— Fantastiski, — viņš turpināja. — izraudzīšu starp jums kādu censoni, lai tad tas arī dodas šajā bīstamajā ceļojumā, dabū aunādu un atved to šurp, uz mūsu nometni. Vai arī lai ceļā iet bojā.
Sirds līksmi salēcās. Neļāvos Tantala draudiem. Tas bija man lemtais ceļš. Es glābšu Groveru un nometni. Nekas mani neapturēs.
— Mūsu censonis drīkstēs konsultēties ar orākulu! — Tantals paziņoja. — Un izraudzīsies divus līdzbiedrus. Manuprāt, izvēle ir nepārprotama.
Tantals pablenza uz mums ar Anabetu tā, it kā būtu gatavs mūs dzīvus aprīt. — Izraudzīsimies to, kurš iemantojis cieņu nometnes acīs, demonstrējis izveicību ratu sacīkstēs un drosmīgi aizstāvējis nometni. Misiju vadīsi tu… Klarisa!
Liesmas uzšvirkstēja tūkstoš nokrāsās. Arēja namiņš sāka stampāt kājas pret zemi un plaudēt: — KLARISA! KLARISA!
Klarisa apdullusi pieslējās kājās. Tad viņa norija rīklē sakāpušo kamolu un lepni izrieza krūtis. — Es pieņemu izaicinājumu!
— Pagaidiet! — es izsaucos. — Grovers ir mans draugs. Tas bija mans sapnis.
— Sēdies! — iebļāvās kāds no Arēja namiņa. — Tu jau pagājušogad varēji izlocīt kājas!
— Jā, viņam atkal sakāpis galvā! — kāds piebilda.
Klarisa nikni paglūnēja uz mani. — Es pieņemu izaicinājumu! — viņa atkārtoja. — Es, Klarisa, Arēja meita, izglābšu nometni!
Arejieši uzgavilēja vēl skaļāk. Anabeta pūlējās iebilst, un pārējie no Atēnas namiņa viņai piebiedrojās. Visi metās izvēlēties pusi, kurai pievienoties, bļaustījās, ķīvējās un apmētāja cits citu pastilām. Nupat izskatījās, ka mētāšanās ar ēdmaņu ies vaļā pa īstam, bet Tantals noaurojās: — Klusumu, sīkie!
Tas apstulbināja pat mani.
— Visiem sēdēt! — viņš izrīkoja. — Pastāstīšu jums spoku stāstu.
Ej nu sazini, kas šim bija padomā, bet visi negribīgi piesēda. Neviens briesmonis neizstaroja tik nelietīgu auru kā Tantals.
— Reiz dzīvoja kāds mirstīgs ķēniņš, visu dievu mīlulis! — Tantals piespieda plaukstas krūtīm, un man radās nojausma, ka viņš klāsta par sevi.
— Šim ķēniņam, — viņš turpināja, — pat bija ļauts dzīrot Olimpa kalnā. Taču, kad viņš mēģināja nonest līdz zemei nelielu tiesu ambrozija un nektāra, lai atkostu recepti, — jūsu zināšanai, tā tiešām bija smiekla porcija —, dievi viņu sodīja. Dievu mītnes viņam tika slēgtas uz visiem laikiem! Paša ļaudis viņu nicināja! Bērni pārmeta! Ak jā, nometnieki, viņam bija draņķa bērni. Tādi paši draņķi kā jūs!
Tantala līkais pirksts notēmēja uz pāris nelaimīgajiem klausītājiem, ieskaitot mani.
— Vai zināt, kā viņš atspēlēja saviem nepateicīgajiem bērniem? — Tantals pieklusināja balsi. — Vai zināt, kā viņš atmaksāja dieviem par nežēlīgo sodu? Viņš ielūdza olimpiešus vakariņās, lai pierādītu, ka netur ļaunu prātu. Neviens pat nemanīja, kur noklīduši viņa bērni. Un, mani dārgie nometnieki, kad galdā tika celtas pusdienas, vai varat uzminēt, kas bija sautējumā?
Neviens neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Ugunskurs čurkstēja tumšzils, mezdams ļaunu ēnu uz Tantala derdzīgo seju.
— Dievi, protams, sodīja viņu pēc nāves, — Tantals noķērcās. — Un kā vēl. Bet viņš vismaz bija izbaudījis gandarījumu, vai ne? Bērni vairs nerunāja pretī, vairs nesūtīja pāris mājas tālāk. Un zināt ko? Mēļo, ka šā ķēniņa dvēsele mājo šajā nometnē un tā vien gaida iespēju atriebties nepateicīgiem, sīkiem dumpiniekiem. Tad nu tā… vai ir vēl kāds jautājums, pirms sūtām Klarisu uzdevumā?
Klusums.
Tantals pamāja Klarisai. — Orākuls, saulīt. Teci nu.
Klarisa neveikli saknosījās, it kā pat viņa nekārotu slavu, ja reiz jākļūst par Tantala klēpjasunīti. — Ser…
— Ej! — viņš nošņācās.
Klarisa lempīgi paklanījās un aizsteidza uz Lielās mājas pusi.
— Kas ar tevi, Persij Džekson? — Tantals vīpsnāja. — Vai tiešām mūsu trauklupata mēli norijis?
Valdījos. Es negrasījos dot viņam to laimi man vēlreiz piespriest sodu.
— Jauki, — Tantals noslēdza. — Un neliels atgādinājums: šo nometni bez manas atļaujas nepamet neviens. Ja kāds mēģinās… un ja paliks pie dzīvības, tiks izraidīts no nometnes uz visiem laikiem, bet diezin vai līdz tam maz nonāks. Turpmāk par komandanta stundu atbildēs harpijas, un viņas vienmēr ir badā! Arlabunakti, mani mīļie nometnieki. Saldu dusu.
Viens Tantala rokas mājiens, ugunskurs izdzisa, un nometnieki lēnām vilkās uz saviem namiņiem, pagaisdami tumsā.
Taisonam nebija iespējams neko jēdzīgi paskaidrot. Viņš saprata, ka esmu bēdīgs. Viņš saprata, ka biju gribējis doties ceļā, bet Tantals nav ļāvis.
— Tu tik un tā brauksi? — viņš vaicāja.
— Nezinu, — novilku. — Tas būs grūti, ļoti grūti.
— Es palīdzēšu.
— Nē. Es… es nevaru no tevis to prasīt, draudziņ. Tas ir pārāk bīstami.
Taisons pētīja klēpī sarindotos metāla niekus — atsperes, zobratus un smalkas stieplītes. Bekendorfs bija piešķīris viņam šādas tādas pariktes un verķus, tā ka nu Taisons ik vakaru ap tiem ķimerējās, lai gan man nebija ne mazākās sajēgas, kā milzu plaukstas spēj darboties ar kaut ko tik sīku.
— Ko tu tur montē? — vaicāju.
Taisons neatbildēja. Viņš it kā iešņukstējās. — Anabetai nepatīk ciklopi, jūs… negribat ņemt mani līdzi?
— Nē, muļķības, — neizklausījos gan visai dedzīgs. — Tu Anabetai patīc. Goda vārds.
Taisona acs bija pieriesusies asaru pilna.
Atcerējos, ka Grovers kā jau visi satīri spēja samanīt, kā otram ap sirdi. Diez, vai ciklopiem piemita tāda pati spēja?
Taisons savu skārda projektu ievīstīja vaskadrānā, atgūlās uz lāviņas un apķēra savīstīto sainīti kā tādu rotaļlāci. Kad Taisons pagriezās pret sienu, skatam atkal atklājās savādās rētas, kas izvagoja viņa muguru tā, it kā kāds tai būtu pārbraucis ar traktoru. Miljoniem reižu biju prātojis, kas gan viņu savainojis.
— Tētiņš vienmēr rūpējās par m-mani, — viņš šņukstēja. — Tagad… es domāju, ka viņš bija ļauns, jo sataisīja ciklopu puiku. Man nevajadzēja piedzimt.
— Nerunā tā! Poseidons taču tevi atzina, vai ne? Tad jau… tad jau tu viņam tiešām rūpi… ļoti…
Man notrīsēja balss, iedomājoties par visiem tiem gadiem, ko Taisons pavadījis Ņujorkas ielās, kartona kastē. Kā gan Taisons varēja nodomāt, ka viņš jebkad rūpējis Poseidonam? Kurš tēvs novēlētu savam bērnam tādu dzīvi? Pat ja šis bērns ir briesmonis…
— Taison… te, nometnē tev klāsies labi. Pārējie arī pieradīs pie tevis. Es apsolu.
Taisons nopūtās. Gaidīju, kad viņš ierunāsies. Tad apjēdzu, ka viņš jau saldi guļ.
Apgūlos savā gultā un mēģināju aizvērt acis, bet neizdevās. Baidījos no kārtējā sapņa par Groveru. Ja tas par to līdzjūtu saikni bija tiesa… ja kaut kas atgadītos ar Groveru… vai es maz pamostos?
Pa logu iespīdēja pilnmēness. Tālumā šalkoja ūdeņu bangas. Jutu tvīksmīgo zemeņu lauku smaržu, dzirdēju driādas smejamies, dzenājot mežā pūces. Bet kaut kas šajā naktī jautās ačgārns — Talijas koka inde, kas zagšus pārklāja ieleju.
Vai Klarisa izglābtu Pusdievu kalnu? Tas šķita ticamāk nekā manas izredzes iemantot Tantala "labākā nometnieka" titulu.
Izšļūcu no gultas un uzrāvu drēbju kārtu. Paķēru pledu un izvilku no gultapakšas kolas bundžiņu sešpaku. Kola mums te bija aizliegto produktu sarakstā. Nebija brīv no ārpasaules iešmugulēt našķus un limonādes, bet, ja atradi īstos galus Hermeja namiņā un iešķiebi pāris zelta drahmu, varēja tikt pie teju jebkā no vietējā lielveikala.