— Viņai gan tas visdrīzāk bija būtiski.
— Atgriežamies pie stāsta: kad Kadms nonāca Kolhīdā, viņš upurēja zelta aunu dieviem un aunādu uzkāra kokā karaļvalsts pašā vidū. Aunāda atnesa zemei lielu pārticību. Lopi vairs neslimoja. Augi zēla un plauka. Lauki nesa bagātīgu ražu. Sērgas gāja ar līkumu. Tieši tāpēc Jāsonam sakārojās to aunādu. Tā atdzīvina jebkuru zemi, kur nonāk. Izārstē slimības, spēcina dabu, attīra no piesārņojuma..
— Tā varētu izārstēt Talijas koku.
Anabeta piekrītoši pamāja. — Un tā noteikti nostiprinātu Pusdievu nometnes robežas. Bet, Persij, aunāda jau vairākus gadsimtus nav manīta. Daudz hēroju nesekmīgi centušies to uzmeklēt.
— Taču Grovers to ir atradis, — es sacīju. — Viņš devās meklēt Pānu, bet atrada aunādu, jo abi izgaro dabas burvību. Anabeta, viss sakrīt pa plauktiņiem. Mēs varam ar vienu piegājienu izglābt Groveru un nometni. Ideāli!
Anabeta vilcinājās. — Pat pārāk ideāli. Vai tev tā nešķiet? Ja nu tās ir lamatas?
Atmiņā atausa, kā pērnvasar Krons bija apvedis mūs ap stūri. Viņš gandrīz pārrāva mūs savā pusē, lai palīdzam šim sākt karinu, kas sagrautu visu Rietumu civilizāciju.
— Vai mums ir izvēle? — es vaicāju. — Tu palīdzēsi man glābt Groveru vai ne?
Viņa paglūnēja uz Taisonu, kas, zaudējis interesi par mūsu pļāpām, līksmi laida lavā krūzīšu un karotīšu laiviņas.
— Persij, — Anabeta čukstus izdvesa, — mums vajadzēs cīnīties ar ciklopu. Ar pašu Polifēmu — negantāko ciklopu. Ir tikai viena vieta, kur meklēt viņa salu. Briesmoņu jūra.
— Kur tas ir?
Viņa blenza uz mani tā, it kā es speciāli tēlotu muļķi. — Briesmoņu jūra. Tā pati, kuru šķērsoja Odisejs un Jāsons, un Enejs, un visi pārējie.
— Tu domā Vidusjūru?
— Nē. Nu it kā jā, bet… nē.
— Kārtējā skaidrā atbilde. Paldies.
— Nu bet, Persij, briesmoņu jūra ir tie paši ūdeņi, kurus visi hēroji šķērso savos ceļojumos. Agrāk tā nudien atradās Vidusjūrā, taisnība. Bet reizē ar varas centru pārbīdi tā maina atrašanās vietu tāpat kā viss pārējais.
— Tāpat kā Olimpa kalns, kas nu ir virs Impērijas ēkas, — es prātoju. — Un Aīds apakš Losandželosas.
— Tieši tā.
— Bet vesela jūra briesmoņu — kā tad tādu iespējams noslēpt? Vai tad mirstīgie nepamanītu visas tās ačgārnības, kas tur darās? Aprīti kuģi un tamlīdzīgi?
— Protams, ka viņi pamana. Viņi nesaprot cēloni, bet jūt, ka tai vietā okeānā kaut kas nav tīrs. Briesmoņu jūra ir tepat ASV austrumu piekrastē, uz ziemeļaustrumiem no Floridas. Mirstīgie pat devuši tai iesauku.
— Bermudu trijstūris?
— Tieši tā.
Raudzīju apjēgt, jāatzīst, neizklausījās diez ko trakāk par visu citu, ko biju uzzinājis kopš nokļūšanas Pusdievu nometnē. — Skaidrs… tātad mēs vismaz zinām, kur meklēt.
— Persij, tas tik un tā ir milzīgs apgabals. Meklēt sīksīku salu briesmoņu apsēstos ūdeņos…
— Paklau, es taču esmu jūras dieva dēls. Ūdeņos jūtos kā niere taukos. Kas gan tur grūts?
Anabeta sarauca pieri. — Mums būs jārunā ar Tantalu. Jālūdz atļauja doties uzdevumā. Viņš iebildīs.
— Bet ja nu mēs to pajautātu šovakar pie ugunskura, visu priekšā? To dzirdēs visa nometne. Visi uzstās. Tantals nespēs atteikt.
— Varbūt, — Anabetas balsī iezagās neliels cerības stars. — Bet tagad noberžam tos traukus. Padod man, lūdzu, lavas aerosolu.
Tovakar ap ugunskuru meldiņu uzdeva Apollona atvases. Viņi nopūlējās uzburt jestru gaisotni, bet pēc dienā piedzīvotā putnu uzbrukuma tas nebija viegli. Mēs bijām satupuši pusaplī uz akmens pakāpieniem, vilkām pašķidru dziesmu un vērāmies ugunskura atblāzmā, kamēr apollonieši plinkšķināja ģitāras un strinkšķināja liras.
Ņēmām cauri visu nometnes programmu: "Pie Egejas jūras", "Es esmu pats sev vec-vec-vec-vectētiņš", "Mīnoja dzimtais krasts". Ugunskurs bija apvārdots tā, ka, jo skaļāk dziedājām, jo augstāk liesmas skrēja debesis, mainot krāsas un karstumu līdz ar kompānijas noskaņojumu. Biju pieredzējis, ka sirsnīgā vakarēšanā uguns paceļas teju sešu metru augstumā, deg purpura liesmās un ir tik svelmīga, ka priekšējās rindas pastilas nokūp vien. Šovakar uguns tik tikko sildīja, sprakšķēja vien kādu metru virs zemes un gailēja blāva kā linaudekls.
Dionīss drīz aizlaidās. Nomocīja pāris dziesmu, kurnēdams, ka pat kāršu partija ar Hīronu bijusi aizraujošāka par šo. Tad veltīja Tantalam aizvainotu skatienu un aizlāčoja atpakaļ uz Lielo māju.
Kad pēdējā dziesma bija galā, Tantals rezumēja:
— Njā, tas bija jauki!
Viņš pakāpās uz priekšu, rokā turēdams uz zara uzspraustu pastilu, un pūlējās it kā nevērīgi noknibināt to nost. Bet, pirms pirksti to skāra, pastila nospruka no zara un aizplivināja projām. Tantals grāba gaisu, bet našķis bezbailīgi devās nāvē un ienira liesmās.
Tantals, dzedri smaidot, no jauna pievērsās mums:
— Tātad! Šādi tādi jaunumi par rītdienas grafiku.
— Ser, — es ierunājos.
Tantalam noraustījās plakstiņš. — Vai apkopējam būtu kas sakāms?
Dažs no Arēja namiņa pasmīkņāja, bet es netaisījos krist kaunā un norit mēli. Piecēlos kājās un palūkojos uz Anabetu. Viņa, lai paldies dieviem, cēlās līdz ar mani.
Es turpināju: — Mums ir ideja, kā glābt nometni.
Pilnīgs klusums, bet jutu, ka esmu iekarojis visu uzmanību, jo nometnes ugunskurs iegailējās koši zeltains.
— Ko neteiksi, — Tantals dūdoja. — Ja tam ir kāds sakars ar ratiem…
— Zelta aunāda, — turpināju, — mēs zinām, kur
tā ir.
Liesmas iesvēlās oranžas. Pirms Tantals paguva mani apklusināt, spļāvu laukā sapni par Groveru un Polifēma salu. Anabeta iestarpināja atgādinājumu par aunādas spējām. No viņas mutes skanēja tā kā pārliecinošāk.
— Aunāda var glābt nometni, — viņa noslēdza.
— Es esmu pilnīgi pārliecināta.
— Muļķības, — Tantals atplijās. — Kurš tad te jāglābj?
Visi blenza uz viņu, un beidzot izskatījās, ka Tantals sāk justies neomulīgi.
— Un vispār, — viņš steigšus nobēra, — Briesmoņu jūra. Tā jau nav nekāda sakarīgā adrese. Jums nebūs ne jausmas, kur meklēt.
— Būs gan, — es paziņoju.
Anabeta pieliecās tuvāk un čukstēja: — Būs? Es piekrītoši pamāju, jo, atgādinot par mūsu braucienu ar taksistēm māsām Grajām, Anabeta bija kaut ko iekustinājusi manās atmiņās. Tobrīd, kad māsas to izpauda, tas šķita vien tāds kalambūrs. Bet nu…
— 30, 31, 75, 12, — es teicu.
— Laaaabi, — Tantals novilka. — Paldies, ka dalījies šajos bezjēdzīgajos skaitļos.
— Tās ir kuģošanas koordinātas, — es turpināju.
— Platums un garums. Mēs to skolā mācījāmies.
Pat Anabetai mute bija vaļā. — 30 grādu, 31 minūte ziemeļu platuma, 75 grādi, 12 minūšu rietumu garuma. Viņam taisnība! Koordinātas mums nodeva māsas Grajas. Tas izskatās pēc Atlantijas okeāna Floridas piekrastē. Briesmoņu jūra. Sūtiet mūs uzdevumā!
— Mirklīti, — Tantals aizrādīja.
Bet nometnieki jau skandēja pilnā balsī: — Uzdevumā! Uzdevumā!
Liesmas kāpa debesīs.
— Tas ir lieki! — Tantals nepiekāpās.
— UZDEVUMĀ! UZDEVUMĀ!
— Labi! — Tantals nobļāvās, acīm dusmās gailot. — Jūs, knēveļi, gribat, lai sūtu jūs uzdevumā?
-JĀ!