Arī lavīšanās laukā pēc vakara jundas bija noteikumu pārkāpums. Ja mani notvertu, es būtu ziepēs līdz ausīm vai arī harpijas mani aprītu. Bet man vajadzēja redzēt okeānu. Tur es vienmēr sajutos labāk. Domas norima. Atstāju namiņu aiz muguras un devos uz pludmali.
Izklāju pledu pie paša ūdens un atpaukšķināju kolu. Savādā kārtā cukurs un kofeīns vienmēr lika pierimt manam hiperaktīvajam prātam. Mēģināju izgudrot plānu, kā glābt nometni, bet nekā. Kaut Poseidons mani uzrunātu, kaut dotu man padomu, vismaz kaut ko!
Debesis bija skaidras un zvaigžņu pilnas. Pētīju zvaigznājus, ko Anabeta reiz man ierādīja — Strēlnieks, Hērakls, Ziemeļu Vainags —, un pēkšņi kāds ierunājās: — Skaisti, vai ne?
Gandrīz izspļāvu limonādes malku.
Man līdzās stāvēja puisis neilona sporta šortos un Ņujorkas maratona tēkreklā. Viņš bija slaiks un sportisks, iesirmiem matiem un nebēdnīgu smaidu. Izskatījās tāds kā redzēts, bet nevarēju saprast — kur.
Pirmā doma, kas iešāvās prātā, — viņš izmetis naksnīgu loku pa pludmali un ieklīdis nometnes teritorijā. Tā gan nevajadzēja atgadīties. Parasti mirstīgie netika pāri nometnes robežām. Taču varbūt, kokam nīkstot, viņš pamanījies ieslīdēt. Un tomēr — nakts vidū? Tuvumā bija vieni vienīgi lauki un rezervāti. No kurienes tad šis skrējis?
— Vai drīkstu piebiedroties? — viņš vaicāja. — Veselu mūžību neesmu ticis piesēst.
Zinu, zinu — aizdomīgs svešinieks nakts tumsā. Vadoties pēc veselā saprāta, man vajadzētu jozt prom, bļaut pēc palīgiem utt., u. tjpr. Bet vīrietis uzvedās tik rimti un nepiespiesti, ka nespēju izbīties.
Nomurmināju vien: — Ēēē, protams.
Viņš uzsmaidīja. — Viesmīlība ir tavs trumpis. Oho, kokakola! Vai drīkstu?
Viņš apmetās uz pleda tālākā stūra, atvēra skārdeni un iedzēra malku. — Eh… kur nu vēl labāk! Miers un klusums…
Svešiniekam kabatā iepīkstējās mobilais telefons.
Skrējējs nopūtās, izvilka telefonu laukā, un man acis bija uz kātiņiem, jo aparāts izstaroja zilu gaismu. Ap izvilkto antenu locījās divas radības — divas zaļas čūskiņas kā sliekas.
Skrējējs šķita to nemanām. Viņš uzmeta skatu ekrānam un nopukojās. — Man jāatbild. Vienu mirklīti… — un klausulē: — Hallo?
Vīrietis klausījās. Miniatūrās čūskas ložņāja augšup lejup gar antenu pie pašas auss.
— Jā, — skrējējs bilda, — paklau, es zinu, bet… kāda man daļa, ja viņš pieķēdēts pie klints un putni knābā šim aknas? Ja viņam nav iedalīts kārtas numurs, mēs to sūtījumu neuziesim… dāvana cilvēcei, fantastiski… vai zini, kādos apjomos mums tādas pienāk? Ai, lai paliek. Zini, pārsūti labāk viņu Erīdai uz klientu daļu. Man tagad jābeidz.
Viņš nospieda taustiņu. — Atvaino. Eksprespiegādes pakalpojums zeļ un plaukst. Tā, kur es paliku…
— Jums pie telefona ir čūskas.
— Ko? Ā, šitās nekož. Džordž, Marta, apsveicinieties.
Sveicināts, te Džordžs un Marta, man galvā ieskanējās griezīga vīrieša balss.
Ne tik dzēlīgi, sacīja sievietes balss.
Par ko ne? Džordžs pukojās. Es te vienīgais novergojos.
— Nesāksim atkal! — Skrējējs ieslidināja telefonu atpakaļ kabatā. — Kur mēs palikām? Pareizi. Miers un klusums.
Viņš pārlika kāju pār kāju un raudzījās zvaigznēs. — Kur tas laiks, kad varēju netraucēts atpūsties! Kopš izgudrots telegrāfs, visa diena paiet vienā skriešanā. Persij, vai tev ir savs iemīļotais zvaigznājs?
Es joprojām prātoju par tām zaļajām čūskām sporta šortu kabatā, bet atsaucos: — Njā, man patīk Hērakls.
— Kāpēc?
— Nūū… jo ar viņu mūždien bija viens negals. Vēl trakāk nekā ar mani. Tas nedaudz uzmundrina.
Skrējējs iesmējās. — Un ne tāpēc, ka viņš bija spēcīgs, un slavens, un vēl sazin kāds?
— Nē.
— Tu gan esi savdabīgs jauns cilvēks. Ko nu?
Man tūliņ bija skaidrs, par ko viņš vaicā. Ko iesākšu aunādas sakarā?
Pirms paguvu atbildēt, no kabatas atskanēja čūskas Martas apslāpētā balss: Dēmetra otrajā līnijā.
— Man nav laika. Pasaki, lai atstāj ziņu, — skrējējs atplijās.
Tas viņai nepatiks. Pēdējoreiz, kad atteici sarunu ar viņu, ziedu piegādes nodaļā novīta visas puķes.
— Saki, ka man ir tikšanās! — Skrējējs novalbījās. — Vēlreiz atvaino, Persij. Tu tātad teici…
— Hmm… kas jūs īsti būtu?
— Tāds prātvēders, vai tad vēl nebūsi atkodis?
Parādi viņam! Marta dīca. Es mēnešiem ilgi neesmu
izpletusies īstajos apmēros.
Neklausies viņā, pukstēja Džordžs. Viņa tikai grib izrādīties!
Vīrietis atkal izvilka telefonu. — Sākotnējo veidolu, lūdzu.
Telefons iegailējās spoži zils. Tas izstiepās par metru garu koka zizli, kam augšpusē izspraucās divi spārni. Vidū to apvija Džordžs un Marta, nu jau divas normāla izmēra čūskas. Tas bija vienpadsmitā namiņa simbols — kaducejs.
Man aizžņaudzās rīkle. Es attapu, ko man atgādina skrējēja draiskie vaibsti, zaglīgā dzirksts acīs…
— Jūs esat Lūkas tēvs, — es sacīju, — Hermejs. Dievs saknieba lūpas. — Lūkas tēvs? Tas parasti nav
pirmais, pēc kā ļaudis mani atpazīst. Zagļu dievs, jā. Vēstnešu un ceļotāju aizbildnis, jā, ar lielāko prieku. Zagļu dievs derēs, Džordžs šņāca. Neņem Džordžu pierē, Marta pazibināja man savu mēlīti. Viņš tikai īgņojas, jo es Hermejam tā mīļākā. Blēņas! Nav vis!
— Mieru, jūs tur abi! — Hermejs piedraudēja. — Citādi atkal saruksiet un es ieslēgšu vibrozvanu! Bet, Persij, tu joprojām neesi atbildējis uz manu jautājumu. Ko iesāksi ar uzdevumu?
— Man., man netika dota atļauja.
— Nu un? Vai tas tevi apturēs?
— Es gribu doties. Es gribu glābt Groveru. Hermejs pasmaidīja. — Es reiz pazinu puisi… oi,
krietni jaunāku par tevi. īstu knēveli, patiesībā.
Un atkal aiziet, Džordžs rūca. Mūžīgi vārās par sevi. Aizveries! Marta piktojās. Vai gribi pārslēgties uz vibrozvanu?
Hermejs nelikās traucēts. — Kādu vakaru, kad puišeļa māte neskatījās, viņš izlavījās no alas un nospēra Apollonam lopus.
— Vai Apollons saspēra viņu tūkstoš gabalos? — es ievaicājos.
— Hmmm… nē. Īstenībā viss izvērtās vienkārši lieliski. Atlīdzinot zādzību, puisis Apollonam dāvāja paša izgudrotu instrumentu — liru. Mūzika Apollonu tik ļoti apbūra, ka viņš aizmirsa, par ko dusmojies.
— Kur te stāsta morāle?
— Morāle? — Hermejs pārvaicāja. — Ak tu mūžs, nav jau nekādu fabulu. Tas ir patiess stāsts. Vai patiesībai ir morāle?
— Nu…
— Kā būtu ar: mēdz gadīties, ka zagt ir gandrīz vai labi?
— Diez vai mana mamma būtu sajūsmā par šādu morāli.
Žurkas ir gardas, savu variantu piedāvāja Džordžs.
Kāds tam sakars ar stāstu? Marta protestēja.
Nekāds, teica Džordžs, bet es gribu ēst.
— O, izdomāju, — Hermejs turpināja. — Jauni ļaudis mēdz pārkāpt noteikumus, bet, ja viss aiziet kā smērēts un rezultāts ir brīnišķīgs, gadās izsprukt no soda. Ko tagad teiksi?
— Jūs sakāt, ka man par spīti visam vajadzētu doties? — es vaicāju. — Pat bez atļaujas?
Hermejam iemirdzējās acis. — Marta, vai iedosi man pirmo paciņu, lūdzu?
Marta atvēra rīkli… un turpināja plest vaļā, līdz tā bija tik milzīga kā mana roka. Viņa atvēma nerūsējoša skārda trauku — tādu kā vecmodīgu pusdienu termosu ar melnu plastmasas vāku. Gar sāniem rotājās sārti dzeltenas sengrieķu ainiņas — varonis nonāvē lauvu; varonis pacēlis gaisā trīsgalvaino suni Cerberu.