzmodās vēlu un, piecēlies, nosēdās kaktā uz sola, un sāka asināt jauno, iemainīto turku zobenu; bet pane Katrīna sāka izrakstīt ar zeltu zīda dvieli. Negaidot ienāca Katrīnas tēvs, noskaities, saīdzis, ar aizjūras pīpi zobos, piegāja pie meitas un sāka viņu bargi izprašņāt, kāda iemesla pēc viņa atgriezusies tik vēlu mājās.
«Par šīm lietām, sievas tēv, nav jāprasa viņai, bet man! Atbild nevis sieva, bet vīrs! Pie mums tas tā parasts, neņem ļaunā!» Daņilo runāja, nepārtraukdams sava darba, «varbūt citās, neticīgo zemēs tas tā nav, — nezinu.»
Sievas tēva bargā seja piesarka un acis mežonīgi ipzibsnī- jās. «Kam gan citam, ja ne tēvam, jāuzrauga sava meita!» viņš pie sevis murmināja. «Nu, prasu tev, kur tu vazājies līdz vēlai naktij?»
«Lūk, tas ir kas cits, dārgais sievastēv! Uz to teikšu tev, ka es jau sen esmu izgājis no bērnu autiņiem. Zinu, kā jāsēž zirgā. Protu arī aso zobenu turēt rokā. Vēl šo to protu . Protu arī nedot nevienam atbildi par to, ko daru!»
«Redzu, Daņilo, saprotu, tu meklē strīdu! Kas slēpjas, tam droši vien, prātā nelabas lietas.»
«Domā, ko gribi», Daņilo sacīja, «man pašam savas domas. Paldies dievam, vēl nevienā negodīgā darbā neesmu piedalījies; arvien esmu aizstāvējis pareizticību un tēviju, ne tā, kā citi klaidoņi: blandās diezin kur, kad pareizticīgie ļaudis cīnās uz dzīvību un nāvi, bet vēlāk uzkrīt ievākt to. ko paši nav sējuši. Pat uniatiem nelīdzinās: pat dievnamā neieskatās. Tādus vajadzētu, kā nākas, nopratināt, kur viņi vazājas.
«Ē, kazak! vai zini… es vāji šauju: mana lode tik no simt asu attāluma caururbj sirdi. Ar zobenu kaujos es neapskaužami: no cilvēka pāri paliek gabaliņi, sīkāki nekā putraimi, no kuriem biezputru vāra.»
«Esmu gatavs,» pans Daņilo sacīja, sparīgi savīcinādams gaisā zobenu, it kā būtu zinājis, kādam nolūkam viņš to uzasinājis.
«Daņilo!» Katrīna skaļi iesaucās, pieķērusies viņam cieši pie rokas, «atjēdzies, negudrais, paskaties, pret ko tu pacel roku! Tēt, mati tev balti kā sniegs, bet tu esi iededzies dusmās kā neprātīgs puika!»
«Sieva!» pans Daņilo bargi uzsauca: «tu zini, es to neciešu. Tev ir savas sieviešu lietas!»
Zobeni nikni iešķindējās; dzelzs cirta dzelzi, un kazakus apbēra dzirksteļu lietus. Raudādama Katrīna aizgāja citā istabā, iekrita gultā un aizspieda ausis, lai nedzirdētu zobenu cirtienus. Bet kazaki nekāvās tik slikti, ka viņu cirtienus varētu apslāpēt. Sirds viņai gribēja satrūkt gabalos. Caur visu ķermeni viņai gāja cirtienu skaņas: tuk, tuk. «Nē, neizturēšu, neizturēšu … Varbūt jau sārtas asinis straumēm plūst nO baltās miesas; varbūt mans mīļais jau saļimst nespēkā, bet es te gulu!» Un bāla, tikko dzīva, iegāja istabā pie kazakiem.
Vienmērīgi un baigi kāvās kazaki: ne viens, ne otrs negūst virsroku. Nupat uzbrūk Katrīnas tēvs, — atlaižas pans Daņilo; uzbrūk pans Daņilo — atlaižas bargais tēvs, un ir atkal abi līdzīgi. Atvēzējās … uch! Zobeni žvadz … un dārdēdami atsprāga sānus asmeņi. «Esi slavēts, dievs!» Katrīna teica; bet iekliedzās no jauna, kad ieraudzīja, ka kazaki ķeras pie musketēm. Sakārtoja kramus, uzvilka gaiļus. Izšāva pans Daņilo — netrāpīja. Sāka tēmēt tēvs… Viņš vecs, viņš tik labi neredz kā jaunais, bet roka viņam nedreb. Norībēja šāviens … Pans Daņilo salīgojās. Sārtas asinis krāsoja kazaka virssvārka kreiso piedurkni. «Nē!» viņš iesaucās, «tik lēti es sevi neatdošu. Ne kreisā, bet labā roka ir atamans. Man pie sienas karājas turku pistole. Vēl ne reizi visā manā mūžā tā nav mani pievīlusi. Kāp zemē no sienas, vecais biedri! Pakalpo draugam!» Daņilo izstiepa roku.
«Daņilo!» Katrīna iekliedzās izmisumā, satverdama viņa roku un nokrizdama viņam pie kājām, «nelūdzu par sevi. Man beigas tā kā tā: tā ir necienīga sieva, kas pārdzīvo savu vīru; Dņepra, vēsā Dņepra būs mans kaps… Bet paskaties dēlā, Daņilo! paskaties dēlā! Kas sasildīs nabaga bērnu? Kas viņu apmīļos? Kas iemācīs viņu auļot melnajā zirgā, cīnīties par brīvību un ticību, dzert un dzīrot pa kazaku paražai'' Tev jāaiziet postā mans dēls! Jāaiziet postā! Tavs tēvs negrib neko zināt par tevi! Skaties, kā viņš novēršas no tevis. Ak, tagad pazīstu tevi! Tu esi zvērs, ne cilvēks. Tev vilka sirds un viltīga rāpuļa domas. Domāju, ka tevī ir piliens līdzcietības, ka tavā akmens miesā kvēlo cilvēcīgas jūtas, bet esmu neprātīgi maldījusies. Tev tas darīs prieku. Tavi kauli kapā sāks dejot aiz prieka, kad izdzirdēs, ka nekrietnie zvēri — poļi — metīs ugunī tavu dēlu, kad dēls tavs kliegs zem naža, apslacīts. Ak, pazīstu tevj! Tu gribētu piecelties no kapa un ar cepuri uzvēdināt uguni, kas virpuļo zem viņa!»